Uzbrukums, atsitiens, pretuzbrukums — un tā visu laiku.
Lauras seju zem šaurās maskas pārpludināja sviedri, un elpa bija kļuvusi straujāka. Laura bija veikla un arvien paguva žigli izvairīties no Persija uzbrukumiem, tā ka paukošanas skolotājam neizdevās ieskaitīt trāpījumu. Tad viņa pati pārgāja uzbrukumā. Persijam vispirms itin labi izdevās to atsist, bet Laura nepadevās. Viņa paātrināja tempu.
Man viņš kaut kā jāpārsteidz, meitenei iešāvās prātā. Tai pašā acumirklī viņa zināja, kas darāms. Pēdējos trīs uzbrukumos viņa bija mēģinājusi skolotāju apvest ap stūri. Vienu vēzienu bija vērsusi pret ķermeņa augšdaļu, bet tad pēdējā brīdī panirusi zem
Persija ieroča, lai trāpītu viņam sānos. Un katrreiz Persijs bija atšifrējis šo plāniņu un bez pūlēm atvairījis uzbrukumu. Šoreiz viņai vajadzēja mēģināt citādi.
Laura izklupa divus soļus uz priekšu un pavicināja floreti uz Persija pusi. Viņš atsita pirmo cirtienu, bet Laura neatlaidās. Asmens atkal pāršķēla gaisu, no jauna notēmēja uz Persija krūtīm, bet tad, pēdējā brīdī...
Nē, šoreiz Laura netēmēja zem pretinieka ieroča, kā viņš to bija gaidījis. Viņš uzreiz izdarīja atvairīšanas kustību — un tādējādi krūtis bija neaizsargātas! Laura to tik vien bija gaidījusi — ātri kā zibens viņa pagrūda uz priekšu savu ieroci un trāpīja Persija stepētajai paukošanas jakai.
Trāpīts!
Persijs pacēla roku un norāva no sejas masku. — Bravo, Laura! — viņš elsdams sacīja. — Tev izdodas arrvien labāk. Un, kad...
Viņam šķita, ka ar acs kaktiņu ir samanījis melnu ēnu sporta zāles tumšajā pusē. Taču, pagriežoties uz to pusi un ieskatoties, tur neviena nebija. Lai cik rūpīgi viņš nenopētītu katru kaktiņu, neko nevarēja ieraudzīt.
Arī Laura noņēma masku. Uz sejas mirdzēja sviedri, un elpa bija aizrāvusies. Meitene jautājoši palūkojās trenerī: — Kas noticis, mesjē Valjant?
— Ess nezinū, — viņš attetca. — Domāju, ka esmu kādu ierraudzījis, bet laikam acis mani būs maldinājušas.
Viņš vēlreiz pārlaida skatienu pār otru zāles daļu. Vairākas sekundes Persijs raudzījās uz paklāju kaudzi — taču tur nekā nebija. Neviena. Persijs vēlreiz pagriezās, paspēra soli tuvāk Laurai, kad piepeši aizcirtās durvis. Fizkultūras skolotājs apmetās apkārt, un arī Laura ieskatījās zāles tālākajā stūrī, no kurienes bija nācis troksnis. Tur, pavisam tuvu paklāju krāvumam, sienā bija ierīkotas mazas rezerves durtiņas. Tās viegli vibrēja, it kā nupat būtu tapušas aizvērtas.
Persijs un Laura metās turp, skolotājs atrāva durvis, un abi raudzījās tumsā, kas savilkās arvien biezāka. Tomēr viņi nevienu vairs nespēja pamanīt. Slepenais vērotājs, lai kas viņš arī būtu, laikam gan bija izvēlējies aizsegu krūmos un tur arī pazudis.
Tad Laura gaisā sajuta savādu smaržu. Viņa paošņāja. Tā bija tikai viegla vēsmiņa, tā kā pēc trūdiem un tik tikko manāma, tomēr Laurai tā šķita pazīstama. Meitene bija pavisam droša, ka reiz to jau bija saodusi. Diemžēl viņa nespēja atcerēties, kad un kur.
Persijs Valjants domīgi noraudzījās tukšumā. — Rre nu, tatād man būs tikai licēs, — viņš nomurmināja. Tad paskatījās meitenē ar nopietnu skatienu.
— Tev man kaut kas svētī jāapsolā, Laura, — viņš sacīja.
— Solies pie savas dzivibās, ka busī uzmanīga, labī?
Laura pamāja. Kaut arī viņai nebija ne mazākās nojausmas, ko Persijs ar to bija domājis, meitene iekšēji juta, ka bija briesmās.
Lielās briesmās
Grāla pils virtuves spārna plašajā gaitenī valdīja rosīga kņada. Kalpones satraukti šaudījās šurpu turpu, kalpi stiepa maisus ar pārtiku, un bruņinieki, kuriem tobrīd nebija darba, iezagās virtuvē, lai patērzētu ar kalpotājiem vai notiesātu gabalu speķa vai maizes riku.
Alienora, rokā turēdama tukšu bļodiņu, gāja uz virtuvi, kad izdzirda brāļa balsi.
— Kuš! — Alariks nošņāca. — Kuš, Alienora!
Meitene ar gaišajām bizēm apstājās un pārsteigta raudzījās apkārt. Sākumā viņa krēslainajā gaitenī nespēja ieraudzīt Alariku, bet tad atklāja brāli. Viņš bija paslēpies aiz kādas kolonnas tumšā kaktā un pamāja māsai.
Alienora aši panācās tuvāk. — Ko tu gribi?
Alariks kreisajā rokā nesa svūpiju, glāstīdams to ar labo roku.
Zēns piesardzīgi paraudzījās apkārt, iekams pievērsās māsai. — Vai tev ir zināms, kas noticis ar Elizionu?
— Ar Elizionu? — Alienora bija pārsteigta. — Kāpēc tu tā vaicā?
— Tāpēc, ka šodien es viņu vēl neesmu redzējis, un visi, kam vien par viņu apvaicājos, izvairās no atbildes. Izlokās pat Para-vains, kurš allaž mani ir uzklausījis. Man liekas, no mums kaut ko slēpj.
Alienoras sejā parādījās izbrīns. — Ko tad?
— Nav ne jausmas. — Alariks sarauca pieri domīgās grumbiņās, bet svūpijs uzrāpās viņam uz pleca un maigi nolaizīja vaigu.
— Taču man ir aizdomas, ka vakarnakt tas gadījums nemaz nebija tik nevainīgs, kā apgalvo Baltie Bruņinieki.
— Nē?
Alariks pašūpoja galvu. — Nē. Iespējams, ka Borborons un viņa karotāji nodarījuši lielāku ļaunumu, nekā mums stāstīts.
Meitene nobālēja. — Tu domā, ka...?
— Jā. Varbūt viņi kaut ko nodarījuši Gaismas glabātājam, — Alariks nopietnā balsī sacīja. — Kāpēc tad Paravains citādi būru sūtījis Bultspārni ar vēsti Morvenai?
Alienora domīgi pavērās brālī. — Es nezinu — un neesmu arī neko ievērojusi, Alarik. Augstākais, to, ka pats Paravains šorīt no rīta paņēma Elizionam domāto ūdens bļodu, nevis viņa kambarsulainis kā...
Tobrīd Bučmūlis izbijies iespiedzās un patvērās zem Alarika vamža. Brālis ar māsu pārsteigti saskatījās un ieraudzīja Paravainu, kas nāca uz viņu pusi.
Bruņinieks īsi nopētīja zēnu un pievērsās viņa māsai.
— Alienora?
Meitene viņā palūkojās ar pazemīgu skatienu. — Jā, kungs?
— Nu... — bruņinieks aprāvās un nokrekšķinājās, iekams turpināja. — Tu... tu taču jau krietnu laiciņu ej mācībā pie Morvenas, vai tā?
— Jā. Gandrīz divas vasaras.
— Vai Morvena tev jau mācījusi, kā ārstēt drudzi un kas palīdz... palīdz pret spēku izsīkumu?
— Kā rad, kungs. — Meitenes zilās acis iemirdzējās. — Pret drudzi dod augstiņu uzlējumu. Tie aug manā dzimtenē, un pret spēku izsīkumu...
Bruņinieks viņu pārtrauca pusvārdā. — Nāc līdzi! — viņš strupi teica, un, jau dodamies projām, vēlreiz pagriezās pret Alariku. — Un tev vajadzētu padomāt, kā paveikt kaut ko derīgu. No taviem ziņkārīgajiem jautājumiem tikai rodas apjukums, un tie nevienam nelīdz!
Vakariņās ēdamzālē bija aizņemtas gandrīz visas vietas. Lielajā zālē, kur Nežēlīgā bruņinieka dzīves laikos bija notikusi plaša uzdzīve un trakas dzeršanas, arī tagad gāja augsti, kaut arī Reimāru un viņa mežonīgos drauģeļus jau vairāk nekā astoņsimt gadus klāja vēstures pīšļi. Augstie, senatnīgie griesti ar koka sijām, ar koka paneļiem apšūtās sienas un grezni kaldinātie svečturi vēl aizvien atsauca atmiņā šīs zāles rosīgo pagātni, kaut arī svečturos vairs nebija iespraustas vaska sveces un lāpas, bet tikai gluži parastas spuldzītes, kas gādāja par omulīgu gaismu. Tomēr adventes vainagā, kas bija piekārts pie telpas griestiem, bija īstas sveces, divas jau dega, un no liesmiņām pret griestiem stīdzēja smalkas dūmu strūkliņas.
Skolēni, kas sēdēja uz soliem pie gariem galdiem, acīm redzami jutās labi. Šķīvji šķindēja un naži atsitās pret dakšiņām, zāli pildīja mundra tērgāšana, laiku pa laikam ieskanējās līksmi smiekli.