Bīskaps vērsās pie Lūkas ar čukstus izteiktu dusmīgu vaicājumu: Vai jūs to zinājāt?
- Nezināju gan.
- Tā bija jūsu kalpone, kas-turēja bultu uz stiegras, bet nešāva. Tas bija jūsu kalps, kurš baroja nezvēru un to pievilināja. Droši vien viņš to zināja, tomēr ieveda mūs šinīs lamatās!
- Meitene bija gatava izšaut bultu jūs pats redzējāt. Un mans kalps grasījās lēkt arēnā un pats nostāties starp sievieti un nezvēru.
- Kādēļ viņa nešāva? Viņa sacīja, ka protot šaut. Kādēļ viņa to nedarīja?
- Kā lai es zinu? Viņa man nekalpo. Es pajautāšu viņas domas un tad ierakstīšu savā ziņojumā.
- Ziņojums ir pēdējais, par ko mums būtu jāraizējas!
- Piedodiet, jūsu eminence, bet man tas ir pats svarīgākais.
- Bet briesmonis! Briesmonis! Mēs ieradāmies to nogalināt un parādīt Baznīcas triumfu pār grēku. Tagad nekāda zvēra nonāvēšana nav iespējama.
- Protams, ne, Luka sacīja. Mans ziņojums parādīs, ka tas nav briesmonis. Māte grib viņu atpakaļ. Viņa to paņems pie sevis, apkops, apgriezīs tam matus un nagus un no jauna iemācīs valkāt drēbes un runāt.
- Un kā jums šķiet ko jūs sacīsiet savā ziņojumā? bīskaps dzēlīgi noprasīja. Jūsu rokās bija nonācis vilkatis, bet nu jums nav nekā cita kā viens netīrs un mežonīgs puika. Šis atgadījums neko labu par jums neliecinās, vēl lielākā mērā nekā par mums.
- Es pateikšu, ka jūsu zināšanas mums atklāja, kas šeit noticis, Luka izlīdzinoši atteica. Līdz ar visiem pārējiem ziņojumiem, kurus bija sagatavojuši jūsu mācītie vīri, jūs atvedāt mums arī visiem zināmo stāstu par Romulu un Remu, kurus uzaudzināja vilcene un kuri nodibināja Romas pilsētu. Šis stāsts kļuva par mūsu sprieduma stūrakmeni. Jūs mums pastāstījāt ari citus nostāstus par vilku uzaudzinātiem bērniem, kuri bija pazuduši mežos un atkal atrasti. Jūsu bibliotēkā bija šie stāsti, jūsu gudrie ļaudis tos zināja un mūs brīdināja, kas te varētu būt noticis.
Bīskaps apmierināts pieklusa, un viņa apaļais vēders cilājās no uzpūtības. Ļaudis gaidīja nāvessoda izpildi, viņš brīdināja. Viņi nesapratīs šeit notikušo brīnumu. Viņi gribēja redzēt nāvi, bet jūs viņiem piedāvājat atdzimšanu.
- Tas ir jūsu varā, Luka aši turpināja. Vienīgi jūs varat viņiem izskaidrot notikušo. Tikai jums ir zināšanas un prasme to izdarīt. Vai jūs tagad teiksiet sprediķi? Domāju, ka šis notikums līdzinās stāstam par pazudušo dēlu: tēvs ierauga viņu tālumā un steidzas pretī, lai apsveiktu dēlu, ko mīl no sirds.
Bīskaps izskatījās domīgs. Viņiem būs nepieciešama vadība, viņš sprieda, pie lūpām pielicis tuklu pirkstu. Ļaudis gaidīja tiesu, kas beigsies ar nāvi. Viņi gribēs nāvi. Tie ir mežonīgi un neizglītoti ļautiņi. Viņi gaida soda izpildi un gribēs nāvi. Baznīca parāda savu varu, sodot ļaundarus ar nāvi. Lai uzvarētu grēku, mums jābūt pamanāmiem. Nekas neatved uz baznīcu vairāk ļaužu kā raganu dedzināšana vai nāvessoda izpilde.
- Jūsu gaišība, viņi ir apmaldījušies sava apmulsuma tumsā! Viņi ir jūsu avis; vadiet tos uz gaismu! Pastāstiet viņiem, ka šeit noticis brīnums. Mazs bērns bija pazudis mežā, viņu uzaudzināja vilki, viņš kļuva līdzīgs vilkam. Bet jūsu eminences" skatiena gaismā viņš pazina savu māti. Kuru gan māks šaubas, ka tas notika bīskapa klātbūtnes dēļ? Šie ir neizglītoti un baiļu mākti ļautiņi, bet jūs varat noturēt šeit tādu sprediķi, ko tie atcerēsies uz mūžu. Viņu atmiņā vienmēr paliks diena, kad ciemā ieradās Peskāras bīskaps un notika brīnums.
Bīskaps piecēlās un sakārtoja apmetni. Es viņiem lasīšu sprediķi no atvērtā ēdamistabas loga, viņš sacīja. Sprediķošu tagad, kamēr viņi visi ir sapulcējušies manā priekšā. Lasīšu pusnakts sprediķi bez sagatavošanās. Lieciet, lai lāpas mani apspīd! Un visu pierakstiet.
- Tūlīt, Luka atteica. Viņš izsteidzās no istabas un deva pavēli Freizem. Balkonu apspīdēja lāpu gaisma, un ļaužu pulks, kurā sanēja prātojumi un bailes, pavērsa sejas augšup. Kad cieminieki pievērsa uzmanību bīskapam, kurš stāvēja pie loga, krāšņs savā purpura talārā un mitrā, Freize un Išraka, Ralfs Fērlijs un viņa jaunākais dēls atbultēja vienīgo ieeju arēnā un iegāja iekšā, lai izvestu laukā Sāru Fērliju. Viņa cieši turēja rokās savu vecāko dēlu.
- Es gribu vest viņu mājās, Sāra vienkārši pateica vīram. Tas ir mūsu dēls Stefans, kurš brīnumainā kārtā atgriezies pie mums.
- Es to zinu, Ralfs atbildēja. Viņa vēja aprautie vaigi bija mitri no asarām. Ari es viņu pazinu. Tiklīdz viņš pateica "māmiņ", es to sapratu. Es atpazinu viņa balsi.
Stefans tik tikko varēja paiet; viņš klupa un atbalstījās pret māti, uzlicis netīro galvu viņai uz pleca.
- Varbūt mēs varam viņu uzcelt ēzelim mugurā? Freize ieteica.
Viņi nocēla ēzelim no muguras grozus ar "vilku nāvi", bet zāle joprojām palika dzīvniekam krēpēs un pieķērusies tam pie muguras. Sāra palīdzēja dēlam uzkāpt ēzelim mugurā, un viņš nerāvās prom ne no pieskāriena augam, ne no ziedu smaržas. Išraka, kura klusām noskatījās no tumsas, piekrītoši pamāja ar galvu.
Freize veda ēzeli prom no ciema augšup pa līkumotajām, mazajām kāpnēm -, bet Sāra gāja blakus dēlam, mierinoši dūdodama. Drīz mēs būsim mājās, viņa sacīja. Tu atcerēsies savas mājas. Tava gultiņa ir tāda pati, kā bija. Tā ir saklāta, un spilvens tevi gaida. Tavs mazais mīlulis Rūzs vai tu atceries to? joprojām guļ uz spilvena. Visus šos gadus es tavā istabā neko nemainīju. Tā vienmēr tevi ir gaidījusi. Es tevi vienmēr gaidīju.
Otrā pusē ēzelim Ralfs Fērlijs cieši turēja savu dēlu, vienu roku uzlicis tam uz mazās, iedegušās kājas, bet otru uz skrambām klātās muguras. Išraka un Izolde gāja aiz viņiem kopā ar Stefana mazo brālīti Tomasu, kam uz pēdām sekoja viņa suns.
Zemnieku mājas logi uz nakti bija aizslēģoti, taču viņi ienesa vilku zēnu priekštelpā. Viņš bez baiļu paraudzījās apkārt, miedzot acis gaismā, ko meta kamīna uguns, it kā spētu kā sapni atcerēties, kad šīs bijušas viņa mājas.
- Nu mēs varēsim par viņu parūpēties, Ralfs Fērlijs meitenēm un Freizem sacīja. Mana sieva un es mēs no sirds pateicamies par visu, ko esat paveikuši.
Sāra pavadīja viņus līdz durvīm. Jūs man esat atdevuši manu dēlu, viņa teica Išrakai. Jūs esat paveikuši to, ko es tiku lūgusi Jaunavai Marijai. Visu mūžu būšu jūsu parādniece.
Išraka izdarīja dīvainu kustību viņa salika rokas kā lūgšanā un ar pirkstgaliem pieskārās pierei, lūpām un krūtīm un paklanījās zemnieka sievai. Salaam. Tā bijāt jūs, kura paveica lielu darbu. Jums pietika drosmes mīlēt viņu tik ilgi, meitene sacīja. Tā bijāt jūs, kura dzīvoja sērās un centās apglabāt savas skumjas, tomēr atstāja viņa istabu neskartu un savu sirdi atvērtu. Tā bijāt jūs, kura neapsūdzēja briesmoni, kad viss ciems brēca pēc atriebības. Tā bijāt jūs, kura izjuta pret to līdzcietību. Un tā bijāt jūs, kurai pietika drosmes izrunāt viņa vārdu, kad domājāt, ka stāvat aci pret aci ar vilku. Es tikai iegrūdu jūs bedrē.
- Vienu mirkli, Freize ierunājās. Jūs iemetāt viņu lāču bedrē aci pret aci ar zvēru?
Izolde nosodoši pašūpoja galvu, bet bija redzams, ka viņa nepavisam nav pārsteigta.
Išraka uzlūkoja Freizi. Baidos, ka jā.
Ralfs Fērlijs, ar vienu roku apskāvis sievu, bet otru aplicis Tomasam ap pleciem, paraudzījās uz Išraku. Kādēļ jūs tā darījāt? viņš vienkārši pavaicāja. Jūs ļoti riskējāt gan ar manas sievas dzīvību, gan savējo. Jo, ja jūs būtu maldījusies un manai sievai tiktu nodarīts pāri, ciems jūs būtu saplosījis gabalos. Ja mana sieva zvēra uzbrukumā būtu gājusi bojā, ļaudis jūs nogalinātu un iemestu jūsu ķermeni bedrē vilkam apēšanai.