- Viņš apsolīja, ka atstās savu zobenu man.
- Tagad tas pieder man. Tāpat kā viss pārējais.
Izolde viegli uzlika roku uz brāļa pleca. Varbūt
tad, ja es zvērēšu dzīvot celibātā, drīkstēšu palikt šeit pie tevis? Es ne ar vienu neprecēšos. Pils ir tavējā, to es saprotu. Beigās tēvs izdarīja to, ko dara ikviens vīrietis, deva priekšroku dēlam, nevis meitai. Viņš rīkojās tā, kā dara visi dižie vīri, izslēdza sievieti no bagātības un varas. Tomēr, ja es dzīvošu šeit nabaga un bez jebkādas teikšanas, nekad neredzēšos ar vīrieti, būšu tev paklausīga vai es drīkstu palikt tepat?
Džordžo papurināja galvu. Tā nav mana griba, bet viņējā. Un tāda ir kā tu pati atzīsti pasaules kārtība. Tēvs tevi audzināja gandrīz tā, it kā tu būtu piedzimusi par zēnu, piešķirot pārāk daudz bagātības un brīvības. Tomēr nu tev jādzīvo augstdzimušas sievietes dzīve. Tev jābūt pateicīgai vismaz par to, ka abatija atrodas netālu no šejienes un tev nenāksies doties tālu projām no šīm zemēm, kuras, es zinu, tu mīli. Tu netiec sūtīta trimdā. Tēvs būtu varējis tev pavēlēt doties jebkur. Tomēr tu dzīvosi pati savā īpašumā abatijā. Es reizēm ieradīšos tevi
apciemot. Aizvedīšu jaunas ziņas. Varbūt vēlāk tu varēsi kopā ar mani izjāt.
- Vai Išraka drīkst doties man līdzi?
- Tu vari ņemt līdzi Išraku; vari ņemt līdzi visas savas dāmas, ja vēlies un ja viņas grib braukt. Bet abatijā tevi gaida jau rīt. Tev būs jābrauc, Izolde. Tev vajadzēs dot mūķenes zvērestus un kļūt par viņu abati. Tev nav izvēles.
Džordžo pagriezās atpakaļ pret Izoldi un ieraudzīja, ka māsa trīc kā jauna ķēvīte, kas pirmo reizi iejūgta.
- Tas ir kā nonākt ieslodzījumā, meitene nočukstēja.
- Bet es taču neko neesmu noziegusies.
Ari viņas brālim pašam acīs bija asaras. Es jūtos tā, it kā zaudētu māsu, Džordžo sacīja. Esmu apglabājis tēvu un tagad zaudēju arī māsu. Nezinu, kā te būs bez tevis.
.
LUKRETILI ABATIJA, 1453. GADA OKTOBRIS
Pēc dažiem mēnešiem Luka bija ceļā no Romas; viņš jāja uz austrumiem, uzvilcis vienkāršu darba ietērpu un sārtbrūnu apmetni un nupat ieguvis pats savu zirgu.
Viņu pavadīja kalps Freize, jauneklis platiem pleciem, stūrainu seju, tikko izaudzis no pusaudža gadiem. Kad Luka atstāja klosteri, Freize bija saņēmis dūšu un brīvprātīgi pieteicies kalpot jaunajam vīrietim un viņam sekot, kurp vien viņu varētu aizvest meklējumi. Abats bija šaubījies, bet Freize bija to pārliecinājis, ka viņa kā virtuves zēna prasmes ir tik vājas un mīlestība uz piedzīvojumiem tik spēcīga, ka viņš kalpos Dievam labāk, sekodams ievērojamam skolotājam slepenos meklējumos,
kuros viņu norīkojis pats pāvests, nekā piededzinādams gaļu daudz cietušajiem mūkiem. Abats, kurš slepenībā priecājās, ka var tikt vaļā no strīdīgā jaunā priestera noviča, nodomāja, ka tāda pavārpuikas zaudējums, kuru vajā neveiksmes, ir maza maksa par šo pakalpojumu.
Freize jāja uz spēcīga, īskājaina zirga, aiz pavadas turēdams ēzeli, kas bija apkrauts ar abu mantām. Mazās procesijas aizmugurē atradās negaidīts papildinājums viņu sabiedrībai: rakstvedis brālis Pēteris, kuram pašā pēdējā mirklī bija pavēlēts doties līdzi, lai pierakstītu viņu paveikto.
- Spiegs, Freize caur lūpu kaktiņu nomurmināja savam jaunajam kungam. Tas ir spiegs ja es jebkad mūžā esmu tādu saticis. Bāla seja, maigas rokas, uzticības pilnas brūnas acis; mūka skūtā galva un tomēr džentlmeņa apģērbs. Spiegs par to nav nekādu šaubu. Vai viņš izspiego mani? Nē. Tāpēc ka es neko nedaru un neko nezinu. Tad kuru gan viņš izspiego? Droši vien jauno kungu, manu mazo zvirbulēnu. Jo te neviena cita nav, izņemot zirgus, bet tie nav ne ķeceri, ne pagāni. Šeit tie ir vienīgie godīgie zvēri.
- Viņš atrodas šeit, lai kalpotu par manu rakstvedi, Luka aizkaitināts attrauca. Un viņam ir jābūt pie manis, vienalga, vai man vajag rakstvedi vai ne. Tā ka pievaldi mēli.
- Vai man vajag rakstvedi? Freize sev jautāja, pievilkdams pavadu un pieturēdams zirgu. Nē. Tādēļ ka es neko nedaru un neko nezinu, un, pat ja zinātu, es to nepierakstītu neuzticu vārdus papīram. Varbūt mani attur tieši tas, ka neprotu ne lasīt, ne rakstīt.
- Muļķis, jādams garām, noteica rakstvedis Pēteris.
- "Muļķis", viņš saka, Freize teica zirgam un ceļam, kas viņu priekšā viegli tiecās augšup. Viegli pateikt, grūti pierādīt. Un katrā gadījumā esmu saukts arī sliktākos vārdos.
Viņi visu dienu bija jājuši pa taku, kas bija tikai nedaudz platāka par šauru celiņu kazām un vijās augšup, ārā no auglīgās ielejas, līdzās maziem pauguriem ar terasēm, uz kurām auga olīvkoki un vīnogulāji; pēc tam augstāk pa mežaino apgabalu, kur milzīgi dižskābarži vērtās zeltā un bronzā. Saulrietā, kad velvētās debesis jaunekļiem virs galvas kļuva rožaini sārtas, rakstvedis no jakas iekškabatas izvilka papīra lapu. Man ir pavēlēts nodot jums šo te saulrietā, viņš sacīja. Piedodiet, ja tur ir sliktas ziņas. Es nezinu, kas tur rakstīts.
- Kurš jums to iedeva? Luka vaicāja. Zīmogs salocītās vēstules otrā pusē bija spīdīgs un gluds, bez kāda raksta.
- Kungs, kurš mani noalgoja, tas pats kungs, kurš dod pavēles jums, Pēteris paskaidroja. Tādā veidā jūs saņemsiet viņa rīkojumus. Viņš pasaka man dienu un laiku un dažkārt arī galamērķi, un tieši tad un tur es jums nododu viņa rīkojumus.
- Un jūs tos visu laiku turat kabatā? Freize apjautājās.
Rakstvedis nopietni pamāja ar galvu.
- Viņu jebkurā brīdī varētu apgriezt ar galvu uz leju un izkratīt, Freize klusām teica savam kungam.
- Darīsim tā, kā mums pavēlēts, Luka atbildēja un nevērīgi uzmeta pavadu uz pleciem, tā atbrīvodams rokas, lai atlauztu zīmogu un atvērtu salocīto papīru. Tas ir norādījums doties uz Lukretili abatiju, viņš sacīja. Abatija sastāv no diviem namiem: sieviešu un vīriešu klostera. Man jāizpēta sieviešu klosteris. Mūs gaida. Jauneklis salocīja vēstuli un atdeva to atpakaļ Pēterim.
- Vai tajā teikts, kā nokļūt abatijā? Freize drūmi vaicāja. Citādi mums nāksies klāt guļvietu zem kokiem un vakariņās nebūs nekā cita kā vien aukstas uzkodas. Domājams, dižskābarža rieksti. Viss, kas ir ēdams no dižskābarža riekstiem. No šādas izēšanās var kļūt traks. Varbūt man paveiktos un es atrastu mums kādu sēni.
- Ceļš ir mums tieši priekšā, Pēteris iejaucās. Abatija atrodas līdzās pilij. Domāju, mums ir tiesības pieprasīt viesmīlību gan vīriešu, gan sieviešu klosteri.
- Dosimies uz sieviešu klosteri, Luka izlēma. Te rakstīts, ka māsas mūs gaida.
Neizskatījās, ka sieviešu klosterī vispār kāds tiktu gaidīts. Pamazām iestājās tumsa, taču nebija redzamas ne siltas, aicinošas gaismas, ne atvērtas durvis. Arējās sienas logiem priekšā bija aiztaisīti slēģi, un cauri līstītēm spīdēja tikai šauri mirguļojošas sveču gaismas kūļi. Ceļotāji nevarēja tumsā pateikt, cik liels ir klosteris; viņi tikai sajuta milzīgu sienu klātbūtni tās norobežoja abas plati izliektās ieejas vārtu malas. Pie mazajām durtiņām lielajos koka vārtos bija piekārta nespodra raga laterna, kas meta lejup šauru, dzeltenu gaismu, un, kad Freize nokāpa no zirga un ar sava dunča spalu piedauzīja pie koka vārtiem, ceļotāji saklausīja, kā iekšā kāds protestē pret troksni un tad durvīs attaisa mazu actiņu, lai palūkotos uz traucētājiem.