- Varbūt jums to nenāksies šonakt darīt, Freize atteica. Varbūt mazais lords atklās, ka tas ir tikai zvērs, kādu mēs nepazīstam, vai arī nabaga radība, kas noklīdusi gadatirgū. Iespējams, viņš nolems, ka tā ir dīvainība, tomēr ne sātana radījums. Varbūt viņš pateiks, ka tas ir laumu bērns, ko mūsu vidū atstājuši sveši ļaudis. Skaidrs, ka tas vairāk izskatās pēc pērtiķa nekā pēc vilka. Kas tas ir par nezvēru? Vai jūs visos savos ceļojumos un studijās esat redzējusi tādu zvēru?
Išraka šķita šaubāmies. Nē, nekad. Bīskaps tagad runā ar jūsu kungu. Viņi pārlūko dažādas grāmatas un papīrus, lai izspriestu, kas būtu jādara: kā nezvērs būtu jāpārbauda un jāizmeklē, kā tas būtu jānogalina un jāapglabā. Bīskaps ir atvedis līdzi dažādus mācītus vīrus, un tie teic, ka zina, kas darāms. Viņa apklusa. Ja briesmonis prot runāt kā kristietis, tas visu groza. Tas būtu jāizstāsta jūsu kungam Lūkam Vero.
Freizes skatiens pat nenodrebēja. Kas jums liek domāt, ka tas varētu runāt? viņš sacīja.
Išraka viņu uzlūkoja bez koķetērijas. Jūs neesat vienīgais, kurš par to ir ieinteresējies, meitene atteica.
Luka visu dienu pavadīja apspriedē ar bīskapu, viņa priesteriem un mācītajiem vīriem. Ēdamgalds bija noklāts ar dokumentiem, kuros bija pierakstīti spriedumi pret vilkačiem un stāsti par vilkiem kopš senseniem laikiem: izraksti no grieķu filozofu ziņojumiem, kas tulkoti arābu valodā un tad atpakaļ latīņu valodā. Tā ka Dievs vien zina, ko viņi sākumā teikuši, Luka atzinās brālim
Pēterim. Mums jāizvērtē ducis aizspriedumu; par katru ziņojumu pusducim mācītu vīru ir katram savs viedoklis.
- Mūsu izmeklēšanas gaitai jābūt skaidri noteiktai, brālis Pēteris noraizējies sacīja. Nepietiek, ka mums ir simtiem gadu vecas liecības par to, ko redzējuši visi, kam nav slinkums. Mums jāizpēta šeit notikušais, un jums ir jānoskaidro patiesība. Mums nav vajadzīgas sensenas baumas; mēs gribam pierādījumus un tad taisnu tiesu.
Viņi novāca galdu pusdienu maltītei, un bīskaps noskaitīja garu galda lūgšanu. Išrakai un Izoldei bija liegts piedalīties vīru apspriedēs, un meitenes ēda vakariņas savā istabā, raudzīdamās laukā pāri pagalmam. Viņas skatījās, kā Freize sēž uz lāču bedres malas, uz ceļgala līdzsvarodams koka paplāti un dalīdamies ēdienā ar nezvēru, kas tupēja lejā, laiku pa laikam jaunajam vīrietim uzmezdams skatienu un uzmanīdams ēdiena atliekas. Briesmonis izskatījās tik uzticams un pacietīgs kā suns, tomēr kaut kādā ziņā nelīdzinājās sunim iemiesoja zināmu neatkarību.
- Tas noteikti ir pērtiķis, Izolde sacīja. Esmu redzējusi bildi vienā grāmatā, kas tēvam bija mājās.
- Vai tie prot runāt? Išraka jautāja. Pērtiķi vai tie prot runāt?
- Izskatījās, ka tas varētu runāt tam bija lūpas un zobi kā mums, un acis, kas raudzījās tā, it kā viņam būtu domas un viņš gribētu tās izteikt.
- Nedomāju, ka šis nezvērs ir pērtiķis, Išraka piesardzīgi sacīja. Man šķiet, ka tas prot runāt.
- Kā papagailis? Izolde vaicāja.
Abas noskatījās, kā Freize noliecas lejup un briesmonis pastiepjas pretim. Meitenes raudzījās, kā Freize briesmonim padod maizes garozu un ābolu un zvērs ēdamo satver ar ķepu, nevis ar muti paņem ar ķepu, apsēžas uz pakaļkājām un noēd, turēdams barību pie mutes kā liela vāvere.
- Nē, kā papagailis ne, Išraka atteica. Es domāju, ka tas prot runāt kā kristietis. Mēs nedrīkstam to nogalināt. Nedrīkstam stāvēt un noskatīties, kā to nogalina, pirms uzzinām, kas tas ir. Ir skaidrs, ka tas nav vilks, bet kas tad?
- Tas nav jāizlemj mums.
- Ir gan, Išraka sacīja. Ne tādēļ, ka mēs būtu kristietes, jo es tāda neesmu. Ne tādēļ, ka mēs būtu vīrieši, jo mēs tie neesam. Tas jādara tāpēc, ka mēs līdzināmies šim briesmonim: esam izstumtās, no kurām pārējie bīstas. Ļaudis nesaprot sievietes, kuras nav ne sievas, ne mātes, ne meitas, ne grūtnieces. Cilvēki baidās no aizrautīgām un izglītotām sievietēm. Es esmu jauna, izglītota, ar citādu ādas krāsu, nezināmas reliģijas un pati savas ticības sieviete, un šī mazā ciema ļaužu acīs esmu tikpat savāda kā šis briesmonis. Vai man būtu jāstāv, rokas klēpī salikušai, un jānoskatās, kā viņi to nogalina, jo nesaprot, kas tas ir? Ja es viņiem ļaušu to nonāvēt, ne viena vārda nebilstot pretī, kas viņus aizkavēs uzbrukt ari man?
- Vai tu Lūkam to pateiksi?
Išraka paraustīja plecus. Kāda gan tam nozīme? Viņš klausa bīskapu; manī viņš neklausīsies.
Aptuveni divos pēc pusdienas vīri vienojās, kas darāms, un bīskaps nostājās uz iebraucamās vietas ēkas sliekšņa, lai paziņotu viņu lēmumu. Ja briesmonis pusnaktī pārvērtīsies par pilnasinīgu vilku, ķeceru sieviete to nošaus ar sudraba bultu, viņš sacīja. Cieminieki to apraks krustcelēs redeļu kastē, piebāztā ar "vilku nāvi", un kalējs izdzīs mietu cauri zvēra sirdij.
- Mana sieva atgādās "vilku nāvi", Ralfs Fērlijs pieteicās. Dievs zina, ka viņa to audzē pietiekamā daudzumā.
- Ja briesmonis nepārvērtīsies… Bīskaps pacēla roku, un viņa balss pārmāca neticības pilno murdoņu. Es zinu, labie ļaudis: jūs esat pārliecināti, ka pārvērtīsies… Tomēr, ja vienkārši iedomājamies, ka tā nenotiek… Mēs to nodosim šī ciema galvenajiem lordam un jums, Millera kungs, un jūs drīkstēsiet darīt ar to, ko gribēsiet. Cilvēkam ir Dieva piešķirta vara pār dzīvniekiem. Pats Dievs ir noteicis, ka jūs varat darīt ar šo nezvēru, ko gribat. Tas bija briesmonis, kurš dzīvoja savā vaļā ciema tuvumā, un jūs to notvērāt un ieslodzījāt; Dievs visus zvērus ir nodevis jūsu valdīšanā jūs drīkstat darīt ar to, ko vēlaties.
Millera kungs drūmi pamāja ar galvu. Nevienu nemāca šaubas, ka zvērs ilgi neizvilks, kad būs nodots ciema ļaužu rokās.
- Viņi to sakapās gabalos, Išraka nomurmināja.
- Vai mēs varam viņus apturēt? Izolde atčukstēja.
- Nē.
- Un tagad, bīskaps norīkoja, es jums iesaku doties katram savās gaitās līdz pusnaktij, kad mēs visi redzēsim briesmoni. Es pats došos uz baznīcu, kur noturēšu vesperes un kompletoriju, un iesaku jums visiem izsūdzēt grēkus un ziedot baznīcai, pirms ieradīsieties vērot šo diženo skatu. Viņš uz mirkli pieklusa. Dievs uzsmaidīs tiem, kuri šovakar ziedos baznīcai, bīskaps turpināja. Tā Kunga eņģelis ir nolaidies jūsu vidū, un ir labi viņu sagaidīt ar pateicības un slavas dziesmām.
- Ko tas nozīmē? Išraka jautāja.
- Tas nozīmē: "Maksā ragā par šo privilēģiju bīskapa apciemojumu," Izolde paskaidroja.
- Zini, man jau tā šķita.
Neatlika nekas cits kā vien gaidīt līdz pusnaktij. Freize zvēru pēc vakariņām pabaroja, un tas pienāca un apsēdās pie jaunā vīrieša kājām, lūkodamies augšup, it kā gribētu ar viņu runāt, tomēr neatrastu vārdus. Freize vēlējās briesmoni brīdināt, taču, redzot zvēra uzticīgās, brūnās acis raugāmies uz viņu caur sapinkotajām krēpēm, jaunais vīrietis saprata, ka nespēj izskaidrot to, kam lemts notikt. Kad lēca mēness, vīrietis un zvērs palika kopā nomodā, tāpat kā baznīcā nomodā bija bīskaps. Briesmoņa lauvam līdzīgā galva pagriezās pret Freizi; puiša tēls neskaidri iezīmējās uz zvaigznēm pielieto debesu fona, un viņš klusām kaut ko murmināja zvēram, cerot, ka tas no jauna ierunāsies; taču dzīvnieks neko neteica.