Išraka pamāja ar galvu. Es zinu, viņa sacīja. Tomēr tanī mirklī, kad sapratu, ka tas ir jūsu dēls, un kad biju pārliecināta, ka man pavēlēs to nošaut, tas bija vienīgais, ko man ienāca prātā izdarīt.
Izolde skaļi iesmējās, aplika roku draudzenei ap pleciem un viņu cieši apskāva. To varēji izdarīt tikai tu! viņa izsaucās. Tikai tu varēji izdomāt, ka neatliek nekas cits kā vien iegrūst krietnu sievieti lāču bedrē, lai tā stājas pretim nezvēram!
Mīlestība, Išraka sacīja. Es sapratu, ka viņam vajadzīga mīlestība. Zināju, ka viņa mīl savu dēlu. Meitene pagriezās pret Freizi. Jūs ari to zinājāt. Jūs zinājāt, ka mīlestība redzēs cauri visnelādzīgākajai ārienei.
Freize pašūpoja galvu un izgāja laukā mēnesgaismā. Lai es esmu nolādēts, viņš sacīja mainīgajām debesīm. Lai esmu nolādēts un divkārt nolādēts, ja jelkad sapratīšu, kā domā sievietes.
Nākamajā rītā viņi redzēja, kā bīskaps visā savā krāšņumā dodas projām; viņam pa priekšu jāja priesteri baltajos mūļos, mācītie viri veda ziņojumu ruļļus, rakstveži jau pierakstīja un pārrakstīja bīskapa sprediķi par pazudušo dēlu un izteicās, ka tas esot īsts šādu sprediķu paraugs.
- Tas bija ļoti aizkustinoši, Luka bīskapam uz sliekšņa pateica. Es šo sprediķi pieminēju savā ziņojumā. Citēju daudzus izvilkumus no tā. Tas bija iedvesmojošs un visnotaļ pauda Baznīcas varu.
Tiklīdz bīskaps bija prom, viņi paēda pusdienas un pavēlēja, lai izved zirgus staļļa pagalmā. Freize Išrakai parādīja viņas apsegloto zirdziņu, kuram bija uzlikti iemaukti.
- Nekādu seglu diviem, viņš sacīja. Zinu, ka jums patīk jāt vienai. Un Dievs zina, ka jūs spējat parūpēties par sevi un, protams, ari par zirgu.
- Bet es jāšu jums līdzās, ja drīkst, meitene atteica.
Freize piemiedza acis un mēģināja izprast, vai tā ir
dzēlība. Nē, viņš, mirkli apdomājies, sacīja. Esmu tikai kalps, bet jūs esat dāma. Es jāšu aiz jums.
Redzot Išrakas apjukumu, viņa sejā uzmirdzēja smaids.
- Freize, es negribēju jūs aizvainot…
- Nu jūs redzat, viņš triumfējoši pateica. Nu jūs redzat, kas notiek, kad nosviež krietnu vīru uz muguras zemē, kad grūž labas sievietes lāču bedrēs. Es teiktu, ka jūs esat pārlieku stipra. Pārlieku ietiepīga, ja tā varētu izteikties. Pārāk lepna savos uzskatos, lai būtu kādam vīrietim par mīļoto vai sievu. Man tā vien šķiet, ka jums lemts līdz kapa malai palikt vecmeitās, ja netiksiet sadedzināta kā ragana kā jau gandrīz notika.
Išraka pacēla rokas, kā padodoties. Ir skaidri redzams, ka esmu jūs aizskārusi… viņa iesāka.
- Esat gan, Freize cienīgi attrauca. Un tā es jāšu aizmugurē kā kalps, un jūs varat jāt pa priekšu kā ietiepīga, pārlieku spēcīga dāma, kā sieviete, kas nezina ne savu, ne ari kāda cita vietu uz zemes. Kā meitene, kura staigā apkārt, sviezdama vīriešus uz muguras zemē un mezdama sievietes lāču bedrēs, un saceldama visādas nekārtības. Jūs jāsiet pa priekšu visā savā krāšņumā, uzpūtīga kā bīskaps, un mēs zinām, kurš no mums abiem būs tas laimīgākais.
Išraka zem šīs vārdu straumes nolieca galvu un neatbildējusi uzlēca zirgā. Bija skaidrs, ka ar Freizi tagad, kad viņš jūtas tik aizskarts, nav ko runāt.
No mājas iznāca Izolde, un Freize palīdzēja viņai uzkāpt zirgā. Izoldei sekoja Luka, un aiz viņa nāca brālis Pēteris.
- Uz kuru pusi? Išraka vaicāja Lūkam.
Jauneklis uzlēca zirgā un nostājās līdzās meitenei.
- Domāju, ka taisni uz austrumiem, viņš sacīja un paraudzījās uz brāli Pēteri. Vai tā nav?
Brālis Pēteris pataustīja vēstuli jakas kabatā. Vēstulē rakstīts, ka jādodas uz ziemeļaustrumiem, un rit brokastu laikā Peskārā, ja Dievs dos, ka mēs tur nokļūstam, man jāatver nākamie rīkojumi.
- Vai mūs gaida vēl kāds uzdevums? Luka jautāja.
- Jā gan, brālis Pēteris atteica. Man ir tikai norādes doties uz Peskāru, bet es nezinu nedz to, kas būs rakstīts turpmākajos rīkojumos, nedz arī to, kurp tie mūs aizvedis. Viņš paraudzījās uz Izoldi un Išraku.
- Kā noprotu, dāmas ceļos uz Peskāru kopā ar mums.
Luka pamāja ar galvu.
- Un pametīs mūs tur? brālis Pēteris noprasīja.
- Manis pēc viņas var doties projām pēc iespējas drīzāk, Freize sacīja no paaugstinājuma, kas bija domāts uzkāpšanai zirgā. Jaunais vīrietis savilka seglu jostu un
ielēca seglos. Gadījumā ja viņai ienāk prātā iesviest mani upē vai jūrā, kad mēs tur nonāksim. Un to viņa pilnīgi noteikti varētu izdarīt, ja ieņems savā stūrgalvīgajā galvā.
Dāmas mūs atstās, kad atradīs drošus ceļabiedrus, Luka pateica. Kā jau mēs vienojāmies. Viņš pieveda zirgu pie Izoldes un pastiepās, lai uzliktu savu plaukstu uz viņējās, kad meitene satvēra pavadu. Vai paliksiet kopā ar mums? viņš klusām ievaicājās. Kamēr mūsu ceļi vedīs uz vienu pusi.
Smaids, ko Izolde jauneklim veltīja, apliecināja, ka tā ari būs. Es palikšu kopā ar jums, viņa apsolīja. Kamēr mūsu ceļi vedīs uz vienu pusi.
Nelielā jātnieku grupa Luka un Izolde, brālis Pēteris un Freize aizmugurē, kuru ielenca viņa iemīļotie brīvie zirgi, izdipināja pa iebraucamās vietas vārtiem, vēl nezinot, nedz kurp jādodas, nedz kas tiem būs jādara, un pagriezās uz ziemeļaustrumiem, lai dotos uz Peskāru pretī tam, kas nu viņus tur sagaidīja.
«
AUTORES PĒCVĀRDS
Šī darba rakstīšana man sagādāja prieku, un es ceru, ka jūs izbaudījāt lasīšanu tikpat lielā mērā, kā mani aizrāva strādāšana pie tā. Lūkas Vēro tēls ir pilnībā izdomāts, tāpat arī Izoldes un Freizes tēli. Išrakas tēla pamatā, lai gan arī tas ir izdomāts, ir daudzi drosmīgi un bezbailīgi vīrieši un sievietes, kas ceļoja pa kristīgās pasaules zemēm un citu reliģiju pārstāvju ebreju, musulmaņu un pat vēl tālāku zemju iemītnieku pasaulēm.
To, ko šī grāmata nozīmē jums, lasītāj, varēsiet izlemt jūs pats. Es ceru, ka daudzi to lasīs prieka pēc un ar prieku un aizrautību pievienosies jaunajiem, dedzīgajiem varoņiem ceļojumā uz nezināmu pasauli, kur tie aci pret aci tiksies ar savām bailēm un izzinās savus spēkus.
Varbūt daži lasītāji vēlēsies uzzināt nedaudz vairāk par pasauli, kurā valda Tumsas ordenis.
Tumsas ordenis ir radies, ņemot par pamatu ziņas par piecpadsmitā gadsimta Pūķa ordeni, kas tika izveidots, lai aizsargātu kristīgo pasauli pret neapturamo musulmaņu Osmaņu impērijas pieņemšanos spēkā. Vienu no varoņiem, kurš _parādīsies stāstā nākamajās grāmatās, ar šo ordeni ir iepazīstinājis tēvs, kad varonis bija tikai mazs zēns. Izaudzis liels, viņš kļuva par ordeņa vadoni un cīnījās pašā kristīgās pasaules priekšposteni.
Izpētes darbs, kas tiek uzticēts Lūkam, uziet pazīmes, kas vēstī par pasaules gala tuvošanos, ir izdomāta versija par laiku, kad liela daļa ļaužu pēc Konstantinopoles krišanas izjuta nemieru. Dažnedažādu dīvainu fenomenu parādīšanās Eiropā tajos laikos ataino daudzu cilvēku bailes, ka notikt var jebkas, un ari notika. Jāpiebilst, ka tie bija māņticības pilni laiki. Ļaudis patiesi ticēja, ka pastāv cita, neredzama pasaule, kura parādījās skatienam dažkārt uz mirkli, bet bieži iespaidoja viņu dzīvi. Mēs tagad dzīvojam pasaulē, kurā cenšamies visu izmērīt un izprast, un mums ir grūti iztēloties, kā ir tad, kad nav izskaidrojuma ikdienas notikumiem tādiem kā slimība, pērkons, saules aptumsums; kad šo pasauli satricina mīļa cilvēka nāve, māju sadrebina pērkona grāviens vai ari diena pārvēršas naktī, sauli aprijot tumšam mēnesim.