No rīta Mariuss Leanders vēl kā parasti bija vadījis stundas — viņš bija vēstures un literatūras skolotājs Rāvenšteinas internātskolā, kurā gāja arī Laura un Lūkass. Pusdienās, kuras skolotāji ar skolēniem ēda kopā, viņš vēl bija sēdējis pie galda un pēcpusdienā, pabeidzis dežūru, palīdzējis skolēniem pēcstundās. Beigu beigās viņš bija devies uz savu istabu, jo gribēja pastrādāt pie sava pētījuma. Mariuss kopš kāda laika nopietni iedziļinājās Rāvenšteinas pils vēsturē.
Brīdi pēc vakariņām kāds kolēģis bija ievērojis, ka Mariuss Leanders pametis internāta ēku. Kopš tā brīža viņš bija pazudis bez pēdām. Kaut arī ģimene, protams, meklējumos bija iesaistījusi policiju un lūkojusi kaut ko izdibināt pati uz savu roku, līdz pat šai baltai dienai nebija nevienas norādes par to, kas toreiz bija noticis. Neviens nezināja, kur Mariuss būtu varējis palikt. Viņš bija kā zemē iekritis, un it visiem — policijai, viņa kolēģiem, draugiem un, protams, vispirms jau ģimenei — tā bija mīkla.
Laura domāja, kā viņam varētu iet. Un kur viņš varētu atrasties? Viņa bija pilnīgi droša, ka tēvs nebija izkūpējis gaisā no brīvas gribas, bet kāds vai kaut kas viņu bija piespiedis. Lai kāds arī būtu iemesls, Mariusam vajadzēja būt dzīvam. Vienkārši vajadzēja! Pilnīgi neiedomājami, kas būtu, ja...
— Laura, brokastīs! — Pamātes spalgā balss izrāva Lauru no pārdomām. — Kur tu paliec, Laura!
Meitenei seja pati no sevis saviebās. — Es jau nāku! — viņa nomēkšķēja un pagriezās, lai izietu no istabas.
Šai brīdī viņa pamanīja vārnu. Laura apstājās un paskatījās uz putnu, kas sēdēja kokā viņas loga priekšā. Lai pasargātu sevi no sala, tas bija sabužinājis piķa melnās spalvas un izskatījās vēl lielāks, nekā bija. Tik milzīgu vārnu Laurai vēl nebija gadījies redzēt.
Kā melns rēgs tā gandrīz nekustīgi tupēja zarā un blenza Laurā ar tumšām acīm, spīdīgām kā pogas. Laura tieši nupat bija lasījusi, ka dažas senās tautas uzskatījušas vārnas par nelaimes vēstnesēm. Viņai pēkšņi kļuva auksti. Pār muguru noskrēja saltas tirpas, un uz rokām uzmetās zosāda.
Kad Laura ienāca virtuvē, nāsīs iesitās svaigas kafijas, kakao un maizīšu smarža. Lūkass jau sēdēja pie galda un patlaban cēla pie lūpām krūzi ar kūpošu kakao.
Nebildusi ne vārda, Laura apsēdās blakus brālim un paņēma kakao kannu, lai ielietu no tās arī sev.
— Jaunkundzei šodien slikts garastāvoklis, vai? — pamāte indīgā balsī jautāja. — Es kaut kā nedzirdēju “labrīt”!
Kamēr Sajella Leandere-Rihline pārmetoši raudzījās pameitā, viņa palaida garām mierinošo skatienu, ko Lūkass pameta māsai.
Mamma bija pavisam citāda nekā Sajella, Laura domāja, iebērdama bļodiņā kukurūzas pārslas un pārliedama tās ar pienu. No rītiem viņa mani vienmēr lika mierā!
Anna Leandere, Lauras un Lūkasa īstā māte, bija noslīkusi traģiskā autonegadījumā, kad Laurai bija tikai pieci gadiņi. Laura, kas arī sēdēja mašīnā, tika izglābta pašā pēdējā brīdī. Sajella Rihline, ar kuru Lauras vecāki bija iedraudzējušies kopējo studiju laikā, turpmāk bija aizkustinoši rūpējusies par Lauru un Lūkasu un lūkojusi viņiem palīdzēt pārciest mātes nāvi, cik nu tas bija iespējams. Mariuss, dabiski, jaunajai sievietei bija neizmērojami pateicīgs par laipno gādību, un tā nu abi gandrīz piespiedu kārtā satuvinājās un pēc kāda laiciņa arī apprecējās.
Mariuss bija laimīgs ar šo žurnālisti, kuras karjera kopš kāzām bija strauji kāpusi. Kaut arī viņai tālab atlika tikai mazs nieciņš laika, ko veltīt ģimenei, Laura un Lūkass sākumā ar viņu jutās gluži labi. Taču kopš Mariusa noslēpumainās pazušanas Sajellas izturēšanās bija krietni mainījusies. Neteiksim, ka viņa vairs nerūpētos par bērniem — tieši pretēji, Sajella viņus kopš tā brīža uzraudzīja vēl stingrāk. Kontrolēja visu un arvien bāza degunu viņu darīšanās. īpaši Lauras darīšanās. Taču vienlaikus viņa pret bērniem kļuva nīgrāka. Sākumā Lūkass un Laura bija domājuši, ka pamāte tagad noraizējusies arī par viņiem. Un, tā kā Sajellai vajadzēja pārciest mīļotā vīrieša zaudējumu, abi arī šo to laida pār galvu. Bet ar laiku attiecības ar pamāti sagāja tādā grīstē, ka Laura ar viņu gandrīz vai tikai strīdējās. Tomēr šajā rītā viņai prāts nevilka uz kašķi, tā nu viņa pilnu muti noteica: — Atvaino! ‘brīt!
— Nu redzi, iet tā lieta! — Sajella atbildēja ar tik tikko manāmu smaidiņu.
Viņa paņēma no kafijas automāta kannu, ari apsēdās pie galda un ielēja sev tasīti. Kaut arī šodien viņai bija brīvdiena un nevajadzēja doties uz redakciju, tumšbrūnie mati bija rūpīgi safrizēti. Arī krāsojusies viņa bija nevainojami, varbūt vienīgi kādu drusciņu par daudz. Atšķirībā no Lauras un Lūkasa, kuri bija ielīduši nomazgātos džinsos un kokvilnas džemperos, Sajella bija apvilkusi vecrozā krāsas bikškostīmu, kas izskatījās kā no augstās modes skates. Tam bija nevainojams piegriezums, kas izcēla viņas šmaugo vidukli. Uztriepdama uz sausmaizītes plānum plānu diētiskā margarīna kārtiņu un izlīdzinādama pa to mazu piciņu mīkstā siera, viņa uzlūkoja bērnus.
— Biju iedomājusies, ka šodien pēcpusdienā kopā aiziesim uz Pasijas baznīcu, — viņa sacīja ar cerīgu smaidu. — Tur būs adventes koncerts ar Ziemassvētku kantātēm. Koris esot vienkārši superīgs, Maksis teica.
Maksis, Laura prātoja. Kas gan, sasodīts, bija Maksis?
Tad viņai ienāca prātā: Maksimiliāns Longoliuss bija gigantiska mediju uzņēmuma īpašnieks, kuram piederēja arī televīzijas kanāls un vairākas avīzes. Arī tā “Avīze”, kurā Sajella Leandere-Rihline strādāja par ekonomikas nodaļas vadītāju. Laura Maksi-miliānu Longoliusu bija satikusi tikai vienreiz, kad viņi ieturēja maltīti pārsmalcinātā restorānā, kur viņš bija ielūdzis Sajellu un bērnus; jau pavecs, glums tips ar atpakaļ atķemmētiem melniem matiem, kuros bija bagātīgi satriepta želeja — Laura jau pirmajā mirklī pamanīja, ka tie ir krāsoti —, dižmanīgā uzvalkā un dārga dizaina brillēs. Visdraņķīgākais tomēr bija tas, ka viņš nepārtraukti bija pielaizījies Sajellai. Cūkas ačeles bija taisni vai pielipušas viņai, un viņš nepārtraukti bija atiezies smaida.
Vienkārši pretīgi! Ja jau šim tipam kaut kas likās foršs, tad tas varēja būt rikai kas riebīgs!
— Ai, nē, man nav laika, — uzreiz iebilda Lūkass. — Man ir randiņš ar kompīti.
— Un kā ar tevi, Laura?
— Es patiesībā taisījos uz izjādi, — Laura novilka. — Viesulim obligāti vajag izkustēties, un līdz Ziemassvētku brīvdienām man noteikti nesanāks.
— Kā nu gribat, — Sajella sausi noteica.
Apvainojusies ne par ko, Laura to manīja jau viņas balsī, kas
šādos gadījumos allaž ieguva augstāku toni. Skaidrs, tagad atkal viņai uznāks slikts garīgais, jo tā notika vienmēr, kad kaut kas nesanāca pēc viņas prāta. Un tad viņa katrreiz kļuva tik kašķīga, ka labāk bija dot ceļu.
Šausmīgi!
Kaut gan — reizēm Laura spēja Sajellu pat saprast: pamāte bija saplānojusi nedēļas nogalēm tik daudz tāpēc, ka tas bija vienīgais laiks, ko viņi varēja pavadīt kopā. Pārējās dienas Laura ar Lūkasu mitinājās internātā. Tikai nedēļas beigās un brīvdienās viņi dzīvoja ģimenes mājā Hoenštatē. Un Sajella izjuta tādu kā pienākumu, ka šis īsais brītiņš gandrīz pilnībā jāpavada kopā ar bērniem, tā ka ikreiz bija sagatavota briesmonīga programma. Bet var jau būt, ka tas nebija nekas vairāk par apgrūtinošu obligāto uzdevumu, jo citādi viņai taču sen būtu pielecis, ka viņus nebūt nevilka uz muzejiem vai koncertiem.