Jauneklis izgrūda aizžņaugtu sveicienu Izoldei un klusēdams palocījās Išrakai, tad metās virsū Freizem, kas parādījās durvīs, nesdams elu un vīnu. Glāzes! Dāmām vajag glāzes.
- Tās atrodas uz galda tas taču katram muļķim redzams, Freize bezkaislīgi atteica. Viņš neskatījās uz Išraku, bet berzēja plecu, it kā justu sāpīgu sasitumu.
Išraka bez mazākās apmulsuma ēnas viņam uzsmaidīja. Vai esat savainojies, Freize? viņa laipni apvaicājās.
Skatiens, ko Freize viņai uzmeta, jebkurā citā meitenē būtu izraisījis sirdsapziņas pārmetumus. Man iespēra ēzelis, viņš sacīja. Tas ir spītīgs un stulbs ēzelis. Tas nezina, kas tam būtu labāk.
- Tad jau labāk lieciet to ēzeli mierā, Išraka deva padomu.
- Es tā ari darīšu, Freize novilka. Freizem neviens neatkārto divreiz. īpaši, ja tiek pielietota vardarbība.
- Jūs tikāt brīdināts, meitene stingri sacīja.
- Es nodomāju, ka varbūt tas tikai kautrējas, jaunais vīrietis turpināja. Tas stulbais ēzelis! Nodomāju, ka sākumā tas pretosies. Es jau nebūtu pārsteigts par pēkšņu, nelielu, biklu kodienu kā rājienu un iedrošinājumu vienlaikus, taču negaidīju, ka tas spārdīsies kā tāds sasodīts mūlis.
- Nu, tagad jūs to zināt, Išraka mierīgi atteica.
Freize palocījās kā īsts aizskartas cieņas iemiesojums. Tagad zinu gan, viņš piekrita.
- Ko tas viss nozīmē? negaidot ierunājās Izolde.
- Jums vajadzētu vaicāt lēdijai, Freize atteica, īpaši uzsvērdams pēdējo vārdu.
Izolde pacēla uzaci, bet Išraka vienkārši novērsa acis. Tas nozīmēja klusēšanu, un abas vairs nepārmija ne vārda.
- Vai mums visu nakti būs jāgaida uz vakariņām? Luka noprasīja un pēkšņi nodomāja, ka ir runājis pārāk skaļi un vispār izklausījies kā tāds izlaists knēvelis. Es gribēju jautāt: vai vakariņas ir gatavas, Freize?
- Tūlīt atnesīs, mans kungs, Freize aizskarts sacīja un devās uz kāpņu augšgalu, kur, vienkārši uzbrēcot virējai, norīkoja, lai tiek pasniegtas vakariņas.
Vakariņu laikā lielākoties runāja abas meitenes, apspriežot ganupuiku, viņa māti un mazās saimniecības skaistumu. Brālis Pēteris neko daudz neteica, tikai nosodoši klusēja, bet Luka centās izmest ikdienišķas un bezrūpīgas piezīmes, tomēr visu laiku pieķēra sevi domājam par Izoldes slapjo matu tumšo zeltu un viņas mitrās ādas silto mirdzumu.
- Piedodiet man, viņš pēkšņi ierunājās. Šovakar esmu visai izklaidīgs.
- Vai kas noticis? Izolde gribēja zināt, un brālis Pēteris veltīja Lūkam ciešu, ilgu, gausu skatienu.
- Nē. Es redzēju sapni tas ari viss. Un manā prātā tas atstāja ainas. Jūs jau zināt, kā tas ir, kad nevar pārstāt par kaut ko domāt.
- Kas tas bija par sapni? Išraka vaicāja.
Luka uzreiz notvīka. Lāgā nevaru atcerēties. Es redzu tikai ainas.
- Kādas?
- Ari nevaru atcerēties, Luka sastostījās un pameta skatienu uz Izoldi. Jūs nodomāsiet, ka esmu muļķis.
Meitene pieklājīgi pasmaidīja un pašūpoja galvu.
- Cukurotas plūmes, Freize pavēstīja, negaidot tās pienesdams pie galda. Virtuvē ap tām notiek liela jezga, un ikviens ciema bērns pie sētas durvīm gaida katru plūmi, ko neapēdīsiet._
- Baidos, ka sagādājam šejieniešiem lielas raizes, Izolde piebilda.
- Parasti sabiedrība, kurā ir lēdijas, dodas uz kādu lielāku pilsētu, brālis Pēteris norādīja. Tāpēc jums būtu jāceļo kopā ar lielāku ceļinieku grupu, kuru vidū jau ir sievietes.
- Tiklīdz tādu grupu satiksim, mēs tai pievienosimies, Izolde apsolīja. Saprotu, ka mēs izmantojam jūsu laipnību, ceļodamas kopā ar jums.
- Un kā tiksiet galā ar naudas lietām? brālis Pēteris nelaipni jautāja.
- Man ir dažas dārglietas, ko varu pārdot, Izolde atteica.
- Un dāmām ir zirgi, no durvju puses bez uzaicinājuma ierunājās Freize. Četri labi zirgi, ko notirgot, kad vien rodas vajadzība.
- Tie gan īsti nepieder viņām, brālis Pēteris iebilda.
- Nu, esmu drošs, ka jūs tos nenozagāt laupītājiem, un mazais lords jau nu nekad nezagtu, un es i nepieskaras zagtiem zirgiem, tā ka tiem ir jābūt lēdiju īpašumam un viņas var tos pārdot, Freize drosmīgi sacīja.
Abas meitenes iesmējās. Tas ir jauki no tavas puses, Izolde sacīja. Tomēr varbūt mums būtu jādalās tajos ar jums.
- Brālis Pēteris nevar pieņemt zagtu mantu, Freize nepiekāpās. Un viņš nevar ņemt maksu ari par vilkača rādīšanu, jo tas ir pret viņa sirdsapziņu.
- Ak, Dieva dēļ! Pēteris nepacietīgi izsaucās, un Luka pacēla galvu, it kā nu tikai ieklausītos sarunā.
- Freize, tu vari paturēt naudu, ko esi dabūjis par vilkača rādīšanu, bet vairs no cilvēkiem neprasi. Tas tikai izraisīs ciemā nelāgu noskaņojumu, bet mums jāpanāk ļaužu piekrišana un labvēlība izmeklēšanai. Un, protams, dāmām jāņem zirgi.
- Tad mēs esam krietni nodrošinātas, Izolde sacīja, uzsmaidījusi brālim Pēterim un uzmetusi siltu skatienu Lūkam. Un es jums visiem pateicos.
- Paldies jums, Freize, Išraka klusām bilda. Zirgi taču atnāca uz jūsu svilpienu un jums sekoja.
Freize paberzēja plecu, it kā ciestu skaudras sāpes, aizgrieza galvu un neteica neko.
Visi devās gulēt agri. Iebraucamajā vietā bija tikai dažas sveces, un meitenes vienu paņēma, lai varētu saposties gulētiešanai. Kad viņas bija sabikstījušas uguni guļamistabas kamīnā un nopūtušas sveci, Išraka atvēra slēģus un palūkojās lejup uz lāču bedri, kas atradās zem loga.
Gandrīz pilnā dzeltenā mēness siltajā gaismā viņa varēja saskatīt Freizes apveidu, kurš sēdēja uz lāču bedres sienas, šūpodams kājas virs arēnas. Rokā puisis turēja riekšavu kaulu, kuri bija palikuši pāri no vakariņām.
- Nu nāc! meitene dzirdēja viņu nočukstam. Tev taču garšo kauli! Tev tie noteikti iet pie sirds pat labāk nekā maize un ievārījums. Es tev pietaupīju ari mazliet taukuma tas joprojām ir silts un kraukšķīgs. Nāc nu!
Zvērs kā ēna līda pretī Freizem un apstājās arēnas vidū, apsēzdamies jauneklim pretim uz pakaļkājām kā suns. Mēnesgaismā tā krūtis vīdēja bālas, krēpes bija atmestas atpakaļ. Zvērs gaidīja, skatienu piekalis Freizem. Tas vēroja kaulus puiša rokā, tomēr neuzdrošinājās nākt vēl tuvāk.
Freize nometa vienu kaulu tieši sev zem kājām, tad pameta otru mazliet tālāk, vēl vienu tālāk par iepriekšējo un sēdēja kā pārakmeņojies, kamēr briesmonis liecās pēc tālākā kaula. Išraka izdzirdēja, kā tas laizās un kā nokraukšķ kauls, briesmonim ēdot. Tas uz mirkli apstājās, aplaizījās un ilgpilni paskatījās uz nākamo kaulu, kas atradās uz lāču bedres mālainās zemes.
Nespēdams pretoties smaržai, nezvērs panācās tuvāk un satvēra otru kaulu. Nu re, Freize mierinoši ierunājās. Nav noticis nekas ļauns, un tu esi dabūjis vakariņas. Un kā būtu ar šo pēdējo?
Pēdējais atradās gandrīz zem Freizes kailajām kājām, kas šūpojās virs arēnas. Nāc nu, Freize mudināja nezvēru viņam uzticēties. Nu nāc taču! Ko teiksi? Ko?
Briesmonis aizlīda atlikušās pāris pēdas līdz pēdējam kaulam, notiesāja to un atkāpās, bet tikai nedaudz. Tas paraudzījās uz Freizi, un vīrietis bez baiļu lūkojās tam pretī. Ko teiksi? Freize no jauna noprasīja. Tev garšo jēra karbonāde? Kā ir, mazo nezvēr?