Bruņinieks Paravains saslējās. Nē! Tas nedrīkstēja notikt. Nekad!
Gaismas glabātājs atkal izdvesa klusu vaidu. Viņa baltie mati bija mitri un sveču gaismā uz pieres kā mazas sudraba pērlītes mirdzēja sviedru pilieniņi.
Paravains bļodā ar aukstu ūdeni samērcēja linu drānas gabalu, rūpīgi izgrieza un uzklāja uz pieres uz nāvi slimajam.
— Labi, — viņš nopūtās. — Tā ir labāk. Vai vari iedot padzerties?
— Protams, kungs. — Paravains steigšus nolika malā kompresi, paņēma karafi un pielēja māla kausu pilnu ar ūdeni. Tad, ar kreiso roku balstīdams veco vīru zem muguras, viņš pacēla Elizionu no guļvietas un pielika pie viņa lūpām kausu.
Gaismas glabātājs dzēra maziem malciņiem. Kad kauss bija iztukšots līdz pusei, viņš pārtrauca. — Paldies! — viņš sacīja. — Ļoti pateicos!
Kamēr Paravains nolika kausu maliņā, vecais virs gurdi atslīga spilvenos. Vienu brīdi kambarī valdīja klusums. Tikai sveces klusi sprakšķēja.
Slimnieks bezspēkā noraudzījās jaunajā bruņiniekā, bet tas izvairījās no viņa skatiena, atkal paņēma linu drāniņu un iegremdēja ūdenī. Kad Paravains no jauna gribēja to uzklāt pavēlnieka pierei, vecais vīrs satvēra bruņinieka roku un turēja to ciet.
— Kālab tu nesaki, kas uz sirds? — Elizions vaicāja aizlūstošā balsī.
Paravains izbrīnījies palūkojās pavēlniekā. Par spīti ilgajam laikam, ko viņš bija nokalpojis Gaismas glabātājam, bruņinieks vēl joprojām nebija pieradis, ka viņš spēj lasīt domas. Paravainu tas ikreiz no jauna pārsteidza.
— Nu, labi, — bruņinieks atbildēja. —Ja nu jūs tā vēlaties! — Viņš saņēma visu savu drosmi. — Kas... kurš viņai to pateica? — viņš vaicāja. — Kurš viņai atklājis lielo noslēpumu?
Kaut arī Gaismas glabātājs bija stipri novārdzis, viņš nikni papurināja galvu. — Kāds muļķīgs jautājums, — viņš sašutis atteica.
Paravains sadudzis iekoda lūpā.
Taču vecais vīrs to nepamanīja. — Notika tāpat kā kopš laiku pirmsākumiem, — viņš turpināja. — Māte pasaka dēlam, tēvs — meitai. Tāpat arī viņai.
Paravains strauji pacēla galvu un lielām acīm vērās savā pavēlniekā. Skatienā parādījās milzīga neizpratne. — Bet... es... es... nesaprotu, kungs, — viņš stomījās. — Tas taču nav iespējams! Viņas tēvs taču ir...
— Klusē, mazdūšīgais! — Gaismas glabātājs pavēlēja bruņiniekam, un viņa balsī bija jaušamas dusmas. Ar lielām pūlēm viņš pieslējās sēdus. — Klusē un tici gaismas spēkam! — Tad viņš gurdeni atslīga guļvietā. Aizvēra acis un pēc maza brītiņa bija iegrimis dziļā miegā.
Kad auto pārbrauca pāri pakalna virsotnei, tālumā jau varēja ieraudzīt Rāvenšteinas pili. Tā bija uzcelta apvidus visaugstākajā vietā un tālab redzama jau no tālienes. Rāvenšteina tomēr nebija nedz varens cietoksnis, nedz arī iespaidīga pils, drīzāk gan neliela un viegli pārraugāma būve.
Tomēr šai vietumis ar efejām piesegtajā celtnē bija atrodams viss, kas piederējās īstai pilij: augsti torņi, paceļamais tilts un aizsarggrāvis, baisi pagrabi, tumši kazemāti un līkločiem izvītas slepenās ejas. Klīda pat baumas, ka dziļi pazemē atrodoties moku kambaris ar attiecīgajiem spīdzināšanas rīkiem. Taču līdz šim vēl neviens rāvenšteinietis, kā dēvēja internāta audzēkņus, to nebija skatījis savām acīm.
Reimārs fon Rāvenšteins, bruņinieks un laupītājs, kura ļaundarības bija izdaudzinātas tuvu un tālu, pili bija uzcēlis divpadsmitā gadsimta pirmajā pusē. Tā viņam noderēja gan kā miteklis, gan kā cietoksnis, no kurienes viņš devās savos sirojumos, sēdams bailes un šausmas visā apkārtnē. Viņa nežēlība pret ienaidniekiem bija tikpat leģendāra kā cietsirdība prer vasaļiem. Mesli un nodevas bija neiedomājami augsti. Viņš izspieda pēdējo grasi no nabaga ļautiņiem, kas jau tā dzīvoja pilnīgā trūkumā. Ikviens, kurš sacēlās pret viņa šausmu pilno varu, bez žēlastības tika sodīts. Viens nevietā izteikts vārds varēja maksāt dzīvību, un greiza skatiena dēļ neskaitāmi cilvēki bija iemesti pagrabos, kas nozīmēja ilgu un mokpilnu nāvi.
Kāds gan tur brīnums, ka Reimāru fon Rāvenšteinu dēvēja par Nežēlīgo bruņinieku, kaut arī viņa klātbūtnē neviens neiedrīk-stējās to paust skaļi.
Gadsimtu gaitā Rāvenšteinas pils vairākkārt tika sagrauta un uzcelta no jauna. Kopš 1888. gada tajā mītni bija radis internāts ar rādu pašu nosaukumu, tādēļ, protams, nācās šo to pārbūvēt un piebūvēt. Bruņinieka dzīvojamās telpas pārtapa par klasēm, kalpotāju kambaros tagad dzīvoja skolēni, un bruņinieku zāli izmantoja par ēdamzāli. Palīgēkās, kādreizējos staļļos, klētīs un dārza namiņos bija izvietoti skolotāju dzīvokļi. Tikai sporta zāle parkā bija uzcelta gluži no jauna.
Pārveidota bija arīdzan plašā teritorija ap pili. Nu tā bija pārtapusi par greznu parku ar sporta laukumu, basketbola laukumu un skrituļdēļu treniņu vietu. Ziemeļaustrumu pusē parks robežojās ar Bendesmežu, aizaugušu čūkslāju, un dienvidos atradās liels ezers — Mošķezers.
Sajellai iegriežot auto garajā pievedceļā, zem riepām nočirkstēja grants. Slaidi pagriezusi pa kreisi, viņa apturēja pie galvenās ieejas.
Pirmā stunda jau sen bija sākusies, tāpēc pie internāta ēkas nebija ne citu automašīnu, ne skolēnu. Laurai un Lūkasam paveicās, jo viņiem šodien mācības sākās tikai ar otro stundu.
Laura klusēdama izkāpa ārā un paskatījās uz galvenās ēkas fasādi, ko apvija mūžzaļās efeju stīgas. Aiz aizvērtajiem klašu logiem varēja dzirdēt klusinātas balsis.
Kad Laura aizcirta automašīnas durvis, viņa piepeši aizmugurē izdzirda klusu suņa rūkšanu. Šķita, ka tā nāk dziļi no rīkles, un izklausījās visnotaļ draudīgi. Laura sarāvās. Ja viņa kaut ko ne acu galā nevarēja ieredzēt, tad tie bija nikni suņi. Kad viņa bija vēl maza meitene, viņu bija sakodis dogs. Brūce gan nebija diez cik bīstama, bet kopš tās reizes Laura baidījās no suņiem. Viņa saspringti atskatījās. Taču tur nekā nebija, ne ziņas, ne miņas no suņa.
Tikai divi lieli bukša dzīvžoga dogi.
Abi bukši stāvēja lielā mauriņa vidū, kas piekļāvās piebrauk-tuvei un stiepās līdz pat sīku koku un krūmu pudurītim. Tie bija Albīna Ellerkinga, internāta dārznieka, mīluļi. Nepagāja ne diena, kad druknais vīrelis nerūpētos par saviem smalkajiem radījumiem, kuriem veidolu bija piešķīris pirms daudziem daudziem gadiem. Gandrīz ik dienas viņš tur darbojās ar lielām dārza šķērēm, vienā vietā nocirpdams kādu milimetru, citā — pielīdzinādams pāris lapiņu vai nez no kurienes izlīdušu zariņu, lai brīnumainie krūmi allaž nevainojami izskatītos pēc diviem milzu dogiem.
Jau daudzi internāta viesi bija apbrīnojuši šīs zaļās skulptūras, un ne viens vien skolēns no tiem bija pārbijies. īpaši naktī vai, saceļoties miglai ap zariem, suņi izskatījās gandrīz kā īsti. Daži rāvenšteinieši bija gatavi likt galvu ķīlā, ka tie mēdz arī riet. Vismaz klusi rūkt.
Līdz šim Laura bija uzskatījusi, ka tās ir tīrās muļķības. Vai domājusi, ka šie skolnieki vispirms slepus aizlavījušies uz Bendes-mežu un tur ierāvuši ko stiprāku. Tas bija stingri noliegts — un tieši tādēļ ārkārtīgi vilināja. Tāpēc arī rāvenšteinieši šad tad meža aizsegā pārkāpa šo aizliegumu. Atpakaļceļā viņiem vajadzēja paiet garām dzīvžoga figūrām, un alkohola apmiglotais prāts noteikti bija izspēlējis kādu jociņu.
Bet tagad taču viņa pati bija dzirdējusi rūkšanu! Vai arī tās bija tikai iedomas? Laura nebija īsti pārliecināta par sevi. Viņa vēlreiz pašķielēja uz zaļajiem dogiem, kas stāvēja zālienā. Tie nekustējās ne no vietas — kā jau dzīvžogs. Un starp tiem stāvēja Albīns Ellerkings. Dzīvžoga šķērēm rokā viņš niekojās ap saviem mīluļiem.