Mūs baro medības, medības ar piekūnu un loka šaušana. Jums ir jāsaprot: ja es saku, ka protu šaut, tad protu.
- Ja viņa teica, ka prot, tad, visticamāk, tā tas arī ir, Freize piebilda no staļļa. Kas attiecas uz mani, varu apliecināt, ka viņa prot cīnīties kā barbars. Tikpat labi viņa varētu būt pieredzējusi loka šāvēja. Lēdija jau nu viņa nav nekādā ziņā.
Staļļa durvīs pavīdēja Freizes aizvainotā seja. Luka uzmeta viņam skatienu un tad pievērsās Išrakai. Ja jūs to protat, tad es jūs iecelšu par soda izpildītāju un iedošu sudraba bultu. Man šī prasme nepiemīt klosteri pēc tās nebija vajadzības. Un es saprotu, ka šeit nav neviena cita, kas to varētu uzņemties.
Meitene pamāja ar galvu. Es varētu trāpīt briesmonim lai gan tas ir tikai mazs zvērēns no arēnas sienas uz vietu, kur tas tup pie tālākās malas.
- Esat pārliecināta?
Išraka rāmā pārliecībā apliecināja: Katrā ziņā.
Luka pagriezās pret ciema vecāko un abiem pārējiem vīriem. Es novērošu briesmoni visu dienu un ari tad, kad lēks mēness, viņš sacīja. Ja redzēšu, kā tas pārvēršas pilnasinīgā vilkā, es jums došu ziņu. Jebkurā gadījumā jūs varat atnākt pusnaktī. Ja nospriedīšu, ka tas ir vilks gan ķermenī, gan pēc savas dabas, šī jaunā sieviete veiks soda izpildītājas uzdevumu. Jūs atgādāsiet sudraba bultu, un mēs nezvēru pusnaktī nogalināsim, un tad jūs to varēsiet aprakt, kā uzskatīsiet par vajadzīgu.
- Norunāts, ciema vecākais sacīja. Viņš jau pagriezās, lai dotos prom, taču tad spēji apstājās. Bet kas notiks, ja tas nepārvērtīsies? Ja tas nekļūs par vilku?
Ja nu tas paliks tāds, kāds bijis, plēsigs, bet mazs un mežonīgs?
- Tad mums vajadzēs izlemt, kas tas ir par nezvēru un ko ar to iesākt, Luka atteica. Ja tas ir savvaļas zvērs, nevainīgs dzīvnieks, kam Dievs nolicis dzīvot brīvībā, tad es varbūt pavēlēšu, lai to palaiž savvaļā.
- Mums vajadzētu to pārbaudīt ar spīdzināšanu, kāds ieteicās.
- Es to pārbaudīšu ar Vārdu, Luka sacīja. Tā ir mana izmeklēšana, ko esmu iecelts veikt. Es uzklausīšu liecības, pētīšu Svētos rakstus un izlemšu, kas tas ir. Turklāt es ari pats vēlos uzzināt, kas tas ir par zvēru. Taču jūs varat būt pārliecināti es jūs nepametīšu ar vilkati durvju priekšā. Tiks spriesta taisna tiesa; jūsu bērni būs drošībā.
Išraka uzmeta acis stallim, gaidīdama, kad Freize pateiks, ka tas ir runājošs zvērs, taču skatiens, ko puisis veltīja viņai no staļļa durvīm, piederēja mēmākajam no kalpiem, kurš neko nezina un nekad nerunā to, ko viņam nepieklātos teikt.
Pusdienlaikā pēc dienu ilga ceļojuma no ietekmīgās Peskāras pilsētas ieradās apgabala bīskaps četru priesteru, piecu zinību vīru un dažu kalpu pavadībā.
Luka viņus sagaidīja iebraucamās vietas durvīs un apsveica ar tādu laipnību, kādu vien spēja izrādīt. Viņš nevarēja nejust, ka pilntiesīgais bīskaps, tērpies viscaur purpurā un jādams uz balta mūļa, jaunekli visnotaļ pārspēj. Luka nevarēja nejust, ka aptuveni piecdesmit gadus vecais vīrs, kuram līdzi bija deviņi padomdevēji un kalpi, kas šķita viņam kalpojam mūžīgi, jauno vīrieti padara neievērojamāku.
Freize centās uzmundrināt virēju, skaidrojot, ka līdz pusnaktij tādā vai citādā veidā viss būs cauri un viņai vajadzēs sarūpēt tikai vienas krietnas vakariņas šai vienreizīgajai dižo vīru sabiedrībai.
- Manā namā nekad nav bijis tik daudz kungu vienlaikus, virēja raizējās. Man būs jāsūta pēc cāļiem, un Jonasam nāksies man atdot cūku, ko viņš izgājušo nedēļu nokāva.
- Es pasniegšu vakariņas un arīdzan palīdzēšu jums virtuvē, Freize viņai apsolīja. Aiznesīšu ēdienus un nolikšu tos kungiem priekšā. Paziņošu katru ēdienu un likšu tiem skanēt lieliski.
- Tas Kungs zina, ka tu nedari neko citu kā vien ēd un čiep ēdienu, lai iedotu tam dzīvniekam pagalmā. Tas sagādā man vairāk klapatu, atrazdamies tur, nekā tad, kad dzīvoja mežā.
- Jūs domājat, ka mums tas būtu jālaiž vaļā? Freize ķircinoši pavaicāja.
Sieviete pārmeta krustu. Lai visi svētie mums stāv klāt, nē taču! Tas aiznesa nabaga Fērlijas kundzes bērnu, un viņa tā arī nav pārstājusi par dēlu sērot. Un pagājušo nedēļu tika aizstiepts jērs un nedēļu pirms tam vista, tieši no pagalma. Nē, jo drīzāk tas būs beigts, jo labāk. Un tavs kungs darītu prātīgi, ja pavēlētu to nogalināt, citādi te ies vaļā nemieri. To tu viņam vari nodot no manis. Ciemā atgriežas vīri, gani no augstieņu fermām, un viņi neuzņems sirsnīgi svešinieku, kurš ierodas šeit un apgalvo, ka mūsu vilkatis būtu jāsaudzē. Tavam kungam būtu jāzina, ka te ir iespējams tikai viens iznākums nezvēram jāmirst.
- Vai drīkstu paņemt to šķiņķa kaulu nezvēram? Freize lūdza.
- Vai tad no tā mēs negatavosim zupu bīskapa vakariņām?
- Uz kaula nekā nav, Freize uzstāja. Atdodiet to man briesmoņa vakariņām. Jūs jau tāpat dabūsiet citu kaulu, kad Jonass sadalīs cūku.
- Nu ņem, ņem, virēja nepacietīgi attrauca. Un liec mani mierā, lai varu turpināt darbu.
- Atnākšu palīgā, tiklīdz būšu pabarojis nezvēru, Freize viņai apsolīja.
Virēja viņu izdzina pa virtuves durvīm pagalmā, un Freize uzkāpa uz paaugstinājuma un palūkojās pāri arēnas sienai. Zvērs gulēja, taču, ieraudzījis Freizi, tas pacēla galvu un noraudzījās viņā.
Freize, atspiežoties ar rokām, uzlēca uz sienas, pārmeta tai pāri garās kājas un, ērti iekārtojies, sēdēja, šūpodams kājas virs lāču bedres. Nu tad tā, viņš maigi sacīja. Labu ritu, zvērs! Ceru, ka šorīt jūties labi.
Briesmonis panācās nedaudz tuvāk, līdz pašam bedres vidum, un palūkojās augšup uz Freizi. Jaunais vīrietis paliecās iekšā bedrē, ar vienu roku cieši turoties pie sienas; viņš ieliecās tik dziļi, ka šķiņķa kauls šūpojās tieši viņam zem kājām. Nāc, viņš piesardzīgi aicināja. Nāc un paņem šo! Tev nav ne jausmas, ar kādām pūlēm es to sadabūju, bet es redzēju, kā vakar no tā tika atgriezts šķiņķis, un to nolūkoju tev.
Zvērs nedaudz pagrieza galvu uz vienu pusi un tad uz otru, it kā cenzdamies saprast šo vārdu virkni. Bija skaidrs, ka viņš uztvēra balss maigo skanējumu, jo tiecās augšup, kur uz lāču bedres sienas vidēja Freizes apveids. Nāc nu, Freize drošināja. Tas ir labs.
Zvērs tuvojās uz visām četrām piesardzīgi kā kaķis. Tas pienāca pie arēnas sienas un apsēdās tieši zem Freizes kājām. Jaunais vīrietis pastiepās lejup tam pretim, un briesmonis lēnām iztaisnojās, uzlika priekšķepas uz arēnas sienas un pasniedzās augšup. Stāvot tas bija varbūt vairāk nekā četras pēdas garš. Freize cīnījās ar kārdinājumu pakāpties nostāk, iedomādamies, ka briesmonis varētu sajust viņa bailes; tomēr jauno vīrieti māca ari ziņkārība pārbaudīt, vai viņš dzīvnieku varētu barot no rokas, pārliecināties, vai viņš varētu pārmest tiltu pāri grāvim, kas šķīra šo nezvēru un cilvēku. Un, kā vienmēr, Freizi mudināja ari viņa paša mīlestība pret mēmajiem, viegli ievainojamajiem, sāpinātajiem. Freize pasniedzās vēl nedaudz zemāk, un briesmonis, pastiepis uz augšu pinkaino galvu, uzmanīgi satvēra mutē šķiņķa kaulu, it kā viņu visu dzīvi būtu barojusi mīloša roka.
Mirklī, kad zvērs satvēra gaļu savos spēcīgajos žokļos, tas atlēca no Freizes, nometās uz visām četrām un aizmuka uz lāču bedres tālāko malu. Freize iztaisnojās un sastapa Išrakas tumšās acis, kas lūkojās viņā.
- Kādēļ gan to barot, ja es šonakt to nošaušu? meitene klusām jautāja. Kāpēc būt laipnam pret to, ja tas nav nekas cits kā vien nāvei nolemts briesmonis, kuru gaida bulta?