Vīrs pamāja ar galvu. Sudraba bultu izgatavosim jau tagad, lai būtu gajtavībā. Viņi abi ar brāli Pēteri iegāja iebraucamās vietas mājā, apspriežot godīgu cenu sudrabam, bet Luka pagriezās pret Izoldi un ievilka elpu. Viņš apzinājās, ka ir uztraucies kā tāds puišelis.
- Es vēlējos jūs lūgt… gribēju to pieminēt jau agrāk… Te ir tikai viena ēdamistaba… Patiesību sakot, vai jūs šovakar piebiedrosieties mums uz vakariņām? viņš jautāja.
Izolde izskatījās nedaudz pārsteigta. Es biju domājusi, ka mēs ar Išraku ēdīsim mūsu istabā.
- Jūs abas varētu ēst kopā ar mums pie lielā galda ēdamistabā, Luka sacīja. Tā atrodas tuvāk virtuvei, un ēdiens tikko no krāsns būs karstāks un svaigāks. Šajā ziņā nevarētu būt nekādi iebildumi.
Meitene paskatījās sānis, un vaigos viņai sakāpa pietvīkums. Es gribētu…
- Lūdzu, dariet tā, Luka teica. Es vēlētos jūsu padomu par… Viņš aprāvās, nespēdams neko izdomāt.
Izolde uzreiz pamanīja jaunekļa vilcināšanos. Par ko? viņa vaicāja. Meitenes acīs dejoja smiekli. Jūs esat izlēmis, ko darīt ar vilkati, un drīz saņemsiet norādījumus par nākamo uzdevumu. Kādēļ gan jums būtu vajadzīgas manas domas?
Jauneklis nožēlā pasmaidīja. Es nezinu. Nezinu, ko teikt. Vienkārši vēlējos jūsu sabiedrību. Mēs visi ceļojam kopā: jūs un es, brālis Pēteris un Išraka, un Freize, kurš ir zvērējis jums kalpot. Es tikai nodomāju, ka jūs varētu kopā ar mums pavakariņot.
Izolde pasmaidīja par jaunā vīrieša vaļsirdību. Būšu priecīga pavadīt šo vakaru kopā ar jums, viņa atklāti sacīja. Jaunā sieviete apzinājās, ka vēlas viņam pieskarties, uzlikt roku Lūkam uz pleca vai paspert soli tuvāk. Viņa nedomāja, ka tas, ko izjūt, ir kaisle; tas vairāk līdzinājās ilgām vienkārši atrasties viņa tuvumā, just viņa roku sev ap vidukli, viņa tumšmataino galvu blakus savējai, redzēt, kā smaida viņa gaišbrūnās acis.
Meitene zināja, ka ir muļķe ka ir grēks atrasties tuvu viņam, novicim, kurš gatavojas kļūt par garīdznieku, ka viņa pati jau atrodas tuvu to zvērestu laušanai, kurus bija devusi, kad iestājās abatijā. Viņa atkāpās. Mēs ar Išraku vakariņās ieradīsimies smaržīgas, Izolde it kā nejauši izmeta. Išraka piedabūja viesnīcnieku ienest mūsu istabā vannu. Ļaudis domā, ka mēs esam pilnīgi trakas, ka mazgājamies, kad vēl nav pienākusi Lielā Piektdiena diena, kad viņi visi reizi gadā vannojas, bet mēs palikām pie sava, ka no tā nesaslimsim.
Tad es jūs gaidīšu vakariņās, Luka sacīja. Tik tīras kā uz Lieldienām. Viņš nolēca no paaugstinājuma un pastiepa rokas, lai meitenei palīdzētu. Izolde ļāva viņam nocelt sevi lejā, un, kad jauneklis nolaida viņu uz zemes, viņš meiteni paturēja savās rokās mirkli ilgāk, nekā būtu bijis nepieciešams, lai pārliecinātos, ka viņa stāv stingri. Jauneklis juta, kā Izolde viegli atslīgst pret viņu, viņš nevarēja kļūdīties. Taču tad viņa atkāpās, un Luka bija pārliecināts, ka viņam ir izlicies. Jauneklis nevarēja izskaidrot meitenes izturēšanos, un viņš nespēja iztēloties, ko Izolde domā. Turklāt Luku saistīja šķīstības zvērests viņš nedrīkstēja spert meitenei pretī ne soli. Tomēr Izolde vismaz bija solījusi ierasties uz vakariņām un teikusi, ka viņai patiktu vakariņot kopā ar Luku. Vismaz par to Luka bija pārliecināts, kad viņa kopā ar Išraku pa tumšo ieeju devās iekšā iebraucamās vietas ēkā.
Luka kautri pavērās augšup, taču Freize šo mazo domu apmaiņu nebija ievērojis. Viņš bija aizrāvies, vērojot vilkati, tas griezās un griezās uz riņķi, kā to pirms apgulšanās dara suņi. Kad nezvērs apgūlās un vairs nekustējās, Freize skatītāju pulciņam paziņoja: Nu tad tā briesmonis ir aizgājis gulēt. Izrāde beigusies. Varat atnākt atkal rit.
- Un rīt mēs to skatīsimies par brīvu, kāds uzstāja. Tas ir mūsu vilkatis, mēs to noķērām, un jums nav nekāda iemesla no mums ņemt par skatīšanos maksu.
- Bet es to baroju, Freize sacīja. Un mans kungs maksā par tā uzturēšanu. Viņš izpētīs šo radījumu un nogalinās to ar mūsu sudraba bultu. Tas šo briesmoni padara par mūsējo.
Kad Freize dzina skatītājus laukā no pagalma un aizvēra aiz tiem durvis, viņi kurnēja, ka par skatīšanos uz briesmoni ir jāmaksā. Luka iegāja mājā, bet viņa kalps devās uz virtuves aizmugures durvīm.
- Vai jums atrastos kas salds? viņš jautāja virējai kuplai, tumšmatainai sievietei, kura jau bija iepazinusi Freizes klajākos glaimus. Vismaz kaut kas uz pusi tik salds kā jūsu smaids?
- Nepļāpā niekus, viņa attrauca. Ko tu gribi?
- Šķēle svaigas maizes ar lielu karoti ievārījuma būtu tieši laikā, Freize sacīja. Vai arī dažas cukurotas plūmes.
- Plūmes ir domātas lēdijas vakariņām, virēja noteikti sacīja. Bet varu tev iedot šķēli maizes.
- Vai divas, Freize ieminējās.
Sieviete pašūpoja galvu tēlotā nosodījumā, tomēr nogrieza divas biezas rudzu maizes šķēles, uztriepa uz tām pa karotei ievārījuma un salika tās ar virspusēm kopā. Te būs, un vairāk neprasi. Es pašlaik gatavoju vakariņas un nevaru reizē pie virtuves durvīm barot tevi. Mājā vēl nekad nav bijis tik daudz kungu vienlaikus, turklāt vienu no tiem ir iecēlis pats Svētais tēvs! Man jau tā ir darba pilnas rokas ari bez tevis. Nerēgojies dienu un nakti pie durvīm!
- Jūs esat princese, Freize apgalvoja. Pārģērbusies princese. Es nebūtu pārsteigts, ja kādu dienu ierastos kāds princis un jūs nokamptu, lai aizvestu uz pili par princesi.
Virēja iepriecināta iesmējās un izstūma jauno vīrieti no virtuves, aizcirzdama aiz viņa durvis, bet Freize atkal uzkāpa uz skatu platformas un palūkojās lejup lāču bedrē, kur vilkatis izstiepies mierīgi gulēja.
- Paskat! Freize pašūpoja ar ievārījumu apsmērēto maizes šķēli. Paskat vai tev garšo maize ar ievārījumu? Man garšo.
Briesmonis pacēla galvu, piesardzīgi palūkojās uz Freizi un atšņieba lūpas klusā rūcienā. Freize nokoda kumosu no abām maizes šķēlēm, tad nolauza mazu gabaliņu un pameta to dzīvniekam.
Nezvērs izvairījās no krītošās maizes, bet tad saoda tās smaržu un paliecās uz priekšu. Nu taču! Freize iedrošinoši nočukstēja. Ēd nost! Pamēģini! Tev tas varētu garšot.
Briesmonis piesardzīgi paostīja maizi un tad lavījās uz priekšu pretī ēdienam vispirms ar lielajām priekšķepām, likdams tās vienu aiz otras, un tad ar visu ķermeni. Tas apostīja un aplaizīja maizi, un tad ar vienu ātru, izsalkušu kustību to norija. Pēc tam nezvērs nosēdās kā sfinksa un palūkojās uz Freizi.
- Jauki, Freize iedrošinoši sacīja. Vai gribi vēl mazliet?
Dzīvnieks noskatījās, kā Freize nokoda mazu kumosu un ar baudu to apēda; tad viņš atkal nolauza gabaliņu un pasvieda to nezvēram. Šoreiz tas nevairījās, bet ar skatienu vērīgi sekoja sviediena lokam un uzreiz piegāja pie vietas arēnas vidū, kur nokrita maize, tuvodamies Freizem, kurš liecās pāri sienai.
Zvērs nevilcinādamies norija maizi un apsēdās uz pakaļkājām, skatīdamies Freizē un skaidri izrādīdams, ka grib vēl.
- Tā ir labi, Freize sacīja tajā pašā maigajā balsī. Tagad nāc drusku tuvāk. Pēdējo maizes gabalu viņš nometa ļoti tuvu vietai, kur atradās pats, bet vilkatis neuzdrīkstējās nākt tik tuvu. Tas tiecās pretī saldi smaržojošajai maizei ar ievārījumu, tomēr rāvās atpakaļ no Freizes, lai gan tas čukstēja iedrošinošus vārdus.
- Ļoti labi, Freize klusām sacīja. Nešaubos, ka vēlāk tu nāksi vēl tuvāk, lai dabūtu savas vakariņas. Viņš nokāpa no paaugstinājuma un pamanīja, ka no iebraucamās vietas ēkas durvīm viņu bija vērojusi Išraka.