Выбрать главу

-    Labs, zvērs pateica gaišā, smalkā bērna balstiņā. Labs.

Išraka gaidīja, ka Freize vienā stiepienā būs prom no arēnas sienas un skriešus iemetīsies iebraucamās vietas namā ar pārsteidzošo ziņu, ka nezvērs ir ierunājies, bet, viņai par pārsteigumu, jauneklis pat nepakustējās. Mei­tene aizspieda ar roku muti, lai apslāpētu pārsteiguma elsas. Freize uz lāču bedres sienas sēdēja kā sastindzis. Viņš nedz pakustējās, nedz ierunājās, un uz mirkli Išraka nodomāja, ka jaunais vīrietis nemaz nav dzirdē­jis nezvēru runājam vai arī viņa pati ir pārklausījusies vai kaut kādā ziņā maldījusies. Freize joprojām sēdēja, kur sēdējis, atgādinot statuju, un briesmonis, vērodams jauno vīrieti, tupēja kā zvēra statuja. Mēnesgaismā ilgi valdīja klusums.

Labs, ko? Freize ierunājās. Viņa balss bija tikpat klusa un rāma kā iepriekš. Tu esi labs zvērs. Rīt dabūsi vēl. Un varbūt nedaudz maizes un siera brokastīs. Redzē­sim, ko varēšu tev sadabūt. Arlabunakti, nezvēr, vai arī kā man tevi saukt? Uz kādu vārdu tu atsaucies, mazo briesmoni?

Jaunais vīrietis gaidīja, tomēr nezvērs neatbildēja. Tu drīksti mani saukt par Freizi, vīrietis laipni sacīja dzīvniekam. Un varbūt es varu būt tavs draugs.

Freize pārmeta kājas sienas drošajā pusē un nolēca zemē. Zvērs nostājās uz visām četrām un mirkli ieklau­sījās, tad piegāja pie tālākās sienas pārkares, trīs reizes apgriezās apkārt kā suns un saritinājās uz gulēšanu.

Išraka pavērās augšup uz mēnesi. Rīt tas būs pilns, un cieminieki domā, ka briesmonis augs un pieņemsies spēkā. Ko tad iesāks šis radījums?

Nākamajā rītā no ciema ieradās pārstāvji, kuri ar cieņu, tomēr stingri pateica, ka nevēlas, lai izmeklēšana vilcinās ar tiesas spriešanu vilkatim. Viņi neredzēja jēgu tanī, ka izmeklētājs runā ar ļaudīm un visu pieraksta. Šonakt, mēnesim lecot, viss ciems gribēja atnākt uz iebraucamo vietu, lai redzētu pārmaiņas vilkatī un to nobeigtu.

Luka kopā ar Izoldi un Išraku cieminiekus sagaidīja pagalmā, bet Freize stallī, kur neviens viņu nevarēja redzēt. Tur viņš, vērīgi klausīdamies, sukāja zirgus. Brā­lis Pēteris augšstāvā pabeidza ziņojumu.

No ciema ieradās trīs vīri: ganupuikas tēvs Ralfs Fērlijs, Viljams Millers, ciema vecākais, un viņa brālis. Viņi bija apņēmušies ieraudzīt vilkati vilka izskatā, nogalināt to un pielikt izmeklēšanai punktu. Vīrieši sacīja, ka tieši šinī brīdī kalējs ciema smēdē dārdina, gatavodams sud­raba bultu.

Mēs arī gatavojam tam kapu, Viljams Millers pateica. Tas bija tukls, sarkansejains vīrs, gadus četrdes­mit vecs, tikpat uzpūtīgs un pašpārliecināts kā jebkurš nozīmīgs vīrs mazā ciemā. No uzticamiem avotiem man ir darīts zināms, ka vilkatis jāapglabā, ievērojot noteiktus drošības pasākumus, lai tas atkal nepieceltos.

Tāpēc, lai mēs varētu būt droši, ka mirušais nezvērs savā kapā gulēs un negrozīsies, esmu vīriem devis norādīju­mus izrakt bedri krustcelēs ārpus ciema. Mēs izdursim cauri zvēra sirdij mietu un apraksim to. Piebāzīsim kapu ar "vilku nāvi". Viena no ciema sievām, krietna sieviete, jau gadiem ilgi audzē šo zāli. Vīrs pamāja Lūkam, kā gribēdams viņu pārliecināt. Sudraba bulta un miets cauri nezvēra sirdij. Kaps ar "vilku nāvi". Tā tas ir jādara.

-    Es domāju, ka tā dara ar dzīvajiem miroņiem. Luka aizkaitināti noteica. Man likās, ka krustcelēs ap­glabā dzīvos miroņus.

-    Nav prātīgi neievērot piesardzību, Millera kungs sacīja, acīmredzami pārliecināts par savu taisnību. Nav prātīgi nerīkoties tā, kā ir pareizi, tagad, kad beidzot esam to notvēruši un varam bez steigas nogalināt. Do­māju, ka mēs to varētu nonāvēt pusnaktī ar mūsu sud­raba bultu un varbūt varētu sarīkot tādu kā nelielu pasā­kumu. Es pats ari tur būšu. Domāju, ka varētu pasniegt sudraba bultu strēlniekam un varbūt noturēt mazu runu.

-    Tā nav suņu uzridīšana lācim, Luka iebilda. Šī ir nopietna izmeklēšana, un Viņa Svētība mani ir iecēlis par izmeklētāju. Mēs nevaram pieļaut, ka šeit sapulcējas viss ciems, ka nāves spriedums jau tiek parakstīts, pirms esmu sagatavojis ziņojumu, un blēži pārdod sēdvietas par peniju gabalā.

-    Bija tikai viens blēdis, kas tā darīja, Millera kungs cienīgi norādīja. Troksnis, ko sacēla Freize, apkopdams zirgus un svilpodams caur zobiem, pēkšņi kļuva ska­ļāks. Tomēr visam ciemam ir jāredz briesmonis un tā nāve. Varbūt jūs, ieradies no Romas, to nesaprotat, bet mēs te esam pārlieku ilgi dzīvojuši bailēs. Mūsu kopiena ir maza, un mēs gribam zināt, ka nu esam drošībā. Mums jāpārliecinās, ka vilkatis ir beigts un mēs atkal varam mierīgi gulēt.

-    Izlūdzos jūsu piedošanu, ser, bet mani moka ap­ziņa, ka manu pirmo dēlu aiznesa briesmonis. Es gri­bētu redzēt, kā tam pienāk gals. Es priecātos, ja varētu pateikt sievai, ka nezvērs ir_miris, Ralfs Fērlijs, ganuzēna tēvs, neaicināts vērsās pie Lūkas. Ja Sāra zinātu, ka briesmonis ir pagalam, viņai būtu mierīga sirds par mūsu dēlu Tomasu, kurš tad varētu bez baiļu vest aitas uz ganībām. Viņa no jauna varētu naktis gulēt. Septiņus gadus mana sieva trūkstas augšā no murgiem, un es vē­los, lai viņa iegūtu mieru. Ja vilkatis būtu miris, varbūt Sāra sev piedotu.

-    Varat atnākt pusnakti, Luka izlēma. Ja nu tas pārvērtīsies par vilku, tad tieši tajā brīdī. Un, ja mēs redzēsim pārvērtību, es spriedīšu, vai tas ir kļuvis par vilku. To izlemšu vienīgi es, un tikai es spriedīšu par soda izpildi.

-    Vai drīkstu dot padomu? ar cerību balsī ierunājās Millera kungs. Kā vīrs, kam ir liela pieredze un stāvok­lis kopienā. Vai man ieteikt jums, kā rīkoties, un palīdzēt nonākt pie lēmuma?

-     Nē, Luka noskaldīja. Tā nebūs lieta, kur ciems vēršas pret aizdomās turamo un nogalina to aiz bailēm un niknuma. Te tiks izvērtēti visi pierādījumi un spriesta taisna tiesa. Es esmu izmeklētājs, un es izlemšu.

-     Bet kurš raidīs bultu? Millera kungs gribēja zināt. Mums ir vecs loks, ko savos bēniņos atrada Luisas kundze, un mēs esam par jaunu tam uzvilkuši stiegru, taču ciemā nav neviena, kurš būtu mācījies šaut ar loku.

Kad mūs iesauc karā, mēs tur dodamies kā kājnieki ar nažiem. Šajā ciemā jau desmit gadus nav bijis neviena loka šāvēja.

Uz neilgu bridi iestājās klusums. Vīrieši apdomāja šo šķērsli. Tad ierunājās Išraka: Es protu šaut ar loku.

Luka vilcinājās. Tas ir smags ierocis, viņš sacīja un paliecās pretī meitenei. To uzvilkt ir ļoti grūti, jauneklis turpināja. Tas nav līdzīgs dāmu lokam. Var­būt jūs esat apmācīta šaušanā ar dāmu loku, taču es šau­bos, vai jūs spētu uzvilkt šaujamo loku. Tas nepavisam nelīdzinās šaušanai mērijā.

Virs staļļa durvīm parādījās Freizes galva, tomēr viņš neko neteica.

Išraka par atbildi Lūkam pretī izstiepa kreiso roku. Uz vidējā pirksta locītavas bija ciets sarepējums, raksturīga strēlnieka pazīme, kas iezīmēja pirkstu kā tetovējums. Tā bija veca tulzna, sacietējusi no bultas slīdēšanas pāri rādītājpirkstam. Tikai tādam, kurš raidījis bultu pēc bul­tas, uz rokas varēja būt šāda zīme.

-    Es protu šaut, meitene atteica. Ar šaujamo loku. Nevis ar dāmu loku.

-    Kur jūs to iemācījāties? Luka jautāja, izvilkdams plaukstu no viņas siltajiem pirkstiem. Un kādēļ visu laiku vingrināties?

-    Izoldes tēvs gribēja, lai es apgūstu savas tautas sie­viešu prasmes, kaut ari tiku audzināta tālu no viņām, Išraka paskaidroja. Mēs esam karotājas sievietes prot cīnīties tikpat labi kā vīrieši. Mūsu ļaudis ir izturīgi; viņi dzīvo tuksnesī un visu laiku pārceļas no vienas vietas uz citu. Mēs varam visu dienu jāt. Protam atrast ūdeni pēc smaržas, nākt uz pēdām medījumam, kad mainās vējš.