- Kādēļ jūs viņu tā barojat? meitene vaicāja.
Freize paraustīja plecus. Gribēju viņu, kā nākas,
apskatīt, puisis atteica. Es tikai gribēju redzēt, vai viņam garšo maize ar ievārījumu.
- Visi pārējie viņu ienist, Išraka atzina. Viņi plāno to pēc divām naktīm nonāvēt. Un tomēr jūs viņam dodat maizi ar ievārījumu.
- Nabaga briesmonis, Freize noteica. Šaubos, vai viņš gribēja kļūt par vilkati. Šī nelaime noteikti viņu vienkārši pārņēma savā varā. Un nu viņam tādēļ ir jāmirst. Tas neizklausās godīgi.
Jauno vīrieti atalgoja ašs smaids. Tas nav godīgi, Išraka piekrita. Un jums taisnība varbūt tāda vienkārši ir viņa daba. Varbūt tas ir tikai kādas nezināmas sugas zvērs, kādus mēs neesam redzējuši. Kā laumu bērns, kura īstā vieta nav tur, kur viņš nejaušības pēc nokļuvis.
- Un mēs nedzīvojam pasaulē, kurai patīk atšķirīgie, Freize piebilda.
- Tas gan tiesa, sacīja meitene, kura kopš dzimšanas bija atšķīrusies no citiem ar savu tumsnējo ādu un tumšajām, ieslīpajām acīm.
- Nu tad… Freize sacīja, apslidinot roku ap Išrakas vidukli. Jūs esat meitene ar labu sirdi. Kā būtu ar skūpstu?
Išraka stāvēja pavisam mierīga, nedz tiecoties pretim viņa maigajam tvērienam, nedz arī raujoties nost. Viņas nekustīgums mulsināja daudz vairāk, nekā mulsinātu palēkšanās un spiedziens. Meitene stāvēja kā statuja, un Freize joprojām atradās viņai blakus, gan neko vairs nepasākdams. Viņam drīzāk šķita, ka vajadzētu ņemt roku nost, tomēr vairs to nevarēja izdarīt.
- Būtu labāk, ja jūs laistu mani vaļā, Išraka ļoti klusā un mierīgā balsī ierunājās. Freize, es jūs brīdinu pietiekami skaidri. Laidiet mani vaļā, vai arī būs ļaunāk jums!
Freize mēģināja izspiest pašapzinīgu smiekliņu. Pārāk pašapzinīgs gan tas neiznāca. Ko tad jūs darīsiet? viņš jautāja. Iesitīsiet man? Es ar prieku saņemtu pļaukas no tādas meičas kā jūs. Es izteikšu piedāvājumu: iecērtiet man pliķi un tad mani noskūpstiet!
- Es jūs nosviedīšu.zemē, Išraka klusu, bet noteikti sacīja. Tas būs sāpīgi, un jūs jutīsieties kā muļķis.
Jūtot izaicinājumu, Freizes skāviens uzreiz kļuva ciešāks. Ak, daiļā jaunava, jums nevajadzētu draudēt ar to, ko nevarat izdarīt. Viņš norija siekalas un ar otru roku pieskārās meitenei zem zoda, lai pavērstu pret sevi viņas seju un to noskūpstītu.
Viss notika tik strauji, ka Freize pat neaptvēra, kā tas bija norisinājies. Vienā brīdī viņš bija aplicis roku Išrakai ap vidukli un liecās, lai meiteni noskūpstītu, bet nākamajā brīdī viņa jau šo roku bija likusi lietā, lai jauno vīrieti apgrieztu otrādi un sagrābtu, un Freize visā garumā tika nogāzts uz muguras uz dubļainā pagalma cietajiem bruģakmeņiem. Galva dunēja no kritiena, bet Išraka jau atradās pie nama vaļējām durvīm.
- Es nekad nedraudu ar to, ko nevaru izdarīt, viņa sacīja pat neaizelsusies. Un jums būtu labāk ņemt vērā: nekad man nepieskarieties bez manas piekrišanas.
Freize pieslējās sēdus, piecēlās kājās, notīrīja mēteli un bikses un pakratīja apdullušo galvu. Kad viņš atkal pacēla skatienu, Išraka bija pazudusi.
Virtuves zēns stiepa augšā pa kāpnēm spaiņus ar karstu ūdeni. Pie sieviešu istabas durvim viņu sagaidīja vai nu Išraka, vai Izolde, kura tad paņēma spaiņus un izlēja ūdeni vannā. To meitenes bija novietojušas pretī kamīnam, kas atradās viņu guļamistabā. Vanna bija milzīgs koka toveris puse vīna mucas -, un Išraka to bija izklājusi ar palagu un ielējusi tajā nedaudz smaržīgas eļļas. Tad meitenes aizslēdza un aizbultēja durvis, izģērbās un iekāpa kūpošajā ūdenī. Izolde ar sūkli maigi apmazgāja Išrakas nobrāzto plecu un pieri, tad apgrieza viņu apkārt un atlieca draudzenes galvu, lai izmazgātu viņas melnos matus.
Kamīna uguns atspīdēja uz jauno meiteņu mitrās, vizošās ādas, un viņas klusām sarunājās, izbaudīdamas tvaikojošo, karsto ūdeni un mirgojošās uguns siltumu. Izolde izsukāja Išrakas biezos, tumšos matus, iezieda tos ar eļļām un tad sasprauda galvvidū. Vai tu izmazgāsi manējos? viņa palūdza un pagriezās tā, lai Išraka varētu ieziepēt viņas muguru un plecus un izmazgāt draudzenes samudžinātos zeltainos matus.
- Jūtos tā, it kā uz manas ādas būtu visi ceļa putekļi, Izolde atzina, paņemdama no trauka, kas atradās līdzās vannai, nedaudz sāls; tad viņa plaukstās sajauca sāli ar eļļu un iezieda roku ādu.
- Tev tiešām matos ir mazs mežiņš, Išraka secināja, vilkdama ārā no matiem sīkus zariņus un lapas.
- Ak, ņem tos laukā! Izolde iesaucās. Izķemmē tos ārā! Es gribu, lai mani mati ir pilnīgi tīri. Gribu tos šovakar nēsāt izlaistus.
- Lai tie cirtojas pār pleciem? Išraka vaicāja un pavilka kādu sprogu.
- Man šķiet, ka varu nēsāt matus, kā vēlos, Izolde sacīja, atmezdama galvu. Domāju, ka tā ir tikai mana darīšana, kā es tos sakārtoju.
- Ak, nu protams, Išraka draudzenei piekrita. Un skaidrs kā diena, ka izmeklētāju neinteresē, vai tavi mati ir sasprogoti un tīri, ua izlaisti pār pleciem vai sasprausti zem plīvura.
- Viņš ir devis zvērestu Baznīcai tāpat kā es, Izolde sacīja.
- Toreiz tev šie zvēresti tika uzspiesti, un tagad tie neko nenozīmē; tāpat, cik zinu, ir ar viņa zvērestiem, Išraka ar pārliecību atteica.
Izolde pagriezās un palūkojās uz draudzeni, pa kuras kailo muguru lejup slīdēja ziepju putas. Viņš ir devis zvērestu Baznīcai, meitene svārstīdamās atkārtoja.
- Izmeklētājs tika nodots Baznīcai, kad bija tikai bērns; viņš vēl nesaprata, ko sola. Bet nu viņš ir vīrietis un raugās tevī tā, it kā būtu brīvs vīrietis.
Izolde lēnām pietvīka no vietas, kur ādu skāra ūdenslīmenis, līdz pat mitrajai pierei. Viņš skatās uz mani?
- Tu zini, ka tā ir.
- Viņš skatās uz mani…
- Ar iekāri.
- Tu nedrīksti tā runāt, Izolde iebilda.
- Tā ir… Išraka nepiekāpās.
- Nevajag…
Luka bija izgājis ārā, pagalmā, lai pirms vakariņām uzmestu pēdējo skatienu vilkatim. Stāvot uz paaugstinājuma ar muguru pret iebraucamās vietas ēku, jauneklis pēkšņi atskārta, ka pretējā logā redz meiteņu atspulgu, kuras vannojās. Viņš uzreiz saprata, ka būtu jānovēršas; pat vairāk nevilcinoties būtu jādodas iekšā mājā, nepametot vēlreiz skatienu augšup. Viņš zināja, ka šī aina divas skaistas, kailas meitenes, kuras kopā vannojas, būs iededzināta viņa prātā kā zīme un ka viņš nekad nespēs aizmirst šo skatu: Išraka brūnajos pirkstos virpina vienu Izoldes gaišo matu cirtu, ieberzē katrā sprogā ziedi, uzsprauž matus uz augšu un pēc tam maigi ar sūkli ieziepē draudzenes perlamutram līdzīgo muguru. Luka sastinga, nekādi nespēdams novērst acis, kaut ari zināja, ka ir nepiedodami atrasties tur, kur nevajadzētu, un izspiegot meitenes. Viņš apzinājās, ka jaunavas briesmīgi aizskar un, pat ļaunāk, pastrādā nepieļaujamu grēku. Visbeidzot, nolēcis no paaugstinājuma un iestreipuļojis mājā, Luka atskārta, ka viņa jūtas pret Izoldi ir aizgājušas krietni tālāk par parastu patiku, cieņu un interesi. Jauneklis saprata, ka tvīkst alkās pēc viņas.
Vakariņās valdīja neizturami neveikla gaisotne. Meitenes nonāca lejā ļoti pacilātā garastāvoklī, mitrām matu pīnēm; tīrā veļa un drēbes ļāva justies svinīgi, it kā viņas būtu uzposušās viesībām. Viņas sagaidīja divi nomākti vīrieši. Brālis Pēteris vispār neatzina vakariņošanu visiem četriem kopā, bet Luka nespēja domāt ne par ko citu kā vien par meitenēm slepšus uzmesto skatienu, kad viņas gozējās kamīna gaismā izlaistiem matiem kā nāras.