— Kādiem vēl sargātājiem? — Lūkass pārsteigts noprasīja.
— Un kas par uzdevumu?
— Nav ne jausmas. — Lauras sejā parādījās apjukums. — Viņš teica, ka vajagot pajautāt profesoram Aureliānam.
— Bez šaubām, tieši viņam! — Sajella ironiski iesprauda.
— Profesors Austrums Aureliāns ir taisni tāds pats sapņotājs kā tavs tēvs. Es pat teiktu, ka vēl krietni pārspēj viņu! Nesaprotu, kā tas vecais plukata tik ilgi varējis noturēties par Rāvenšteinas internāta direktoru. Pilnīgi tumša lieta! Brīnums, kā viņš vēl nav nolaidis uz grunti visu internātu!
Laura klusēja. Viņa nesaprata, kāpēc pamāte nevarēja ciest profesoru un allaž par viņu slikti izteicās. Taču tagad nebija īstais brīdis uzsākt par to ķildu.
— Ja atļausi man kaut ko ieteikt, Laura, — Sajella atkal pievērsās meitenei, — tad labāk izmanto savu laiku kaut kam lietderīgākam nekā sarunai ar to murgotāju. Piemēram, lai pamācītos, vai arī... — Piepeši viņa aprāvās un ar plaukstu piesita pie pieres.
— Ak Dievs, un es gandrīz vai aizmirsu! — viņa iesaucās, piecēlās un izgāja no virtuves.
Pēc dažiem mirkļiem viņa atgriezās, turēdama rokā divus plānus, dāvanu papīrā ietītus sainīšus, kurus pastiepa Laurai.
— Daudz laimes dzimšanas dienā, Laura! — viņa teica un izspieda smaidiņu.
Laura domīgi noraudzījās dāvanās. Tātad tomēr iedomājusies, viņa klusībā brīnījās. Noteikti atkal grāmatas! Droši vien matemātikā un fizikā. It kā man no tādām būtu kāds prieks!
Viņa nopietni pavērās pamātē. — Laipni gan, Sajella. Bet man nevajag nekādu dāvanu. Vienīgais, ko es vēlos, ir, lai tētis atgrieztos pie mums — vairāk neko.
Sajella plātīja muti kā sauszemē izmesta zivs. Tad savilka uzacis, un piere sadrūma. Vienu bridi izskatījās, it kā tūlīt pār Lauras galvu nobirs šaušalīga ķengu tirāde, un Lūkass, kaut arī viņam jau nu nebija ko bīties, neviļus ievilka galvu plecos. Laura turpretim aukstasinīgi raudzījās pamātē. Lai viņa kliedz un trako, cik tik uziet — man taču vienalga!
Un šķita, ka Sajella to ir atskārtusi. Viņa aizvēra muti, sakoda zobus, tā ka tie klusi nošņirkstēja. Tad saspringušie vaibsti izlīdzinājās, un uz lūpām parādījās smaids. — Labi, Laura, — viņa mierīgi sacīja. — Kā nu vēlies.
Viņa pagriezās un nolika grāmatas uz virtuves skapja. Kaut arī iekšēji trakodama dusmās, viņa sevi mierināja ar domu, ka gan jau Laurai vēl atvērsies acis. Bet tad jau būs par vēlu. Piepeši Sajella pasmīnēja, tūdaļ gan aizklādama muti ar plaukstu, lai bērni nepamanītu. Šie izlutinātie tīņi vienmēr domāja, ka viņi visu saprot! Turklāt viņiem nebija ne jausmas.
Ne mazākajā mērā!
Un viņa jau tagad nopriecājās, iedomādamās, kādu seju Laura rādīs, beidzot uzzinādama patiesību.
Visu baismo patiesību.
4. nodaļa PIEDZĪVOJUMS SĀKAS
Svūpijs šķērsoja pakalna virsotni, aiztipināja uz saules apmirdzēto pļaviņu, piecēlās pakaļkājās un ar apaļajām ačelēm ziņkārīgi pavērās visapkārt. Pūkainā galviņa grozījās šurpu turpu, kamēr viņš ošņādams ievilka gaisu. Šādā stāvoklī zvēriņš bija turpat vai olekti garš. Viņš pārsteidzoši līdzinājās jenotam — ap acīm tumši loki, pelēkbrūnais kažoks atmirdzēja saulē kā zīds. Kuplā aste ar melnajiem un pelēkajiem gredzeniem bija apmēram pustik gara kā rumpītis un nemitīgi kustējās. Tikai ausis atgādināja spēļu lāčuku, un uz muguras pacēlās spārni no plānas ādas, kurus tas varēja izplest un sakļaut kā sikspārnis.
Tad zvēriņš satraukti iebrēcās, iepleta spārnus un metās uz priekšu, pa pusei ar lieliem lēcieniem, pa pusei lempīgi cenzdamies pacelties spārnos.
Klusumu pāršķēla dzidra zēna balss: — Bučmūli! Bučmūlīt! Kur tu pazudi? — Tūliņ pat aiz pakalna parādījās izstīdzējis zēns, vezdams pavadā brūnu stepes poniju. Viņam varēja būt apritējušas četrpadsmit vasaras. Viņš staigāja kailām kājām un nēsāja vamzi un bikses līdz ceļgaliem, apģērhs bija darināts no brūnas ādas. Viņu pavadīja meitene vienkāršā baltā tērpā, kas sniedzās tai līdz puslieliem. Viņa bija mazliet jaunāka, apveltīta ar riem pašiem samērīgajiem vaibstiem kā zēns un gaišmataina tāpat kā viņš. Mati gan viņai bija krietni garāki nekā brālim un sapīti biezās bizēs.
Abi palika stāvam kalna galā, pielika roku pie acīm un vēroja plašo ieleju, kas pavērās viņu priekšā. Jau pēc maza brītiņa meitene pastiepa roku un norādīja uz koku, kas atradās kādu piecdesmit soļu attālumā. — Re, kur ir, Alarik! — viņa satraukta iesaucās. — Tur, kokā!
Zēns pavērās norādītajā virzienā un sabozies saviebās. — Varēju jau arī uzreiz iedomāties, ka tas rīma būs paņēmis kursu uz tuvāko smaržābeli! Varbūt saoda jau no tālienes un tāpēc arī aizlaidās. — Tad viņš pievērsās māsai. — Nāc līdzi, Alienora, — mums āboli noteikti garšos ne sliktāk kā Bučmūlim!
Brālis ar māsu sadevās rokās un metās skriešus, un bērītis braši rikšoja viņiem nopakaļus.
Jau labu gabaliņu no koka viņi sajuta lielisko ābolu smaržu. Tie smaržoja pēc meža ogām, saldām melonēm un akāciju medus. Svūpijs sēdēja pašā augstākajā zarā, satvēris priekšķepās vienu no zeltvaidžiem augļiem, un šmakstinādams našķojās.
— Vai klusāk nevar, Bučmūlīt? — zēns iesaucās, noraudams dažus ābolus sev un māsai. Brīdinājums gan bija bez panākumiem. Svūpijs šmakstinājās drīzāk vēl skaļāk nekā pirms tam.
Alienora saviebās. — Bučmūlis droši vien to nekad neiemācīsies. — Bet nomierinies, Alarik. Viņš vismaz paliks pie tevis, nevis kopā ar saviem mežonīgajiem radiniekiem Čukstu mežā. Nepazīstu nevienu citu, kuram vēl piederētu pieradināts svūpijs.
— Tevi tas pārsteidz? — Alariks nosmīkņāja, raudzīdamies māsā un pasniegdams viņai ābolu. — Es arī paliktu pats savās mājās — arī tad, ja citur kaut vai rauši no debesīm kristu!
Brālis ar māsu apsēdās zālītē un notiesāja augļus. Skatieni klejoja pār puķēm nosētajām pļavām, auglīgajiem laukiem un mūžsenajiem mežiem, kas stiepās līdz pat apvārsnim. Neviens neteica ne vārda, dzirdama bija tikai bišu un kameņu čaklā sanēšana, putnu līksmā čivināšana un Bučmūļa skaļā čāpstināšana.
Kad Alienora bija līdz serdei nograuzusi otru ābolu, viņa jutās paēdusi. Meitene atlaidās uz muguras un raudzījās augstajās zilajās debesīs, kur, neraugoties uz dienu, bija redzami divi mēneši — zelta un tumšzilā krāsā, kas gaiši mirdzēja un laistījās. Meitene pārsteigta piecēlās sēdus un pievērsās brālim. — Vai Cilvēk-zvaigzne šodien spīd spožāk nekā parasti, vai arī man tikai tā liekas?
Par atbildi zēns sarauca pieri. — Klausies uzmanīgāk, kad vecie kaut ko stāsta. — Viņa balsī bija jaušams pārmetums. — Skaidrs, ka Cilvēkzvaigzne šodien mirdz gaišāk nekā parasti — jo šodien tā iegājusi trīspadsmitnieka zīmē, tāpēc! Tā ir īpaša diena, Alienora! Ne tikai Cilvēkzvaigznes iemītniekiem, bet arī mums. Jo šajā dienā —
Viņu pārtrauca briesmīgs troksnis, kas tobrīd atskanēja no tālienes, zema dārdoņa, kas likās nākam no elles bezdibeņiem.
Alienora izbijusies sarāvās. — Kas tas bija? — viņa vaicāja un tramīgi pavērās brālī.
Alarika sejā arī bija iegūlusi šausmu izteiksme. — Nezinu. Varbūt kāds burmorks vai grolfs?
Meitene steidzīgi papurināja galvu. — Nedomāju vis, Alarik! Izklausījās trakāk. Daudz trakāk!