- Es esmu Luka Vero, un tie ir mani divi kalpi, Luka nokliedza. Mani šeit gaida. Ielaidiet mūs!
Actiņa aizkrita, uņ viņi izdzirdēja, kā lēnām tiek atbultēti vārti, paceļas koka režģi un visbeidzot čīkstēdama negribīgi atveras viena vārtu puse. Freize ieveda pa vārtiem savu zirgu un ēzeli, Luka un Pēteris iejāja bruģētajā pagalmā, un spēcīga kalpone aiztaisīja aiz viņiem vārtus. Vīri nolēca no zirgiem un paskatījās apkārt, bet izkaltusi vecā dāma pelēkā vilnas tērpā ar pelēku uzsvārci, kuru ap vidukli apjoza šaura aukla, pacēla augšup lāpu, ko turēja rokā, lai visus trīs apskatītu.
- Vai jūs esat tas vīrs, kurš ir atsūtīts veikt izmeklēšanu? Gadījumā ja jūs tas neesat un meklējat tikai viesmīlību, jums labāk doties uz vīriešu klosteri, mūsu brāļu namu, viņa sacīja Pēterim, noraugoties uz viņu pašu un viņa skaisto zirgu. Šim namam pienākuši grūti laiki, un mēs nevēlamies ciemiņus.
- Nē, mans darbs ir rakstīt ziņojumu. Izmeklēšanā esmu rakstvedis. Šis ir Luka Vero; viņš ir ieradies, lai veiktu izmeklēšanu.
- Zēns! sieviete nicinoši izsaucās. Zēns, kuram vēl bārda nedīgst!
Luka aizkaitināts pietvīka, tad pārmeta kāju pār zirga kaklu un nolēca zemē, pasviežot pavadu Freizem. Nav nozīmes tam, cik man gadu un vai man ir bārda vai nav. Esmu iecelts šeit veikt izmeklēšanu, un to es rīt arī darīšu. Bet pašlaik mēs esam noguruši un izsalkuši un jums vajadzētu mūs pavadīt uz refektoriju un viesu istabām. Lūdzu, dodiet ziņu abatei, ka esmu ieradies un rit tikšos ar viņu pēc rīta lūgšanas.
- Nekā no jums nav, vecā sieviete piebilda, paceļot lāpu, lai vēlreiz uzmestu skatienu Lūkas glītajai, jaunajai sejai, kas zem tumšās kapuces malas bija piesarkusi; jaunekļa gaišbrūnās acis dusmās kvēloja.
- Nekā no viņa nav? Ko tu neteiksi! Freize sacīja zirgam, vezdams to uz staļļiem. Jaunava, kas ir tik veca, ka līdzinās sālītam valriekstam, sauc mazo lordu par zēnu, kuram vēl bārda nedīgst? Viņu, kurš ir ģēnijs un, iespējams, laumu bērns.
- Tu tur, aizved zirgus uz staļļiem, un laicīgā māsa tevi pavadīs uz virtuvi, sieviete, vērsdamās pie Freizes, pēkšņā sparigumā noskaldīja. Tu vari ēst un gulēt šķūnī. Tu… Viņa pieņēma, ka Pēteris kā rakstvedis ir pārāks par Freizi, tomēr vienalga pastulbs. Tu vari pavakariņot virtuves galerijā. Atradīsi to aiz tās ieejas. Tev parādīs, kur būs tava guļvieta viesu namā. Jūs… sieviete pagriezās pret Luku. Jums, izmeklētājam, es parādīšu refektoriju un jūsu guļamistabu. Man teica, ka jūs esat priesteris…
- Es vēl neesmu devis zvērestus, Luka atteica. Es kalpoju Baznīcai, tomēr neesmu ordinēts.
- Pārāk glīts garīdzniecībai, un arī iz skūtie mati jau ir atauguši, viņa pie sevis noteica. Lūkam sieviete sacīja: Lai vai kā, jūs varat gulēt istabās, kas paredzētas priesterim, kurš mūs apmeklē. Un no rīta es paziņošu mūsu abatei, ka esat šeit.
Kad sieviete devās pa priekšu uz refektoriju, no velvētās krustejas iznāca kāda dāma. Viņas tērps bija izgatavots no pašas mīkstākās balinātās vilnas, sejas aizsegs uz galvas atbīdīts atpakaļ tā, ka atsedza skatienam bālu, piemīlīgu seju ar smaidīgām, pelēkām acīm. Josta, kas vijās sievietei ap vidukli, bija izgatavota no smalkākās ādas, un kājās viņa bija uzāvusi mīkstas ādas rītakurpes ne tādas rupjas koka tupeles, kādas nēsāja strādājošās sievietes, lai pasargātu kurpes no dubļiem.
- Esmu ieradusies, lai_$veiktu izmeklētāju, viņa sacīja, rokā turēdama vairākas vaska sveces.
Luka paspēra soli uz priekšu. Es esmu izmeklētājs.
Sieviete pasmaidīja, vienā ašā acu skatienā ietvērusi Lūkas augumu, glīto izskatu un jaunību. Ļaujiet man jūs pavadīt uz vakariņām; jūs noteikti esat noguris. Māsa Anna pieskatīs, lai jūsu zirgi tiktu novietoti stallī un jūsu vīriem nekā netrūktu.
Luka palocījās, un sieviete pagriezusies devās uz priekšu, ļaujot jauneklim sekot viņai pa velvēto akmens eju un pa akmens plātnēm izklāto galeriju, kas ieveda velvētā refektorijā. Telpas tālākajā galā pie kamīna, kas uz nakti bija aiztaisīts, bija uzklāts galds vienam cilvēkam; glāzē bija ieliets vīns, uz šķīvja nolikta maize, abās pusēs bļodai novietots nazis un karote. Luka labpatikā nopūtās un apsēdās krēslā; tad ienāca kalpone ar ūdens krūzi un bļodu, lai nomazgātu viņa rokas, un ar smalku linaudeklu, kur tās nosusināt. Viņai sekoja virtuves kalpone ar trauku, kurā atradās sautēts cālis un dārzeņi.
- Vai jums ir viss nepieciešamais? dāma apjautājās.
- Paldies jums, Luka neveikli atteica. Sievietes klātbūtne viņu mulsināja; kopš jauneklis vienpadsmit gadu vecumā bija zvērējis uzticību klosterim, viņš nebija runājis ar citu sievieti kā vien ar savu māti. Un kas jūs būtu?
Sieviete viņam uzsmaidīja, un smaida mirdzumā Luka atskārta, ka viņa ir skaista. Es esmu Ursula, saimniecības māsa, atbildīgā par abatijas vadību. Priecājos, ka esat ieradies. Esmu ļoti noraizējusies. Ceru, ka varēsiet pateikt, kas te notiek, un mūs glābt…
- Jūs glābt?
- Šis ir skaists klosteris, un tas pastāv jau ļoti ilgi, māsa Ursula atklāti sacīja. Es tanī iestājos, kad biju vēl maza meitene. Visu savu mūžu esmu kalpojusi Dievam un savām māsām šeit; dzīvoju te jau vairāk nekā divdesmit gadu. Nespēju panest domu, ka klosterī ir ienācis sātans.
Luka iemērca maizi sātīgajā, biezajā mērcē un, lai slēptu apjukumu, pilnībā pievērsās ēdienam. Sātans?
Māsa Ursula pārmeta krustu; tā bija aša, neapdomāta, dievbijības pilna kustība. Daždien es domāju, ka patiešām ir tik slikti; citās dienās man šķiet, ka esmu tikai muļķa meitene, kas pati sevi baida ar ēnām. Viņa veltīja Lūkam kautru, atvainošanās pilnu smaidu. Jūs spēsiet izspriest. Jūs atklāsiet patiesību par to visu. Tomēr mēs nevaram tikt vaļā no runām, ka mums būs beigas: neviena ģimene vairs nesūtīs pie mums savas meitas, un zemnieki jau sāk atteikties ar mums tirgoties. Mans pienākums ir nodrošināt, ka abatija pati nopelna sev iztiku, ka mēs varam pārdot savas preces un to, ko saražo saimniecība, lai nopirktu nepieciešamo. Taču es to nevaru izdarīt, ja zemnieku sievas atsakās ar mums runāt, kad sūtu savas laicīgās māsas ar mūsu precēm uz tirgu. Mēs nevaram tirgoties, ja ļaudis mums ne kaut ko pārdod, ne ari pērk no mums. Viņa pašūpoja galvu. Lai vai kā, netraucēšu jums paēst. Kad būsiet pavakariņojis, virtuves kalpone jūs pavadīs uz jūsu guļamistabu viesu namā. Lai Dievs jūs svēti, mans brāli!
Pēkšņi Luka atskārta, ka bija pavisam aizmirsis pateikties. Māsa Ursula būs nospriedusi, ka viņš ir augstprātīgs, slikti audzināts klosterbrālis. Viņš bija blenzis saimniecības māsā kā-tāds stulbenis un stostījies, viņu uzrunājot. Bija uzvedies Jā jauns vīrietis, kurš nekad iepriekš nav redzējis skaistu sievieti, nevis kā zināmā mērā svarīgs vīrs, kas ieradies šeit, lai vadītu izmeklēšanu pēc pāvesta rīkojuma. Ko lai viņa nodomā? Lai Dievs jūs svētī, māsa! Luka neveikli atteica.
Viņa palocījās, apslēpdama mazu smaidiņu par jaunekļa apmulsumu, un lēnām izgāja no telpas, bet Luka noskatījās uz sievietes tērpa apakšmalu, kas nošūpojās, viņai aizejot.
Slēgtās abatijas austrumu pusē apakšstāva loga slēģis bija nedaudz pavērts, tā ka divi pāri acu varēja noskatīties sveces apgaismotajā neskaidrajā saimniecības māsas siluetā, kad viņa graciozi pārgāja pāri pagalmam un nozuda savā mājā.
- Viņa ir sasveicinājusies ar viņu, tomēr neko nav izstāstījusi, Izolde nočukstēja.
- Viņš neko neuzies, ja vien kāds viņam nepalīdzēs, Išraka piekrita.