— Varbūt tev taisnība, — Laura domīgi atbildēja. — Un skaidrs, ka mēs arkai sakašķējāmies. Kā vienmēr. Kā redzi, man bija pilnīgi normāla nedēļas nogale.
Bet te viņai iekrita prātā vēl kas. — Kad vakar biju izjādē, rad... — Laura vilcinājās. Vai stāstīt Kajai, kas viņai bija gadījies izjādes laikā? Vai to, kas bija noticis nakti? Un par akmens milzi?
Labāk jau ne!
Pretstatā Sajellai un Lūkasam draudzene viņai noteikti noticētu. Turklāt vēl katram vārdam, par to Laura it nemaz nešaubījās. Taču jau nākamajā dienā internātā visi zinātu vissīkākās detaļas. Jo, lai cik jauka arī būtu Kaja un lai cik ļoti uz viņu arī varētu paļauties, tikpat ļoti viņa nespēja kaut ko paturēt pie sevis. Lauras piedzīvojumi vārds vārdā tiktu izpausti tālāk. Un to nu Laurai nepavisam nekārojās. Tālab viņa nolēma, ka labāk paklusēs. Vismaz sākumā.
— Kas tad notika tavā izjādē? — Kaja neatlaidās.
— Ēēē, — Laura stostījās. — Eēē... tur bija tikai... nu, Viesulis... viņš...
— Nu, kas tad?
Laura drudžaini meklēja ticamu izskaidrojumu. Piepeši ienāca prātā avārijas meli.
— Viņš... viņš pazaudēja pakavu! Paklupa un mani gandrīz vai nometa zemē!
— Bet galu galā nenometa, ja? — Kaja jautāja un savilka neticīgu grimasi.
Laura papurināja galvu. — Nē, — viņa steidzīgi attrauca un tad aši iesprauda savu jautājumu, lai draudzeni pievērstu citām domām: — Un kā tad gāja pa Rāvenšteinu? Ko tu sadarīji nedēļas nogalē?
Iekams Kaja paguva atbildēt, Lauras skatiens pievērsās pulkstenim. — Oho! Tik vēls! Man pirms mācībām vēl ātri jāaizskrien pie Aureliāna! — Tad viņa steigšus pielēca kājās un izgāja no istabas.
Kaja noraudzījās draudzenei pakaļ. Viņa nezināja, kāpēc, bet šodien Laura kaut kā likās savāda. Pavisam citāda nekā parasti. Turklāt viņai taču bija dzimšanas diena.
Jocīgi, Kaja nodomāja. Un meitene, kaut arī nezinādama, kālab, bija pilnīgi droša, ka kaut kas atgadījies.
Kaut kas te nebija kārtībā.
Melnais hercogs un viņa pavadoņi bija pienākuši pie kameras, un tagad Mariuss varēja saskatīt arī abus pārējos stāvus. Viņam par izbrīnu viena no tiem bija gara auguma sieviete. Smaragdzaļā kleita, kas cieši piekļāvās augumam, darīja viņu līdzīgu ķirzakai. Arī acis ar šaurajām zīlītēm dzeltenajās varavīksnenēs atgādināja rāpuli. Seja, ko iekļāva piķa melnie mati, bija bāla un sastingusi, tajā neizpaudās nekādas izjūtas.
Vīrietis viņai pie sāniem bija aplicis koši sarkanu apmetni ar lielu kapuci, kas aizsedza seju, tā'ka tā palika tumsā un nebija redzama. Tomēr Mariuss Leanders pārbijās gandrīz līdz nāvei, jo viņš atcerējās, ka šādus apmetņus ar kapucēm nēsāja tikai izdaudzinātie furhuri. Šiem melnajiem burvjiem piemita neizmērojams spēks, un visi no viņiem baidījās kā no uguns.
Kādēļ gan, augstā debess, Melnais hercogs līdzi bija atvedis furhuru?
Borborons deva mājienu Kātiņacim atvērt kameru, un trejacis trīcošiem pirkstiem atkabināja no jostas atslēgas. Režģotās durvis čīkstēdamas atvērās, un apmeklētāji ienāca kamerā. Melnais hercogs nostājās tieši pie Mariusa, izstiepa lāpu un turēja to gūstekņa izmocītās sejas priekšā.
Mariuss apžilbis soli atkāpās un aizmiedza acis. Melnais hercogs viņu nopētīja, palsajā sejā neparādoties ne kripatai aizkustinājuma vai pat līdzjūtības. Tad viņš pāri plecam pameta žiglu skatienu uz Kātiņaci, kas stāvēja atvērtajās kameras durvīs, un no jauna pievērsās ieslodzītajam.
— Vai viņi tevi nebrīdināja? — viņš aizsmakušā balsī noprasīja.
Mariuss neatbildēja. Skaidra lieta, ka abi kalpi viņam bija
piedraudējuši ar briesmīgu sodu, ja nu viņš dotos sapņu ceļojumā. Bet tas nebija nekāds attaisnojums zvēriskajai piekaušanai. Turklāt viņš nevarēja ciest, ka svešinieki viņu bez ceremonijām uzrunāja ar “tu”.
— Tu tātad labāk gribi klusēt? — Borborons turpināja. — Labi, kā nu vēlies. Es jau arī nebiju domājis, ka ļausies sevi iebiedēt. Abi miegamices tevi diez ko neapgrūtināja — turklāt viņi bija brīdināti, ka šonakt tu noteikti mēģināsi to darīt. — Viņš teatrāli nopūtās. — So kļūdu viņi otrreiz vairs nepieļaus.
Melnā hercoga sejā parādījās smīna atblāzma, un Mariuss pamanīja, ka Kātiņacis nobāl. Trejacim gan, tāpat kā pārējiem viņa ciltsbrāļiem, bija visai lēna domāšana, tomēr pat ar aprobežoto saprātu bija gana, lai apjaustu, ka šī nevērīgā piezīme nozīmēja nāves spriedumu viņam un kolēģim.
— Protams, par nepaklausību dabūsi samaksāt arī tu pats! — Melnais hercogs turpināja, pievērsdamies Mariusam. — Kaut gan, — viņš pārtrauca un savilka lūpas platā smīnā, — īstenībā mums vajadzētu tev vēl pateikties! Tu taču mums atvedi suvenīru no sava brauciena uz Cilvēkzvaigzni.
Mariuss nesaprata, par ko Borborons runāja. Suvenīru, viņš prātoja. Kādu vēl suvenīru?
Melnais hercogs vērsās pie sievietes, kas stāvēja viņam līdzās.
— Nu, Sirīna, vai parādīsi un pateiksi viņam paldies par vērtīgo mantiņu?
Sieviete atbildēja Melnā hercoga smīnam un rad pienāca Mariusam tuvāk. Viņa atpogāja tērpa augšējo pogu un pavēra apkakli, lai Mariuss varētu redzēt rotu, kas karājās viņai kaklā. Tā bija vienkārša ķēdīte ar zelta amuletu.
Ieraudzījis Laika ratu, Mariuss atskārta, cik šausmīgu kļūdu bija pieļāvis. Viņš neviļus atrāvās un sāpēs ievaidējās. Ak, nē! Kaut viņš savā sapņu ceļojumā nebūtu ņēmis rokā to ķēdīti!
Ķirzakai līdzīgā sieviete ar miroņbālo seju vēroja viņu ar saltu skatienu. Dzeltenajās reptiļa acīs parādījās izsmiekls. — Negrem-zies nu, — viņa ņirgājās. — Pat ar rotu tava meita nebūtu varējusi paveikt uzdevumu. Nekad! — Viņa pienāca Mariusam pavisam klāt, pacēla smailo zodu un ieskatījās viņam tieši acīs. Turpinot runāt, viņas balss ieguva šņācošu pieskaņu kā meža kaķim. — Laika rats manās rokās tiks paglabāts daudz labāk nekā pie tava izdzimuma un noderēs man kā nevienam citam!
Mariuss bija tuvu bezsamaņai. Bija noticis ļaunākais, kas vien varēja notikt — rota, kas Laurai būtu varējusi nākt talkā meklējumos, bija nonākusi tumšo spēku rokās, un viņš pie tā bija vainīgs.
Tikai viņš pats.
Gluži kā nojauzdama pašpārmetumus, kas urdīja Mariusu, baisā sieviete spalgi iesmējās, iekams novērsās no viņa un atkāpās malā, lai dotu vietu Borboronam.
Melnais hercogs smīkņādams nopētīja Mariusu. — Kaut gan tu mums esi izdarījis nenovērtējamu pakalpojumu, mēs, saprotams, nevaram riskēt un pieļaut, ka tu vēlreiz varētu mēģināt uzņemt kontaktus ar savu meitu.
Mariusā kūsāja dusmas. Nolādētais mērglis! Viņš ne tikai bija uzminējis, kas Mariusam bija padomā, bet vēl ņirgājās par viņa izmisumu! Bezspēcīgajā niknumā Mariuss izjuta kārdinājumu krist Melnajam pie rīkles. Bet tas nozīmētu pašnāvību. Viņš piespieda sevi savaldīties un nekustīgi raudzījās pretī sarkani kvēlojošo acu dzeļošajam skatienam.
— Tātad... jūs mani gribat nogalināt? — viņš vaicāja.
Melnais hercogs nosmēja aizsmakušus smieklus. — Nē. Ja mēs gribētu revi piebeigt, tas jau sen būtu noticis. Vienmēr taču var gadīties, ka reiz tu mums varētu noderēt. Piemēram, kā ķīla. Gadījumā, ja tavam skuķim nudien paveiktos, kaut arī ras ir pilnīgi izslēgts. Bet pie jums uz Cilvēkzvaigznes taču vienmēr saka “drošs paliek nedrošs”, vai ne?
— Ko... ko tad jūs gribat ar mani iesākt?
— Vai pats nevari izdomāt? Nepavisam ne? Tu taču noteikti būsi dzirdējis par pārakmeņojumu?
Mariuss Leanders sarāvās, it kā viņam būtu iespēris zibens.