Pārakmeņojums!
Skaidrs — skaidrs, ka viņš bija dzirdējis par šīm šaušalīgajām mocībām. Tās bija vēl ļaunākas nekā vismokošākā nāve. Tagad Mariuss Leanders arī atskārta, kāpēc bija atnācis furhurs. Jo tikai furhuri spēja cilvēkam uzlikt pārakmeņojumu. Mariuss gan nezināja, kā viņi to dara. Toties viņš lieliski zināja, ar ko šī procedūra beidzās: pārakmeņojumā cilvēks vairs nespēja pakustēties. Ne roku, ne kāju, nevienu muskulīti, pat ne sīkāko ķermeņa cīpsliņu. Turklāt viņš palika pie pilnas apziņas, un gars bija absolūtā nomodā. Nezinātājiem varēja likties, ir kā sastingušais gulētu nāvei līdzīgā komā. Drausms liktenis, kam pat nāve nespēja darīt galu. Jo pārakmeņotie nekad nenomira. Ja laikus neiedod zāles, tad viņu modrais gars līdz pat laiku beigām paliek ieslodzīts sastingušajā ķermenī. Taču pretlīdzekli zināja tikai furhuri.
Furhurs paspēra soli uz Mariusa pusi. Tagad Mariuss spēja saskatīt melnā burvja grumbaino seju. Dzeltenīgo ādu bija izraibinājuši neskaitāmi vecuma plankumi.
— Apgulies! — burvis piesmakušā balsī noķērca.
Mariuss vilcinājās.
— Dari, ko tev saka! — Melnais hercogs Mariusam uzbrēca, tad pārsteidzoši laipni turpināja: — Tas notiek tikai tavā labā, vari man ticēt. — Gandrīz vai likās, ka viņā piepeši pamodusies līdzjūtība pret gūstekni.
Mariuss Leanders pēc maza brītiņa, kājas vilkdams, aizgāja līdz guļvietai un apgūlās. Furhurs viņam sekoja. Viņš pavēra apmetni, izvilka mazu pudelīti ar indīgi zaļu šķidrumu un izvilka aizbāzni.
— Atver muti! — viņš pavēlēja.
Mariuss paklausīja. Furhurs pārliecās viņam pāri un uzpilināja gūsteknim uz mēles divus indīgi zaļos pilienus.
Tiem nebija nekādas garšas. Vispār nekādas. Pēc dažām sekundēm Mariuss juta, kā pa ķermeni izplūst patīkams siltums — un piepeši viņš vairs nespēja pakustēties. Viņš gribēja pacelt roku, taču tā vienkārši neizpildīja smadzeņu doto pavēli. Ar kājām bija tas pats. Visi locekļi bija paralizēti, nebija iespējama pat niecīgākā kustība. Kaut arī Mariuss bija pie skaidras apziņas, viņa ķermenis bija sastindzis kā akmenī. Nepanesamās sāpes gan bija pazudušas. Tomēr Mariuss par to spēja priecāties tikai īsu brīdi, jo doma, kas pazibēja viņa nomodā esošajās smadzenēs, sūrstēja daudz ļaunāk nekā visdraņķīgākās fiziskās mokas — viņš vairs nespēja palīdzēt
Laura pieklauvēja pie sekretāres kabineta durvīm, taču atbildes nebija. Viņa pieklaudzināja vēlreiz — nekādas reakcijas.
Meitene piesardzīgi nospieda durvju rokturi, lēnām atvēra
durvis un ieskatījās istabā--tā bija rukša. Mīzelšteinas kundze,
internāta sekretāre bija kā ūdenī iekritusi. Viņas krēsls bija rukšs. Skaidrs, ka Mīzelšteinas kundze nebija nekāda Mīzelšteina. Viņas īstais uzvārds bija Mieze — Steina. Bet jau nākamajā dienā pēc stāšanās darbā rāvenšteinieši viņu bija apveltījuši ar šo iesauku.
Johaidī! Ja Mīzelšteina neparādīsies, tad viņa mani nevarēs pieteikt profesoram Aureliānam!
Jo tieši to šī pavecā kundzīte, kurai visnotaļ pietrūka humora izjūtas, uzskatīja par savu visnopietnāko uzdevumu. Viņa kā cerbers bija nomodā, lai neviens, iepriekš nepieteicies un nesaņēmis atļauju, netiktu direktora kabinetā, kas atradās aiz sekretāres istabas. Mīzelšteina visbiežāk uzvedās kā ievērojamas svētvietas apsargātāja, nevis gluži parasta skolas sekretāre.
Laura jau grasījās aizvērt durvis, kad viņai prātā ieskrēja vēl viena doma: ja jau Mīzelšteinas tur nav, tad viņa man nevarēs aizliegt pašai izmēģināt laimi, lai satiktu Aureliānu!
Laura ieslīdēja sekretāres kabinetā, aši šķērsoja telpu un jau stāvēja lielo ozolkoka durvju priekšā, kas veda uz direktora kabinetu.
Mazliet vilcinājusies, viņa pieklauvēja. Un tad vēlreiz, skaļāk.
— Lūdzu! — atbildēja zema balss.
Laura atvēra durvis un iegāja plašajā telpā.
Pretī uzvilnīja patīkams siltums. Pie divām kabineta sienām stāvēja plaukti, kas sniedzās līdz griestiem un bija pārpildīti ar grāmatām. Abas pārējās sienas līdz pusei bija klātas ar tumšiem ozolkoka paneļiem, virs tiem bija apmetums ar rupju faktūru. Pirms daudziem gadiem tā noteikti bija balta. Taču laika gaitā tas bija tapis krietni tumšāks. Toties lielās gleznas, kas bija piekārtas pie sienām un atainoja līdzšinējos internāta direktorus, skaidri izcēlās uz šī fona.
Kabineta vidū stāvēja iespaidīgs rakstāmgalds, arī no ozolkoka, un pie tā sēdēja — nē, ne jau internāta direktors Austrums Aureliāns, kā Laura bija domājusi, bet gan Dr. Kvintuss Tumšickis.
Dr. Tumšickis bija Lauras ķīmijas un bioloģijas skolotājs, vienlaikus būdams arī Rāvenšteinas direktora vietnieks. Kad meitene pienāca tuvāk, viņš pacēla acis no dokumenta, ko tobrīd lasīja, un paraudzījās Laurā.
Dr. Kvintusam Tumšickim bija jau gandrīz piecdesmit gadu, tomēr viņš izskatījās jaunāks. Viņa sejas vaibsti līdzinājās romiešu ķeizariem, ko Laura pazina no vēstures grāmatām. Dr. Tumšickis allaž bija viegli iededzis, un viņa tumšie mati, kuros vēl nevīdēja sirmums, allaž bija stilīgi apgriezti un nevainojami sasukāti. Kvintuss Tumšickis būtu bijis ārkārtīgi simpātisks vīrietis, ja vien viņa tumšās acis nebūtu tik dzeļošas, ka rās taisni vai caururba pretī stāvētāju.
Skolotājs nebija ne mazākā mērā pārsteigts par Lauras ierašanos direktora kabinetā.
— Laura Leandere? — viņš pajautāja, viegli pasmaidīdams un atsegdams zobus, kas bija tik balti un nevainojami kā televīzijas reklāmā. — Kā varu tev palīdzēt, Laura?
— Ē... mmm, — Laura stostījās, — īstenībā... īstenībā es gribēju satikt profesoru Aureliānu. Vai viņa šeit nav?
— Nav gan, — Dr. Tumšickis atbildēja, viegli pašūpodams galvu. Viņš izlikās, it kā gribētu pārlaist skatienu istabai. — Vai arī tu viņu varbūt vari te ieraudzīt? — Smalkā ironija viņa balsī bija nepārprotama.
— Kur tad ir profesors Aureliāns?
— Godājamais kolēģis kopš vakardienas ir saslimis, — Kvintuss Tumšickis paskaidroja, un Laura drusciņ nobrīnījās, ka viņa sejā atkal atplauka smaidiņš. — Un, atbildot uz tavu nākamo jautājumu, Laura, — nē, ārsts vēl nezina, kas tā par slimību.
Laura izbijusies viņā paskatījās. — Vai tad... ir tik ļauni?
Dr. Tumšickis paraustīja plecus. — Nav ne jausmas. Kā jau teicu — ārsts vēl neko tuvāk nav noskaidrojis. Kolēģim Aureliānam ir vispārējs vājums, tālab viņam tika parakstīts stingrs gultas režīms. Es pildīšu viņa pienākumus, līdz viņš atkal būs uz strīpas.
Laura norija siekalas. Satriekta viņa kādu brīdi raudzījās grīdā.
— Varbūt es tev varu palīdzēt, Laura? — direktora vietnieks pārtrauca klusumu. Viņa sejas izteiksmē bija jaušams kaut kas glū-nīgs.
— Nē, nē! Nepavisam. Vai... varbūt profesoru Aureliānu drīkst apciemot?
Kvintuss Tumšickis papurināja galvu. — Izslēgts! Pie viņa drīkst iet rikai ārsts un Mērija Morgana. Mis Mērija viņu aprūpē, kad viņai pašai nav stundu.
Tad vismaz viņš ir labās rokās, Laura nodomāja.
Mis Mērija Morgana bija internāta angļu un franču valodas skolotāja, un visi skolēni viņu bija ārkārtīgi iemīļojuši. Lielum lielais vairākums jauno sievieti gandrīz vai dievināja, un arī Laurai mis Morgana patika vairāk par citiem. Skolotājai bija maigs raksturs, viņa bija neizmērojami izpalīdzīga un pret visiem audzēkņiem izturējās taisnīgi. Mis Morgana noteikti arī parūpēsies, lai Austrumam Aureliānam nekā netrūktu.
— Vai ir jau zināms, cik ilgi profesoram...?
— Nē, Laura. Patlaban to vēl neviens nevar pateikt.
Protams, Laura nodomāja. Kā gan citādi? Ja vēl nav skaidrs,