Zvērs bija uzslējies uz visām četrām un skatījās apkārt, šūpodams galvu, kā baidīdamies, ka tuvojas briesmas, tomēr nesaprazdams, kas to sagaida. Kad ļaudis ieraudzīja, kā briesmonis sakustas, arēnu pāršalca lāstu pilnam vējam līdzīgs čuksts. Liela daļa vīru uzstāja, ka vilkati vajag uzreiz nobeigt. Freize redzēja, kā ļaudis aptausta akmeņus, ko bija sastūķējuši kabatās, un zināja, ka tie nezvēru līdz nāvei nomētās ar akmeņiem.
Izolde piegāja pie Lūkas un pieskārās viņa rokai; jauneklis nolieca galvu, lai viņu saklausītu. Nenogaliniet nezvēru, viņa nočukstēja.
Arēnas malā Freize pārmija bažīgus skatienus ar Išraku. Jaunais vīrietis ieraudzīja sudraba bultas uzgaļa mirdzumu un meitenes stingro roku uz loka; tad viņš atkal pievērsa skatienu nezvēram. Tagad rāmi, Freize sacīja, bet dzīvnieks nedzirdēja viņa balsi, jo to pārmāca klusie lāsti, kas dunēja tam apkārt. Nezvērs atvilka galvu atpakaļ un sakumpa, it kā būtu nobijies.
Lēnām un draudoši, kā vēstīdams nāvi, ieskanējās baznīcas zvans. Zvērs, izdzirdis troksni, sarāvās un purināja krēpes, it kā skanīgā zvanīšana atbalsotos tam galvā. Kāds aprauti iesmējās, tomēr balss no bailēm skanēja skarbi. Visi vēroja briesmoni, līdz beidzamās pusnakts zvana skaņas norima gaisā un pilnais mēness, spožs kā auksta saule, lēnām parādījās virs iebraucamās vietas mājas jumta un apspīdēja nezvēru, kurš nepakustēdamies bezpalīdzīgi stāvēja, aiz bailēm noplūdis sviedriem.
Nebija ne miņas no augošas spalvas, nebija nekādu pazīmju, ka zvērs kļūtu lielāks. Tā zobi neauga, un arī aste neizdīga. Dzīvnieks stāvēja uz visām četrām, un skatītāji, kas nenovērsdamies uz to skatījās, ieraudzīja, ka tas trīc kā salā drebētu mazs briedēns.
- Vai tas pārvēršas? bīskaps Lūkam jautāja. Es neko neredzu. Es neredzu, ka tas vispār kaut ko darītu.
- Tas tikai stāv un raugās apkārt, Luka atteica. Neredzu, ka briesmonim augtu spalva, bet mēness taču ir pilns un to apspīd.
Pūlī kāds ļauni iekaucās, joka pēc atdarinot vilka balsi, un zvērs asi pagrieza galvu skaņas virzienā, it kā cerētu, ka tā ir īsta, taču tad atkāpās, kā sapratis, ka tas bijis tikai nežēlīgs joks.
- Vai nu tas pārvēršas? bīskaps no jauna nepacietīgi noprasīja.
- Es neko neredzu, Luka atteica. Nedomāju vis. Viņš pacēla acis. Mēnesim tuvojās mākonis, ne lielāks par sažņaugtu dūri; tā maliņas jau aptumšoja arēnu. Varbūt mums atkal vajadzētu iedegt lāpas, Luka bažīgi ieteicās. Gaisma pazūd.
- Vai nezvērs pārvēršas par vilku? bīskaps prasīja vēl uzstājīgāk. Būs jāpaziņo ļaudīm mūsu lēmums. Vai varat pavēlēt meitenei, lai to nošauj?
- Nevaru, Luka skarbi atteica. Patiesību sakot, nevaru vis. Tas nepārvēršas par vilku. Briesmonis stāv zem pilna mēness, to apspīd mēnesgaisma, tomēr tas nepārvēršas.
- Nešaujiet! Izolde steigšus uzsauca.
Mākonim aizsedzot mēnesi, ātri satumsa, un pūlis izdvesa dziļu, baiļpilnu skaņu. Nošaujiet to! Ātri šaujiet to nost! kāds iekliedzās.
Nu jau bija iestājusies piķa melna tumsa. Lāpas! Luka iekliedzās. Iededziet dažas lāpas!
Pēkšņi atskanēja griezīgs, šausminošs kliedziens un kritiena skaņa: būkšķis, sievietei atsitoties pret zemi, un tad izmisīga skrapstēšana, viņai ar grūtībām pietraušoties kājās.
- Kas tad nu? Luka izlauzās cauri pūlim un sasprindzināja skatienu, cieši lūkodamies arēnas tumsā. Iededziet lāpas! Dieva dēļ, kas tur noticis?
- Glābiet mani! Sāra Fērlija šausmās iekliedzās. Mīļais Dievs, glāb mani! Viņa bija iekritusi no sienas lāču bedrē un nu stāvēja arēnā viena, ar muguru piespiedusies koka sienai, sasprindzinājusi acis, ar skatienu meklēdama nezvēru. Dzīvnieks bija piecēlies kājās un cieši vērās viņai pretī ar dzintarkrāsas acīm. Tas tumsā redzēja labi, lai gan visi apkārtējie bija kā akli. Zvērs saskatīja sievieti, viņas priekšā izstieptās rokas, it kā viņa domātu, ka tā var atvairīt ilkņus un plēsīgos nagus.
- Išraka! Šauj! Luka uzkliedza meitenei.
Jauneklis nevarēja saskatīt Išrakas tumšo kapuci un
tumšās acis, bet viņš redzēja bultas sudraba spīdumu un saskatīja nekustīgo bultu uz stiegras; tā bija notēmēta uz tumšo ēnu briesmoni, kas ošņāja gaisu un neizlēmīgi paspēra uz priekšu soli. Un tad Luka izdzirdēja Išrakas balsi, tomēr meitene neuzsauca viņam; viņa kliedza lejup Sārai Fērlijai, kura bija sastingusi šausmās un piespiedusies pie arēnas sienas.
- Pasauciet viņu! Išraka Sārai uzkliedza. Pasauciet zvēru!
Sāras pārbiedētās sejas baltās aprises pavērsās augšup pret Išraku. Ko? Sieviete no bailēm bija kā kurla pārāk izbijusies, lai jelko saprastu.
- Vai tad jūs nezināt viņa vārdu? Išraka maigi uzstāja; sudraba bulta nekustīgi tēmēja uz briesmoni, kurš lēnām līda tuvāk.
- Kā es varu zināt nezvēra vārdu? Sāra čukstēja. Dabūjiet mani laukā! DabūjiefTnani augšā! Dieva mīlestības vārdā, glābiet mani!
- Paskatieties uz viņu! Paskatieties uz viņu ar mīlestību! Kā jums bija pietrūcis visu šo laiku? Kāds bija viņa vārds?
Sāra blenza Išrakā, it kā tā runātu arābiski, un tad pagriezās pret briesmoni. Tas jau bija pienācis tuvāk, noliecis galvu, mīdīdamies no vienas kājas uz otru, it kā gatavotos mesties virsū. Briesmonis tuvojās, tur nebija nekādu šaubu. Tas ierūcās, parādīdams dzeltenus zobus. Zvēra galva pacēlās augšup, saožot bailes; tas bija gatavs uzklupt. Nezvērs stīvi paspēra uz priekšu trīs soļus; tūliņ tas nolaidīs galvu, pieskries klāt un klups viņai pie rīkles.
- Išraka! Nošauj briesmoni! Luka kliedza. Tā ir pavēle!
- Pasauciet viņu! Išraka izmisīgi mudināja sievieti. Sauciet viņu tā vārdā, kuru jūs mīlat vairāk par visu uz pasaules!
Arēnas ārpusē Ralfs Fērlijs brāzās uz staļļiem, saucot pēc kāpnēm. Viņš bija atstājis savu dēlu stāvam sastingušu no bailēm uz lāču bedres iežogojuma un noraugāmies, kā viņa māte stāv tur aci pret aci ar briesmoni.
Visi klusēja. Mirgojošajā gaismā, ko meta divas lāpas, viņi tagad ieraudzīja, kā zvērs lēnām tuvojas sievietei pielavās vilka parastajā gaitā. Briesmoņa galva bija noliekta un atradās vienā līmenī ar sakumpušajiem pleciem, acis pievērstas laupījumam. Zvērs, mezdams lokus, nāca uz priekšu.
Freize iegrūda vienu lāpu Lūkam rokā un gatavojās lēkt iekšā lāču bedrē, sažņaudzis rokā otru liesmojošo lāpu, bet tad Sāra ierunājās: Stefan? viņa čukstus izdvesa. Stefan? Vai tas esi tu?
Nezvērs apstājās un piešķieba galvu.
- Stefan? viņa nočukstēja. Stefan, mans dēls! Stefan manu dēliņ…
Freize sastinga arēnas malā, mēmi noraugoties, kā zvērs paceļas uz pakaļkājām, it kā pūlētos atcerēties, kā jāstaigā, it kā atcerētos sievieti, kura bija turējusi viņu aiz rokas katrā solī, ko viņš tika spēris. Sāra piespieda sevi atkāpties no arēnas sienas un devās tam pretī; kājas viņai ļodzījās, rokas bija izstieptas uz priekšu.
- Tas esi tu, viņa sacīja kā brīnīdamās, bet ar pilnu pārliecību. Tas esi tu… Stefan! Manu Stefan, nāc pie manis!
Viņš paspēra soli sievietei pretī, tad vēl vienu, un ar steigu, kas lika skatītājiem noelsties bailēs, bet viņa mātei iekliegties priekā, metās sievietei klāt un iekrita viņas apskāvienos. Manu puisīt! Manu puisīt! Sāra izsaucās, apvijot rokas ap viņa skrambām klāto augumu un piespiežot viņa pinkaino galvu pie sava pleca. Mans dēls!
Viņš pacēla skatienu uz Sāru; tumšās acis spulgoja cauri savēlušos matu mežam. Māmiņ, viņš ierunājās savā maza zēna balsī. Māmiņ!