Zem gleznas brāļa un māsas ceļi pašķīrās. Lūkass nogriezās pa kreisi uz zēnu pusi, Laura devās pa labi uz meiteņu spārnu.
Piepeši Lūkasam kas iešāvās prātā. — Pagaidi brītiņu, Laura! — viņš iesaucās.
Laura pārsteigta apstājās, un Lūkass piesteidzās viņai klāt. Viņš noņēma no pleciem mugursomu un sāka tajā rakņāties. Pēc īsa mirkļa izvilka dāvanu papīrā ietītu sainīti. Brīdi vilcinājies, viņš to pasniedza māsai.
— Gandrīz vai būtu aizmirsis, — viņš sacīja. — Dāvana dzimšanas dienā. Manējo taču tu pieņemsi, vai ne?
Laura pasmaidīja un iegrūda Lūkasam sānos draudzīgu dunku.
— Skaidrs, aitasgalva! Tu taču tikpat ļoti vēlies, lai tētis pie mums atgrieztos!
Viņa paņēma dāvanu no brāļa rokas. — Paldies! Vai man tūlīt izsaiņot, vai arī varu to darīt savā istabā?
— Vari arī istabā, — Lūkass augstsirdīgi reica. — Tu jau tāpat zini, kas tur ir!
Laura pamāja. Protams, ka viņa zināja — jaunais “Harijs Poters”. Viņa to tik karsti bija vēlējusies.
Gandrīz tikpat karsti kā to, lai tēvs atgrieztos.
5. nodaļa TUMŠIE SPĒKI
Kad Mariuss Leanders atguva samaņu, tūlīt pat atgriezās sāpes. Mugura dega kā ugunī un šķita, ka pāri vaigiem plūst kvēlojošas lavas straumītes. Nežēlīgie pātagas cirtieni, ar ko viens no pazemes cietuma uzraugiem viņu bija pamielojis iepriekšējā naktī, bija sacaurumojuši ādu, izķēmojuši seju un pārvērtuši muguru par vienu vienīgu degošu brūci. Viņam vēl bija paveicies, jo kāda līdzcietīga kalpone bija apžēlojusies par viņu. Kad cietumsargs beidzot bija licies mierā un pametis Mariusu likteņa varā, viņa bija ielavījusies netīrajā kamerā un apkopusi viņa savainojumus. Viņa bija apturējusi asinis, iztīrījusi brūces un tad notriepusi tās ar savāda paskata ziedi. Kad viņš bija apvaicājies par rās sastāvu, viņa bija atčukstējusi, ka tas esot maisījums no dziedinošiem māliem un dažādām zālītēm, kas aizkavēšot iekaisuma veidošanos. Jo iekaisušas brūces nozīmētu drošu nāvi. Tas bija beidzamais, ko viņš bija sapratis, iekams zaudēja samaņu.
Mariuss Leanders nopūtās. Atkal ienāca prātā sievietes vārdi. Viņa sajēga par medicīnu gan nebija liela, bet nevajadzēja būt ārstam, lai noprastu, ka šajā kamerā pastāvēja nopietna iespēja inficēties.
Tik nopietna, ka tas bija bīstami dzīvībai.
Nu jau gandrīz gadu Tumšie Spēki viņu turēja ieslēgtu Tumsas cietokšņa pazemes cietumā, kuram nebija logu. Zemais būcenis bija mitrs un netīrs, un tajā čumēja un mudžēja dažādi kukaiņi. Blusas un blaktis, prusaki un zirnekļi bija viņa sabiedrība dienas laikā, žurkas un peles apciemoja naktīs. Ņemot vērā sadistiskā uzrauga sagādātās brūces, inficēšanās šķita neizbēgama. Mariuss Leanders varēja vien cerēt, ka noslēpumainā mikstūra patiešām iedarbosies. Taču iespējams, ka tam nebija lielas jēgas. Pat tad, ja viņš pārciestu sitienu nodarītās sekas, varēja gadīties, ka viņam nāksies dzīvam sapūt šajā pagrabā.
Un kurš gan lai viņu atbrīvotu?
Mariuss vēlreiz izdvesa skaļu vaidu. Viņam nebija ne jausmas, cik ilgi bija gulējis bezsamaņā. Kamerā allaž valdīja krēsla, tā ka viņam jau sen bija pazudusi jelkāda laika sajūta. Viņš gandrīz vairs nemanīja arī sēra dvaku, kas sākumā bieži vien bija izraisījusi nomācošu nelabumu un sliktu dūšu. Beidza nost tikai pagraba nepanesamā, mirrā kvelde. Droši vien viņš nekad pie tās nepieradīs. Sviedri straumēm plūda pār seju, un krūtis spieda mokošs slogs. Viņš ar pūlēm tvēra pēc gaisa. Šķita, ka mutē mēles vietā atrodas savēlusies, veca zeķe. Viņam slāpa, šaušalīgi slāpa. Cerams, ka krūzē, kas stāvēja uz rupji tēstā koka galda pie režģiem, vēl ir ūdens.
Elsdams pūzdams Mariuss Leanders piecēlās no guļvietas, kas bija klāta ar appelējušiem salmiem. Pirmajā mirklī viņam likās, it kā viss ķermenis būtu pārvērties par vienu vienīgu dzeļošu sāpi. Karra dzīsliņa dega kā elles ugunī. Piespiedis sevi spert pirmo soli, viņš juta, ka sāpes pamazām atlaidās. Viņš uzmanīgi lika kājas uz priekšu un ar pūlēm tuvojās koka galdam. Kailās pēdas noplakšķēja uz raupjās akmens grīdas, pāri labajai kājai aizrāpoja zirneklis, bet pele satraukusies paskraidīja apkārt un pazuda caurumā.
No gaiteņa kameru atdalīja režģi, ko veidoja metāla stieņi rokas dilba resnumā. Durvis bija aizslēgtas ar divām atslēgām. Par bēgšanu nebija ko sapņot, turklāt Mariusu Leanderu nepārtraukti uzraudzīja. Gaitenī pie kameras statīvā bija iesprausta lāpa. Tā apgaismoja koridoru un meta blāvu atblāzmu arī lielākajā kameras daļā. Zem lāpas stāvēja mazs galdiņš ar diviem koka ķeblīšiem, uz kuriem parasti sēdēja abi cietumsargi. Tagad gan pie galda snauduļoja tikai viens no lempīgajiem puišiem.
Iespējams, ka viņa biedrs, kas mazliet pievilka kreiso kāju, šobrīd pārbaudīja otru pagrabu, pārliecinādamies, vai viss kārtībā un vai visi cietumnieki ir droši ieslodzīti. Bez šaubām, Mariuss Leanders to varēja vienīgi pieņemt. Jo viņš nezināja, vai ir vēl citi ieslodzītie, un, ja ir, tad cik daudz. Blakus kameras katrā ziņā bija tukšas, vismaz no turienes nedzirdēja ne skaņas. Tomēr viņš nezināja, kā izskatās attālākajās kamerās. Mariuss gan atcerējās, ka reiz naktī bija dzirdējis kāda vīrieša šaušalīgos kliedzienus, bet tas jau bija pirms krietna laika. Kopš tās reizes viss bija klusu.
Klusu kā kapā.
Uzraugs pacēla galvu, pamanījis sakustēšanos kamerā, un brīdi aizdomīgi pavērās ieslodzītajā ar visām trim acīm. Tāpat kā kolēģis, arī viņš bija trejacis. Pieres vidū viņam bija vēl trešā papildu acs. Šī trešā acs arvien bija nomodā, kad parastais acu pāris bija aizvērts, tā ka uzraugs varēja uzraudzīt ieslodzīto pat gulēdams. Šī iemesla dēļ Tumšie Spēki rrejačus labprāt izmantoja sardzē vai par izlūkiem karagājienos. Pirmo reizi sastopot trejaci, Mariuss bija drausmīgi pārbijies, bet pa šo laiku viņš jau bija pieradis pie to izskata.
Trejacim bija pamatīgi maisiņi zem izvalbīto vardes acu pāra, kuru plakstiņus gandrīz vai nevarēja saskatīt. Tādēļ Mariuss viņu bija nokristījis par Kātiņaci, bet paklibo kolēģi par Klibkāji, lai abiem uzraugiem, kas bija viņa vienīgā sabiedrība, būtu vismaz vārds. Priekšā stādījušies viņi nebija.
Kātiņacis drūmi pavērās Mariusā. Ieraudzījis, ka gūsteknis vēlas tikai padzerties, viņš nomierinājās. Zem šķībā deguna pazibēja izsmējīgs smīns. Tad viņš novērsās un garlaikoti blenza tukšumā.
Mariuss neļāvās sevi maldināt: viņš bija drošs, ka Kātiņacis tomēr sekoja katrai viņa kustībai ar trešo aci. Galu galā viņš spēja to grozīt neatkarīgi no abām pārējām acīm, tādējādi skatoties divos dažādos virzienos.
Beidzot Mariuss bija sasniedzis galdu ar ūdens krūzi. Viņš satvēra to abām rokām un ar mokām pacēla pie lūpām. Tad dzēra kāriem malkiem.
Ūdens! Nekas nebija gardāks par vēsu ūdeni.
Dzesējis degošās slāpes, viņš tūliņ pat sajutās labāk. Skaidrs, mugura vēl joprojām smeldza, bet gan jau viņš pārcietīs sāpes. Vienkārši jāiztur! Nedrīkstēja padoties, jo citādi viss būs zaudēts, un viņš nekad neizies dzīvs no cietuma. Šo gandarījumu viņš saviem mocītājiem nedrīkstēja sagādāt nekādā ziņā. Visbeidzot, Laurai bija vajadzīga viņa palīdzība.
Laura.
Atkal bija klāt mokošas domas.
Cerams, ka viņa bija sapratusi un arī paturējusi prātā, ko es viņai naktī sacīju! Kaut nu man būtu dāvāts mazlier vairāk laika! Kaut šis nolādētais uzraugs būtu vienu vienīgu minūti vēlāk atklājis, ka esmu devies sapņu ceļojumā! Tikai vienu minūti — un es būtu Laurai pateicis, kur paslēpts Dūmākonis, Čukstošā migla. Bez Dūmākoņa viņa nespēs nemanīta iekļūt kapenēs. Nekad! Un tad viņai neizdosies veikt savu uzdevumu — un viss būs vējā.