- Lūdzu, Izolde ierunājās. Tas ir smieklīgi. Uz viesmīlību jūs atbildat ar apvainojumu. Jūs esat mūsu viesis, un kapelā guļ mana tēva miesas. Es esmu pilnībā neaizsargāta, bet jūs esat apreibis no mūsu vīna. Lūdzu, ejiet uz savu istabu, un no rīta es ar jums laipni aprunāšos.
- Nē! princis Roberto glūnēja uz viņu. Domāju, ka pavadīšu nakti šeit, tavā gultā, un esmu visai drošs, ka no rīta tu ar mani runāsi laipni.
Izoldes pirksti aiz muguras sakļāvās ap sildāmpannas rokturi. Kad Roberto apstājās, lai atsaitētu auklas bikšu priekšā, Izoldi apšķebināja uz mirkli parādījies pelēkais linaudekla gabals. Vīrietis pasniedzās pēc viņas rokas. Tam nevajadzētu tev nodarīt sāpes, viņš sacīja. Tev tas pat varētu patikt…
Ar milzīgu vēzienu Izolde ar sildāmpannu aprakstīja gaisā loku un iebelza Roberto pa vienu galvas pusi. Sarkani gailošas ogles un pelni iesprikstēja viņam sejā un nobira pa grīdu. Kad meitene atkāpās un vēlreiz viņam iesita, princis aiz sāpēm iegaudojās un nogāzās uz grīdas kā resns, apdullināts vērsis pirms kaušanas.
Izolde pakampa krūzi un izlaistīja ūdeni pāri oglēm, kas gruzdēja uz paklāja zem vīrieša, un tad piesardzīgi piebikstīja viņam ar čībā ieauto kāju. Princis nepakustējās; viņš bija zaudējis samaņu. Izolde iegāja iekšistabā un, atslēgusi durvis, čukstus uzsauca: Išraka! Kad meitene, no acīm berzēdama miegu, ienāca, Izolde viņai parādīja zemē sakņupušo vīrieti.
- Vai viņš ir miris? Išraka mierīgi vaicāja.
- Nē. Nedomāju vis. Palīdzi man viņu dabūt no šejienes laukā.
Abas jaunās sievietes pavilka grīdsegu, un prinča Roberto ļenganais ķermenis sāka slīdēt pa grīdu, atstājot aiz sevis glumu ūdens un pelnu sliedi. Viņas izdabūja vīrieti galerijā, kas atradās ārpusē pie Izoldes istabas, un apstājās.
- Es pieņemu, ka tavs brālis viņam atļāva nākt pie tevis.
Izolde pamāja ar galvu, un Išraka pagrieza galvu un nicinoši uzspļāva prinča bālajai sejai. Kādēļ tu vispār atvēri durvis?
- Es domāju, ka viņš man palīdzēs. Princis teica, ka viņam ir ienākusi prātā doma, kā man palīdzēt, un tad viņš ielauzās istabā.
- Vai viņš tev nodarīja pāri? Meitenes tumšās acis uzmanīgi pārlūkoja draudzenes seju. Tava piere…
- Viņš man iebelza, kad pagrūda durvis.
- Vai viņš grasījās tevi izvarot?
Izolde pamāja ar galvu.
- Tad atstāsim viņu šeit, Išraka nolēma. Viņš var nākt pie sajēgas uz grīdas kā suns, kas viņš arī ir, un aizrāpot uz savu istabu. Ja no rīta princis vēl būs tepat, viņu uzies kalpi un pasmiesies par viņu, kā nākas. Meitene noliecās pār princi un pataustīja pulsu uz kakla, plaukstu locītavām un zem izliekušās bikšu siksnas. Būs dzīvotājs, Išraka ar pārliecību balsī noteica. Lai gan nevienam viņa nepietrūktu arī tad, ja mēs klusītēm pārgrieztu viņam rīkli.
- Protams, to mēs nevaram darīt, Izolde nedroši bilda.
Meitenes atstāja princi tur guļam uz muguras kā smiltīs izmestu vali, joprojām vaļējām biksēm.
- Uzgaidi šeit, Išraka sacīja un devās atpakaļ uz savu istabu.
Viņa ātri atgriezās, rokā nesdama nelielu kastīti. Uzmanīgi, izmantojot tikai pirkstu galus un viebjoties no nepatikas, Išraka pavilka prinča bikses tā, ka tās pilnībā pavērās. Viņa pacēla vīrieša audekla kreklu, un skatam visā godībā atklājās viņa ļumīgā, kailā miesa. Meitene noņēma kastītes vāciņu un uzbārstīja garšvielas uz prinča kailās ādas.
- Ko tu dari? Izolde nočukstēja.
- Tie ir kaltēti pipari, ļoti asi. Viņam niezēs tā, it kā viņš būtu saķēris bakas, bet āda pārklāsies ar tulznām. Šīs nakts darbus princis ļoti nožēlos. Viņam niezēs, viņš kasīsies un asiņos mēnesi un kādu laiku neapgrūtinās nevienu citu sievieti.
Izolde iesmējās un pastiepa roku, kā to būtu darījis tēvs, un abas jaunās sievietes saspieda viena otras apakšdelmus, ar plaukstu aptverot elkoni, kā bruņinieki. Išraka plati pasmaidīja, un abas, atstājušas pazemoto princi ārpusē, apgriezās un devās atpakaļ guļamistabā, aizverot durvis un cieši tās aizslēdzot, lai vīrietis netiktu iekšā.
No rīta, kad Izolde devās uz kapelu, tēva šķirsts bija aizvērts un gatavs apbedīšanai dziļajās dzimtas kapenēs. Un princis bija projām-.
- Princis Roberto ir atsaucis savu piedāvājumu lūgt tavu roku, Izoldes brālis salti sacīja, māsai blakus nomezdamies uz ceļiem uz altārtelpas pakāpieniem. Pieņemu, ka starp jums abiem ir kas atgadījies.
- Viņš ir nelietis, Izolde vienkārši pateica. Un, ja tu viņu atsūtīji pie manām durvīm, kā viņš apgalvoja, tad esi mani nodevis.
Džordžo nolieca galvu. Protams, es neko tādu nedarīju. Piedod man, es piedzēros kā tāds muļķis un pateicu, ka viņš varētu aiziet un pats mēģināt tevi pierunāt iziet pie viņa. Kāpēc tu vispār atvēri durvis?
- Jo, tāpat kā tu, ticēju, ka tavs draugs ir godavīrs.
- Tu rīkojies ļoti aplam, atslēgdama durvis, brālis pārmeta Izoldei. Atvērt guļamistabas durvis vīrietim, piedzērušam vīrietim! Tu tiešām nespēj pati par sevi parūpēties. Tēvam bija taisnība, mums tevi jānomitina drošā vietā.
- Es biju drošībā! Atrados pati savā istabā, savā pilī un sarunājos ar sava brāļa draugu. Man nevajadzēja nonākt briesmās, meitene dusmīgi attrauca. Tev nevajadzēja vest tādu vīrieti pie mūsu vakariņu galda. Un nekādā ziņā nevajadzēja teikt tēvam, ka no prinča iznāktu labs vīrs.
Izolde piecēlās kājās un devās uz priekšu pa eju starp solu rindām. Brālis viņai sekoja. Lai vai kā ko tu pateici tādu, kas viņu sarūgtināja?
Atminēdamās sildāmpannu atsitamies pret prinča resno galvu, Izolde apslēpa smaidu. Es viņam skaidri liku noprast savas jūtas. Un vairs nekad ar viņu nesatikšos.
- Nu, tas ir viegli nokārtojams, Džordžo skarbi sacīja. Tāpēc, ka tu vispār nekad vairs nevarēsi satikties ar vīriešiem. Ja neiziesi par sievu pie prinča Roberto, tev būs jādodas uz abatiju. Mūsu tēva novēlējums neatstāj tev citu iespēju.
Šiem vārdiem izskanot, Izolde mirkli klusēja un tad svārstīdamās uzlika plaukstu uz brāļa rokas, prātojot, kā pierunāt Džordžo, lai tas viņu laiž brīvībā.
- Un neskaties tā, viņš rupji turpināja. Novēlējumā teiktais ir pilnīgi skaidrs es jau tev vakarvakarā sacīju. Vai nu princis, vai klosteris. Tagad atliek tikai klosteris.
- Es došos svētceļojumā, meitene piedāvāja. Projām no šejienes.
- To tu nedarīsi. Kā tu kaut mirkli paliksi dzīva? Tu nespēj būt drošībā pat mājās.
- Es došos prom un apmetīšos pie kāda no tēva draugiem pie jebkura. Es varētu apciemot sava krusttēva dēlu, Valahijas grāfu, varētu doties pie Bredūras hercoga…
Džordžo seja bija drūma. Tu to nevari, pati zini. Tev jādara tas, ko licis tēvs. Man nav izvēles, Izolde! Dievs zina, ka es tevis labā darītu jebko, bet tēva griba ir skaidra, un man viņam ir jāpaklausa tāpat kā tas jādara tev.
- Brāli, nespied mani to darīt!
Viņš pagriezās pret kapelas ieejas velvēto sienu un piespieda pieri saltajam akmenim, it kā māsa būtu izraisījusi viņam galvassāpes. Māsiņ, es neko tur nevaru darīt. Princis Roberto bija tava vienīgā iespēja izvairīties no abatijas. Tāda ir mūsu tēva vēlēšanās. Esmu zvērējis pie zobena, pie viņa paša_zobena, ka pārliecināšos, vai viņa griba tiek izpildīta. Manu māsiņ, esmu tikpat bezspēcīgs kā tu.