Piepeši Mariuss vairs nebija īsti pārliecināts, cik daudz bija paguvis Laurai izstāstīt viņas istabā sava īsā apmeklējuma laikā. Vai ar viņa norādījumiem bija gana? Varbūt tie bija tik trūcīgi, ka Laurai nebija nekādu izredžu izdarīt pareizos secinājumus? Lai kā arī Mariuss lauzīja galvu, viņš vairs nespēja skaidri atcerēties, ko bija meitai pateicis, iekams trejača zvēriskie pātagas cirtieni pazemes kamerā viņu bija izrāvuši no transa, piepeši apraujot ceļojumu sapnī.
Varbūt viņam mēģināt doties vēl vienā sapņu ceļojumā, lai Lauru apciemotu vēlreiz? Drošības labad, kaut arī Klibkājis viņu, iespējams, sasistu līdz nāvei. Laurai savs uzdevums bija jāpaveic, neraugoties ne uz ko, — galu galā no tā bija atkarīgs Zemes un arī Avanterras liktenis!
Kātiņacis un Klibkājis viņu gan uzmanīja vēl modrāk nekā līdz šim. Bet kālab lai otrreiz neizdotos tas, ko vienreiz viņš jau bija dabūjis gatavu? Vienkārši jāmēģina!
Pēc šīs domas Mariuss Leanders uzreiz sajutās krietni labāk.
Turklāt viņam pēkšņi ienāca prātā, kā pārspēt viltībā abus cietumsargus, par spīti viņu trim acīm. Skaidrs kā diena — tas nevarēja neizdoties!
Te viņš izdzirda gaitenī dunam soļus, kas strauji tuvojās. Kātiņacis kā atsperes rauts pietrūkās kājās no ķeblīša un nostājās miera stājā. Mariuss Leanders saintriģēts vērās cauri dzelzs režģim. Gaiteņa blāvajā gaismā varēja samanīt trīs stāvus, kas nāca tieši uz viņa kameru.
Pirmais bija stalta auguma vīrietis. Kaut arī viņam mugurā bija garš, melns apmetnis, nebija nekādu šaubu, ka viņš ir ārkārtīgi spēcīgs un muskuļains. Turklāt viņam piemita tāda vīra izlēmīgā gaita, kurš pieradis iet pāri visiem šķēršļiem. Lāpa viņa rokā ne rikai apgaismoja ceļu, bet arī meta gaišu atblāzmu uz vaigiem. Seja ar ērgļa degunu un sakniebtajām, šaurajām lūpām bija miroņbāla, taču acis liesmoja sarkanā kvēlē. Mariuss Leanders šo vīrieti vēl nekad nebija sastapis. Tomēr, ieraudzījis milzīgo zobenu, kas šūpojās svešajam pie sāniem, viņš zināja, kas tas bija — Borborons, Melnais hercogs — tumsas karapulku varenais barvedis.
Laura dzīvoja galvenās ēkas ceturtajā stāvā. Istabiņa bija maza, toties omulīga un tāpat kā gandrīz visas Rāvenšteinas istabas paredzēta diviem iemītniekiem. PaJabi un pa kreisi no durvīm stāvēja gultas, skapji un plaukti, pie loga piestiprinātā lielā plāksne noderēja par rakstāmgaldu. Pie tās bija novietoti divi krēsli. Brīvās vietas pie sienām greznoja filmu plakāti un popmūzikas zvaigžņu, kā arī vaļu un delfīnu fotogrāfijas.
Kad Laura ienāca istabā, Madonna pa radio vilka viņai pretī: “Bye bye, Miss American Pie...”. Kreisajā pusē gultā pie sienas uz vēdera gulēja apaļīga meitene ar rudiem matiem princešu cirtās. Viņa bija noliekusi galvu pār biezu grāmatu, bet kājas šūpojās mūzikas ritmā. Labā roka taustījās driskainā sudrabainā papīrā pēc pamatīgas šokolādes tāfelītes niecīgajām atliekām, nolauza gabaliņu un iebāza to mutē.
Laurai vajadzēja pasmaidīt. Kā jau bija sagaidāms, Kaja Lēvenšteina, viņas draudzene, atkal bija nodevusies abām savām iemīļotajām nodarbēm — lasīšanai un ēšanai. — Cau, Kaja! — viņa padeva sveicienu.
Kaja — patiesībā gan viņu sauca par Katarīnu, bet visi lietoja tikai mīļvārdiņu — apgriezās apkārt. Bālajā sejā, kuru bija apšļakstījuši neskaitāmi vasarraibumi, atplauka smaids. Mute un zods bija notraipīti ar šokolādi. Gremodama pilnu muti, viņa atbildēja nesaprotamām skaņām: — Fau, Fauva!
Laura uzreiz saprata draudzenes sveicienu.
Kaja aizcirta grāmatu, apvēlās uz muguras un tusnīdama piecēlās. Nākdama pretī Laurai, viņa aši norija šokolādes kumosu. Tad pastiepa Laurai pretī roku.
— Apsveicu dzimšanas dienā! — viņa teica. Mazliet pārspīlēti viņa apkampa Lauru, pacēlās pirkstgalos — būdama viena vecumā ar Lauru, Kaja bija mazāka par krietnu galvastiesu — un uzspieda uz vaiga skaļu buču, kas atstāja pamatīgu šokolādes plankumu. Laura notīrīja vaigu, kamēr Kaja aizbrida līdz savai gultai, atvēra naktsskapīša atvilktni un izņēma glīti iesaiņotu dāvanu.
— Tas tev, Laura, — viņa sacīja un, starojoši smaidot, tuvojās draudzenei. Diemžēl Kajas uzmanībai paslīdēja garām pašas ziemas zābaki, kas mētājās istabas vidū, un viņa paklupa. Sainītis izkrita no rokām un noplakšķēja Laurai tieši pie kājām.
— Tfu! — Kaja nosodījās un, juzdamās neērti, pasmaidīja.
Laura tik tikko manāmi pašūpoja galvu. Mana vecā tūļa, viņa
nodomāja.
Kajai bija ne tikai divas kreisās rokas, bet arī divas kreisās kājas. Un, kaut arī Laura nu jau četrus gadus dzīvoja ar viņu vienā istabā un pa šo laiku Kaju bija traki iemīļojusi, meitene allaž no jauna brīnījās par viņas neveiklību. Laura tomēr mēģināja izlikties, ka nekas nebūtu noticis. Viņa, neko neteikusi, pieliecās, pacēla dāvanu un izsaiņoja. Tā bija grāmata.
— “Princese līgava”, — Laura nolasīja. — Fantastiski!
Kajai piemita tā pati kaislība, kas Laurai — aizraujošas grāmatas. Vienalga, vai runa bija par dēku vai fantāzijas romānu, pasakām, teikām vai leģendām — ja kāda grāmata bija saistoša, draudzenes lasīdamas spēja aizmirst visu pārējo. Diemžēl pēdējā mācību gadā tā bija atgadījies pārāk bieži. Viņas labprātāk iegrima romānos nekā mācību grāmatās, tūdaļ dabūdamas par to samaksāt: abas bija nesekmīgas un palika uz otru gadu.
Kaja nogaidoši pavērās draudzenē. — Ceru, ka tev patiks?
— Noteikti, — Laura atteica, — to es jau sen gribēju izlasīt. Bet atceries, ko mēs apņēmāmies: šogad skolas darbi būs pirmajā vietā, un tikai tad viss pārējais!
Kaja pamāja, tomēr viņas sejas izteiksmē diez kāda sajūsma vis neatspoguļojās. Kamēr Laura nolika dāvanu, noņēma mugursomu un novilka sarkano jaku, sākdama stūķēt skapī savas mantas, sproggalvainā būtne ar pūlēm ierāpās atpakaļ gultā, atbalstīja muguru pret sienu un gaidoši paskatījās draudzenē. — Kā tev gāja pa nedēļas nogali? — Kaja, manāmi aizelsusies, vaicāja. — Stāsti taču!
Laura norūpējusies nolūkojās draudzenē. Acīmredzot ar mazo izkustēšanos bija gana, lai viņai rastos aizdusa. Kaja sēdēja tieši zem plakāta ar kupraino vali, un viņai virs galvas šūpojās jautrs istabas rotājums ar vaļiem — proti, Kaja fanoja par vaļiem. Klasē daži gan runāja, ka ar viņas resno-figūru cits nekas neatliekot, kā sajūsmināties par šiem iespaidīgajiem jūras iemītniekiem. Tas bija ne tikai riebīgi, bet gan, saprotams, arī nenormāli pārspīlēti, tā domāja Laura. Kajai nepiemita ne mazākā līdzība ar vaļiem, kā tie ķēmi apgalvoja — augstākais, tikai pavisam mazdrusciņ.
— Nu, plāj tik vaļā! — Kaja nepacietīgi skubināja. — Kaut ko taču pa abām pēdējām dienām tu arī piedzīvoji?
— Hmm, — Laura novilka. — Nebija pārāk forši. Kā jau parasti. Pamāte kā vienmēr bija sastresojusies — iedomājies, šoreiz gribēja mūs aizstiept uz koncertu ar kantātēm!
— Nevar būt!
— Var gan! Vājprāts, ne?
Kaja centīgi pamāja ar galvu. — Ja tā padomā, kādā bezjēgā jūs esat iekūlušies ar savu pamāti, tad reizēm es pat priecājos, ka maniem vecākiem priekš manis vispār nepaliek laika, — viņa sacīja.