Skolotāju galds atradās uz neliela koka paaugstinājuma pie zāles gala sienas, lai viņi varētu kā nākas paturēt acīs savus audzēkņus, kaut arī parasti tam nebija lielas nozīmes. Nelikās, ka
skolēnus kaut mazākajā mērā traucētu skolotāju klātbūtne, un pedagogi parasti arī neko neteica. Pat profesors Austrums Aureliāns aizrādīja rikai tad, ja gāja pārāk traki, kas tomēr gadījās ārkārtīgi reti. Gandrīz vai nekad. Aureliāns bija cieši pārliecināts, ka maltītes baudīšanai jāsagādā prieks. Tādēļ vajadzēja ne tikai gardu ēdienu, bet arī interesantas sarunas un labu noskaņojumu.
Šodien Austrums Aureliāns nesēdēja pie skolotāju galda. Toties Dr. Kvintuss Tumšickis jau bija ieņēmis direktora krēslu, kuram vienīgajam bija augsta atzveltne un roku balsti. Rebeka Taksa bija iekārtojusies viņam pa labi. Slaidā matemātikas un fizikas skolotāja bija apvilkusi koši rozā kleitu. Karmīnsarkanos matus, kas bija sapīti sīkās bizītēs, viņa bija apvijusi ap galvu, un patlaban bija iegrimusi sarunā ar skolas vadītāja vietnieku.
Lauras galds bija trešais, skaitot no ieejas, un atradās pie loga. Viņa sēdēja tieši pie ejas, blakus viņai Kaja, bet pretī brālis un Magda Šneidere, meitene no Lauras klases. Magda gan bija apmēram tikpat liela auguma kā Laura, un viņai arī bija gari, gaiši mati, tomēr viņa ne tuvu neizskatījās tik labi kā Laura. Katrā ziņā to apgalvoja Filips Bodēns, kas arī mācījās 7.b. Klasesbiedri viņu bija iedēvējuši par misteru Vēso, jo Filips vienmēr tēloja vēso, ģērbās tikai supermodernās drēbēs un katru otro nedēļu aizstaigāja pie friziera, lai stilīgi ieveidotu kviešu dzelteno matu krēpes. Protams, misters Vēsais bija speciālists arī sieviešu jautājumā. Vismaz tā viņš apgalvoja. Laura viņu uzskatīja par apdauzītu, un gandrīz visas pārējās meitenes no viņas klases arī bija tādās pašās domās. Izņemot Karo Tīli, protams. Tā bija ieķērusies misterā Vēsajā. Bet Karo jau tāpat bija drusku jocīga.
Šodien pasniedza vienu no Lauras mīļākajiem ēdieniem: spageti Boloņas gaumē. Arī Kaja bija sajūsmā par spageti, un tāpēc viņai priekšā stāvēja jau otrais šķīvis. Viņa ķērās tam klāt ar tādu izsalkumu, it kā stundām ilgi nebūtu neko likusi uz zoba. Kaut arī tikko pirms vakariņām bija notiesājusi pustāfelīti ruma šokolādes ar riekstiem un rozīnēm. Lai iesildītos, tā sakot. Ne tikai Kajai, bet arī daudziem citiem skolēniem uz sejas un apģērba bija palikuši tomātu mērces traipi. Garie, tievie makaroni vienmēr pamanījās noslīdēt no dakšiņas un nonāca it visur, ne tikai paredzētajā mērķī — mutē.
Arī Magda pamatīgi nocīnījās ar iecirtīgajiem spageti. Tas gan viņai absolūti netraucēja aizpļāpāt pilnas ausis draugiem. Jo Magda gandrīz nekad neapklusa.
— Vai nav ārprāts, ko? — viņa pavaicāja un piebikstīja Laurai.
— Kas tad ?
Magda norādīja uz skolotāju galdu, kur Rebeka Taksa satraukti sačukstējās ar savu blakussēdētāju. — Kā tā Rozija Taksa pielaizās Dr. Tumšickim. Un tikai tāpēc, ka viņš tagad ir diriķis!
— Fufķīvas! — Kaja nosvepstēja. — Fie avi fašu vienmē fuvas kofā! — Mute viņai bija piebāzta pilna.
Laurai vajadzēja tikai īsu mirkli, lai saprastu, ko draudzene īsti bija teikusi. Viņa bija pārsteigta. — Nopietni? Pirmā dzirdēšana!
— Kā jau parasti! — Lūkass komentēja. — Visi sen jau zina, tikai tu, protams, neko neesi dzirdējusi!
— Ļoti smieklīgi! — Laura parādīja brālim grimasi.
Magda pieliecās tuvāk draugiem un pazemināja balsi. — Vai
jūs jau dzirdējāt? — viņa jautāja sazvērnieciskā balsī.
Kaja un Lūkass atbildēja gandrīz vienlaikus: — Ko tad?
Magda paskatījās visapkārt un, pārliecinājusies, ka neviens slepus nenoklausās, pačukstēja draugiem: — Svētdien viens mūsējais esot dabūjis galu!
Laura bija pārbijusies. — Ko? Kā tas var būt?
Magdas zilās acis satraukumā dzirkstīja vien. — Vai zināt tās vecās kapenes Bendesmežā?
— Tās, kur apglabāts Reimārs fon Rāvenšteins? — Laura izbrīnījusies vaicāja.
— Tās, kur mēs nedrīkstam iet, jo tur spokojas? — Kaja gribēja zināt.
— Tās, kur mēs nedrīkstam iet, jo tur viss var sabrukt! — Lūkass paskaidroja skolmeistariskā balsī.
Magda pamāja. — Tās pašas! Un vakar tā arī notika — viens skolnieks pārkāpis aizliegumu, un viņu nositis mūris, kas sagāzies!
Kajai šausmās noslīga roka ar pilnu dakšiņu — un spageti kopā ar tomātu mērci nokrita uz džinsiem. — Oi, — viņa noteica un žigli centās saglābt bikses ar salveti.
Laura mēmā izmisumā pašūpoja galvu. Atkal jau draudzenei izgāja greizi! Tad viņa pievērsās Magdai. — Tas taču ir briesmīgi, — Lauras balsī skanēja līdzcietība. — Kā tu to uzzināji?
— Man stāstīja Elēna no 7. a, un viņa savukārt zina no savas draudzenes 9. b. Bet, kā tā ir uzzinājusi, man nav skaidrs.
— Kurš tad tas bija? — Laura vaicāja, acīm redzami šokēta.
— Elēna apgalvo, ka internāta vadība mēģināšot visu noslēpt — jods viņu zina, kāpēc, — Magda atteica. — Tomēr viņa esot uzzinājusi mirušā skolnieka vārdu: Alēns Smits.
— Alēns Smits? — Kaja brīnījās. — Nekad neesmu par tādu dzirdējusi.
— Es arī ne, — Lūkass teica.
Magda pamāja. — Viņš esot no vienpadsmitajiem, bet neviens, ar ko es runāju, viņu arī neesot pazinis.
Laura domīgi paskatījās draugos. — Ir gan jocīgi, vai ne? — viņa sacīja. — Man liekas, rāvenšteiniešu nav nemaz tik daudz, tad jau vajadzētu —
Šai brīdī viņu pārtrauca zvaniņa šķindoņa. Dr. Tumšickim bija sakāms kas svarīgs. Informāciju un rīkojumus internāta vadība allaž paziņoja vakariņu laikā. Tikai direktoram bija tiesības sniegt paziņojumus, izņemot vienīgi gadījumus, kad viņš kādam citam kolēģim uzticēja vērsties pie skolēniem. Profesors Aureliāns lāgiem tā arī bija darījis, tāpēc skolēni jau bija dzirdējuši paziņojumus no visdažādākajiem skolotājiem. Sākot, piemēram, no Sņau-cerpufa un beidzot ar maģistru Zēbaldu, kā bija iedēvēts vācu valodas skolotājs Zēbalds Magess, kurš bija bikls un tievs kā diegs.
Viens gan viņiem līdz šim bija aiztaupīts: Dr. Kvintuss Tumšickis.
Bet, protams, Laura nodomāja. Kolīdz viņam rodas iespēja uz vienu dienu aizvietot profesoru Aureliānu, tā uzreiz vajag plātīties. Turklāt viņš ir tikai pagaidu aizvietotājs!
Dr. Tumšickis bija piecēlies no savas vietas un sakrustojis rokas uz krūtīm. Gluži kā lasīdams Lauras domas, viņš kādu brīdi, mīklaini smaidīdams, uzlūkoja meiteni. Viņa tumšās acis sprēgāja.
Viņš pacēla labo roku, un troksnis norima. Skolēni pārtrauca sarunas, dakšiņu šķindoņa mitējās, un beidzot iestājās klusums.
Dr. Kvintuss Tumšickis pavērās visapkārt. Internātā bija apmēram divsimt skolēnu un vairāk nekā divi duči skolotāju — visu acis tagad bija pievērstas direktora vietniekam.
Izskatījās, ka Kvintuss izbauda atrašanos uzmanības centrā. Viņš mazliet noklepojās, iekams sāka runāt.
— Dārgie kolēģi un kolēģes, dārgie skolēni, — viņš sacīja savā dziļajā, visnotaļ patīkamajā balsī, — kā jau lielākā daļa noteikti zina, tad mūsu godājamais direktors, — viņš apklusa un skaļi noklepojās, iekams turpināja, — profesors Aureliāns diemžēl ir saslimis. Sī iemesla dēļ es uzņemšos viņa amata pienākumus, līdz viņš atkal būs atveseļojies!
Dzirdot šos vārdus, pa skolēnu rindām nošalca nožēlas pilnas nopūtas.
Kaja nobolīja acis. — Ak, nē! — viņa klusi novaidējās. Un Magda nikni nočukstēja: — Kāda joda pēc mēs to esam pelnījuši?
Laura pavērās apkārt. Lai kurp viņa arī skatītos, visās sejās bija lasāms apjukums.