kas viņam noticis.
Pavērusies Dr. Kvintusā Tumšickī un atvadīdamās, Laura apjauta viņa pārliecību, ka profesors tik drīz vis neatsāks pildīt savus pienākumus. Tā vien rādījās, ka viņš par to ir cieši pārliecināts.
Ne jau smaids nodeva viņa domas. Tās bija acis. Saltas acis.
Aukstas kā ledus.
Laura aizvēra sekretāres kabineta durvis un izgāja gaitenī. Koridors nebija kurināts. Laura viegli nodrebēja. Viņa aizpogāja jaku un, domās iegrimusi, devās uz klasi, neievērodama tumšo stāvu, kas bija ierāvies tumšā stūrī un vēroja viņu ar tikpat tumšu skatienu.
Tas bija Atila Morduks, Rāvenšteinas saimniecības pārzinis. Uz spēcīgā, īsā rumpja pleciem bija uztupināta pārsteidzoši liela galva. Iespaidīgais pauris bija kails kā boulinga lode, un arī uz apaļās sejas, kas līdzinājās pilnmēnesim, nebija atrodams ne sīkākais bārdas matiņš. Nebija pat nevienas pūciņas, pilnīgi nekā — Atilas vaigi un zods bija tik gludi kā zīdaiņa dibens.
Taču visuzkrītošākās bija viņa rokas. Tās bija tik garas, ka sniedzās turpat vai līdz ceļiem. Turklāt tās bija tik spalvainas, ka gandrīz vai likās, it kā tās klātu hieza, rūsgana vilna, kas tikpat krāšņi zēla arī plaukstu virspusē. Plaukstas bija nesamērīgi lielas. Ne nu gluži kā tualetes poda vāki, kā apgalvoja daži skolnieki, bet tomēr tik pamatīgas, ka Atila bez kādām pūlēm varēja ar vienu roku pacelt smago medicīnisko bumbu.
Atila Morduks jau bezgala ilgi strādāja Rāvenšteinā par saimniecības pārzini, un tikpat ilgi viņš bija arī skolēnu bieds. Seja viņam allaž bija briesmīgi saviebta. Neviens skolnieks nevarēja atcerēties, ka Atila Morduks kādreiz būtu iesmējies vai kaut vai novīpsnājis. Viņš vienmēr izskatījās tik nīgrs, it kā gribētu konkurēt ar vissmagākā metālroka grupām. Lielākā daļa zēnu un meiteņu pārbijās, jau viņu ieraugot, un grieza ceļu.
Laura bija gandrīz aizgājusi līdz gaiteņa galam, kad Atila Morduks uzmanīgi pavērās uz visām pusēm. Tad arī viņa masīvais ķermenis sāka kustēties. Kaut arī viņš gāzelējās kā jūrnieks, kas nule izkāpis krastā, viņa gaita bija neparasti izveicīga un lunkana. Nesaceldams ne mazāko troksnīti, viņš sekoja Laurai, kas neko nenojauta.
Morvena bez žēlastības skubināja savu divradzi. — Uz priekšu, Fejumīla, kusties uz priekšu, — dziedniece sauca, aurojošajam vējam cērtoties sejā. Fejumīla pacēla galvu, saules gaismā iemirdzējās abi smailie ziloņkaula radziņi viņai pierē. Viņa mazliet nosprauslājās un turpināja cīnīties caur sniegu, kas nu jau sniedzās gandrīz līdz vēderam. Zem biezās sniega kārtas šauro taciņu, kas veda augšup uz pāreju, tikpat kā nevarēja saskatīt. Turklāt tā bija tik stāva, ka pa to nevarētu uzkāpt gandrīz neviens zirgs. Fejumīlai, Morvenas divradzim, tā turpretim nesagādāja nekādas grūtības. Viņa bez pūlēm pieveica kāpumu, un neviens solis nebija kļūmīgs.
Divradži bija ne tikai izturīgāki par zirgiem, bet arī spēja izturēt lielāku slodzi nekā viņu kautrie radinieki — tramīgie vienradzi, kas nu jau bija kļuvuši par retumu, kurš sastopams tikai feju mežos. Turklāt divradži maigumā un jūtīgumā no viņiem gandrīz neatpalika. Briesmas tie nojauta jau labu brīdi iepriekš un tālab spēja no tām laikus izvairīties. Šī iemesla dēļ Morvena ceļojumos bija izvēlējusies jāt ar divradzi, un Fejumīla viņas uzticēšanos vēl nekad nebija piekrāpusi. Divradži orientējās sensenās takās, kas vijās caur Avanterras zemi, un spēja zinātājus nogādāt galamērķī krietni ātrāk un drošāk nekā citas radības. Galu galā slepenās takas bija ieminušas fejas, kuru aizgādībā gan vienradži, gan divradži pavadīja pirmos mēnešus pēc savas dzimšanas.
Sniegoto kalnu baltās galotnes mirdzēja agrīnajā rīta gaismā un atspoguļoja saules spozmi, kas rotājās starojoši zilajās debesīs. Vējš, kas dzenāja atsevišķus vētras mākoņus, bija ledaini auksts. Tas iesitās Morvenai sejā, un, pat cauri biezajam apmetnim, kurā viņa bija satinusies, vilka stindzinošs aukstums, kas valdīja neviesmīlīgajās Sniegoto kalnu gālēs. Arī vilnas lakats, ko viņa bija apsējusi ap galvu, gandrīz nesildīja.
Tomēr ne jau par aukstumu Morvena bija norūpējusies, bet gan par Gaismas glabātāju, kurš bija lielās briesmās. Taču vēl ļaunāk bija tas, ka viņai nāksies pievilt Paravaina cerības. Viņa saprata, ka bruņinieks no viņas gaidīja brīnumu. Tomēr, neraugoties uz lielisko dziednieces mākslu, viņa Elizionu nespēja izārstēt. Morvena varēja rikai remdēt viņa ciešanas un pēc iespējas aizkavēt sabrukumu. Bet tādēļ vispirms vēl bija jātiek līdz Blāzmo-raldai!
Iedomājusies par krāpšanu, ar kādu viņa bija aizvilināta no Grāla pils, Morvena iekaisa dusmās. Toreiz, kad uzradās šķietamais sūtnis no tēva, viņai nebija ne mazāko aizdomu. Tieši otrādi, šī vēsts bija visai apsveicams iegansts, lai pēc ilgajiem prombūtnes gadiem beidzot atgrieztos dzimtenē. Tikai tad, kad tēvs pārsteigts bija ar viņu sasveicinājies, Morvenai atausa gaisma, ka te kaut kas nav lāgā. Drīz vien virs Rumorrekas, tēva pils, bija parādījies Bultspārnis. Varenais ērglis, Gaismas sūtnis, bija pavēstījis, kas viņas prombūtnes laikā bija atgadījies Blāzmoralda. Protams, viņa uzreiz devās ceļā. Tēva piedāvājumu sūtīt līdzi dažus bruņiniekus par pavadoņiem, lai tie viņu aizsargātu, Morvena bija noraidījusi. Lielāks pulks lēnāk tika uz priekšu un vienīgi piesaistīja uzmanību. Turklāt rikai divradži spēja sekot apslēptajām takām.
Beidzot Morvena bija sasniegusi pārejas augstāko vietu. Viņa deva divradzim nelielu atelpu un paraudzījās ielejā, kurā viņas priekšā pavērās Pļavuzemes zaļie plašumi. Dziedniece nopūtās. Ceļš līdz Blāzmoraldai vēl bija bezgala rāls. Viņai vajadzēja ne tikai šķērsot Pļavuzemi un pārvarēt mutuļojošo Pērkoņupi. Pēc tam viņu gaidīja baisais Vizošais tuksnesis, kas laikam gan bija bīstamākais ceļojuma posms. Un visbeidzot vēl nāksies sveikā tikt cauri Tumšajai aizai.
Tāls un bīstams ceļojums. Ja neviens neaizkavēs, viņai vajadzēs vismaz četras dienas. Taču iespējams, ka tad Elizionam jau būs par vēlu palīdzēt. Morvenas vienīgā cerība bija jaunais tilts pār Pērkoņupi, kura būvi viņa līksmi bija vērojusi šurpceļā. Tas nozīmēja ievērojami īsāku ceļu un noteikti ietaupītu vienu dienu.
Vienu dienu, kas varēja būt izšķirīga Gaismas glabātāja dzīvībai. Morvena izlēmīgi iecirta piešus divradža sānos un jāja uz Pļavuzemes pusi.
6. nodaļa SLEPENS VĒROTĀJS
Priekšpusdiena Laurai aizritēja bez īpašiem starpgadījumiem. Mācības notika tikpat nejēdzīgi kā vienmēr. Lauras klasē bija astoņas meitenes un septiņi zēni, un lielākā daļa viņu apsveica dzimšanas dienā. Pat resnais Maksis Tālsmirdis, kurš parasti tikai burkšķēja viņai pretī un nepārtraukti krita uz nerviem, bija sasparojies uz pusdzīvu laimes vēlējumu.
Skaidrs, ka Maksi nesauca par Tālsmirdi, bet gan par Maksimiliānu Smirtālu. Nejaukā smaka, ko viņš vienmēr un visur izplatīja, bezveidīgās miesas īpašniekam ātri vien bija palīdzējusi tikt pie savas iesaukas. Maksis Tālsmirdis nevarēja ciest Lauru, jo Lauru necieta Ronijs Rīdels. Ronijs bija Makša labākais čoms un iepriekšējā gada klases vecākais. Jaunā mācību gada sākumā viņa klasesbiedri tomēr ar krietnu vairākumu un Ronijam par milzīgu pārsteigumu bija nolēmuši ievēlēt Lauru. Tas Roniju bija dziji aizskāris, jo Laura 7.b bija jauniņā, un kopš tās reizes viņš tikai meklēja iespēju, kā iegriezt. Protams, Ronijs bija to nedaudzo vidū, kas viņu neapsveica dzimumdienā.
Laura nespēja īsti koncentrēties mācībām. Prātā nāca domas par profesoru Aureliānu. Dīvaini, ka viņš tik pēkšņi sasirdzis. Vēl piektdien viņai pie skolotāja bija notikušas stundas, un tā vien šķita, ka veselība viņam turas kaulos labāk nekā jebkad. Protams, profesors jau bija gados, varbūt tā ap septiņdesmit, ja ne vēl vecāks. Taču Laura nespēja atminēties, ka viņš kādreiz būtu slimojis. Gluži otrādi — Aureliāns taisni vai plīsa no veselības, un, par spīti cienījamajam vecumam, viņš uz vingrošanas stieņa vēl spēja iztaisīt tādus apgriezienus, kādi izdevās reti kuram skolniekam. Arī Laurai ne. Turklāt fiziski viņa patiešām par veiklības trūkumu nevarēja sūdzēties. Un tagad šī kaite, par kuru pat ārsts nezināja, kas tā īsti bija ...