Tagad būtu īstais brīdis, lai tu pateiktu savu vārdu, manu dārgumiņ, Freize klusām ierunājās. Viens "Dievs palīdz" izglābtu tev dzīvību. Vai arī pietiktu tikai ar vēl vienu "labs". Runā, zvērs, iekams pusnakts vēl nav pienākusi. Vai runā pusnaktī. Runā, kad visi skatās uz tevi. Bet runā! Noteikti ierunājies!
Dzīvnieks raudzījās uz jauno vīrieti. Tā uzacis bija paceltas, galva piešķiebta uz vienu pusi, caur sapinkotajiem matiem spīdēja brūnas acis. Runā, zvērs! Freize no jauna uzstāja. Nav jēgas izlikties mēmam, ja proti runāt. Ja tu varētu pateikt "Dievs palīdz", viņi to uzskatītu par brīnumu. Vai tu vari to pateikt? Atkārtot pēc manis "Dievs palīdz"?
Vienpadsmitos vakarā ļaudis sāka pulcēties ārpusē pie staļļa durvīm. Daži bija paņēmuši līdzi nažus, citi izkaptis un cirvjus. Bija skaidrs: ja bīskaps nedos pavēli dzīvnieku nošaut ar sudraba bultu, vīri lietu ņems savās rokās sacirtis to ar saviem darbarīkiem vai kailām rokām saplosīs gabalos. Freize palūkojās ārā pa durvīm un ieraudzīja, ka pāris viru pūļa aizmugurē ar cirvja pietu urbina bruģi un bāž kabatās akmeņus.
Išraka iznāca no mājas un redzēja, ka Freize noliecies pār lāču bedri, lai iedotu briesmonim maizes un siera kumosu.
- Viņi ir apņēmušies briesmoni nogalināt, meitene sacīja. Viņi nav ieradušies uz tiesu; tie ļaudis ir atnākuši redzēt, kā vilkatis mirst.
- Es zinu. Jaunais vīrietis pamāja ar galvu.
- Lai vai kas tas būtu par zvēru, šaubos, vai tas ir vilkatis.
Freize paraustīja plecus. Tā kā nekad neesmu redzējis vilkati, es to nevaru pateikt. Taču vienu zinu: šis dzīvnieks tiecas pēc ļaužu sabiedrības. Tas nav slepkava kā vilks; tas ir daudz draudzīgāks kā suns. Tas vēlas pienākt tuvāk kā zirgs savā kautrīgajā lepnumā, kā kaķis savā atturībā. Nevaru pateikt, kas tas ir par zvēru, bet es būtu gatavs derēt uz savu gada algu, ka tas ir mīļš zvērs, mīlošs zvērs, uzticīgs zvērs. Tas ir dzīvnieks, kas spēj mācīties un var mainīt savus ieradumus.
- Viņi to nelaidīs vaļā, tikai pamatojoties uz maniem vai jūsu vārdiem, Išraka sacīja.
Freize papurināja galvu. Viņi pat vienu mūsu vārdu neuzklausīs. Zemāk stāvošajos neviens neklausās. Bet mazais lords varētu zvēru glābt.
- Pret viņu ir bīskaps ar saviem mācītajiem vīriem.
- Vai jūsu kundze aizliktu kādu vārdu?
Išraka paraustīja plecus. Kurš gan ieklausās, ko saka sieviete?
- Neviens, kam piemīt kaut kripatiņa saprāta, Freize nevilcinādamies attrauca un ar patiku ievēroja smaida atblāzmu meitenes sejā.
Išraka paraudzījās lejup uz briesmoni. Radījums lūkojās augšup viņai pretī, un tā neglīti plakanā seja izskatījās gandrīz cilvēciska. Nabaga briesmonis, viņa noteica.
- Ja šī būtu pasaka, jūs to varētu noskūpstīt, Freize ieminējās. Jūs varētu noliekties un nezvēru noskūpstīt, un tas pārvērstos par princi. Runā, ka mīlestība ar briesmoņiem darot brīnumus. Tomēr nē! Piedodiet man es tikai tagad atcerējos, ka jūs neskūpstāties. Patiešām, jūs iemetāt dubļos krietnu viru tikai par to, ka viņš iedomājas ko tādu.
Jaunā sieviete neatsaucās uz ķircināšanu, tomēr mirkli izskatījās ļoti domīga. Ziniet, jums taisnība. Tikai mīlestība spēj to glābt, viņa sacīja. Un to jūs izrādāt kopš pirmā brīža, kad zvēru ieraudzījāt. Mīlestību.
Es neteiktu, ka es… Freize iesāka, bet tanī mirklī Išraka jau bija prom.
Pēc pavisam maza brītiņa ciema vecākais Millera kungs dārdināja pa iebraucamās vietas vārtiem, un Freize ar sētas kalpotāju atvēra milzīgās divvērtņu durvis uz staļļa pagalmu. Cieminieki plūda iekšā un ieņēma vietas uz galdiem, kuri ieskāva arēnas ārējo sienu tieši tāpat kā tad, ja notiktu lāča rīdīšana ar suņiem. Viri bija atnesuši līdzi stipro elu, un viņu sievas smiedamās malkoja to no krūzēm. Ciema jaunekļi ieradās kopā ar savām sirdspuķītēm, un virēja virtuves durvis pārdeva mazas kūciņas un pīrāgus, bet kalpones skraidīja pa staļļa pagalmu, tirgodamas siltalu un vīnu. Tā vienlaikus bija gan nāvessoda izpilde, gan sarīkojums.
Išraka ieraudzīja, ka ierodas Sāra Fērlija, kura turēja rokās lielu grozu ar "vilku nāvi". Sārai sekoja virs, vezdams ēzelīti, kas bija apkrauts ar šo zāli. Piesējuši ēzeli zem arkas, viņi ienāca pagalmā; abu dēlēnam, kā parasti, aiz cepures bija aizsprausts "vilku nāves" zariņš.
- Jūs atnācāt, Izolde silti sacīja, panākdamās uz priekšu. Esmu priecīga, ka esat šeit. Labi, ka izlēmāt atnākt.
- Mans vīrs domāja, ka mums tas jādara, Sāra atteica; seja viņai bija ļoti bāla. Viņš domāja, ka tas mani nomierinās beidzot redzēt briesmoni beigtu. Un visi pārējie arī ir šeit. Nevarēju pieļaut, ka cieminieki pulcējas bez manis, viņi taču dalījās ar mani bēdās un nu grib redzēt, kā tas viss beigsies.
- Esmu priecīga, ka atnācāt, Izolde atkārtoja. Sieviete uzrāpās uz galda blakus Išrakai, un Izolde viņai sekoja.
- Vai jums ir bultas uzgalis? Sāra Išrakai vaicāja. Vai nošausiet zvēru?
Jaunā sieviete, nebilduši ne vārda, pamāja ar galvu un parādīja loku un bultu ar sudraba galu.
- Vai varēsiet no šejienes tam trāpīt?
- Katrā ziņā, Išraka nopietni atteica. Ja nezvērs pārvērtīsies par vilku, izmeklētājs redzēs un liks man to nošaut un es tā arī darīšu. Tomēr domāju, ka tas nav ne vilks, ne ari kas līdzīgs vilkam; ne vilkatis, ne vispār kāds mums pazīstams dzīvnieks.
- Ja mēs nezinām un nevaram pateikt, kas tas ir, tad labāk lai tas ir beigts, vīrietis stingri sacīja, bet Sāra Fērlija palūkojās uz briesmoni, tad uz sudraba bultas uzgali un vieglītēm nodrebinājās. Išraka nenovērsa acis no Sāras, un Izolde uzlika plaukstu uz sievietes trīcošajiem pirkstiem. Vai jūs negribat, lai nezvērs mirst? Izolde Sārai jautāja.
Sāra pašūpoja galvu. Nezinu. Es skaidri nezinu, vai tas paņēma manu bērnu, nevaru pateikt, vai šis ir tas briesmonis, kā visi saka. Un viņā ir kaut kas tāds, kas mani izsauc līdzcietību. Viņa palūkojās uz abām jaunajām sievietēm. Jūs domāsiet, ka esmu muļķe, bet man tā ir žēl.
Kad atvērās iebraucamās vietas mājas durvis un iznāca Luka, brālis Pēteris, bīskaps, mācītie vīri un priesteri, sieviete joprojām runāja. Izolde un Išraka pārmija žiglu skatienu. Es viņam pateikšu. Izolde ātri nolēca no paaugstinājuma un, spraukdamās cauri pūlim, devās uz mājas durvīm pie Lūkas.
- Vai drīz iestāsies pusnakts? bīskaps vaicāja.
- Esmu devis rīkojumu tieši pusnakts stundā zvanīt baznīcas zvanu, viens no priesteriem atteica.
Bīskaps pielieca galvu tuvāk Lūkam. Kā jūs pārbaudīsiet šo šķietamo vilkati? viņš jautāja.
- Domāju pagaidīt līdz pusnaktij un tad to pavērot, Luka sacīja. Ja tas pārvērtīsies par vilku, mēs to skaidri redzēsim. Varbūt vajadzētu nodzēst lāpas, lai briesmonis pilnībā var sajust mēness iespaidu.
- Piekritu. Nodzēst lāpas! bīskaps pavēlēja.
Tiklīdz tumsa ietina pagalmu, visi noklusa, it kā baidītos no tā, kas tiek darīts. Sievietes murminādamas meta krustus, bet mazākie bērni ķērās mātēm brunčos. Viens klusītēm činkstēja.
- Es to nevaru redzēt! kāds sūdzējās.
- Re, kur tas ir!
Kad pagalms bija piepildījies ar trokšņainiem ļaudīm, zvērs atrāvās atpakaļ savā parastajā vietā; tagad tumsā to bija grūti saskatīt radījuma tumšās krēpes saplūda ar lāču bedres sienas tumšo koku, dzīvnieka tumsnējā āda saplūda ar dubļiem klāto zemi. Cilvēki mirkšķināja un berzēja acis, gaidīdami, kad pagaisis lāpu mirga, un tad Millera kungs ierunājās: Tas kustas!