Arī Dr. Tumšickim internāta audzēkņu reakcija nepaslīdēja garām nemanīta. Vienīgi šķira, ka viņu tā itin nemaz netraucē. Tieši pretēji, likās, viņš par to pat līksmo. Sejā uzplauka pašapmierināts smaidiņš, un viņš ne vārdu neveltīja skolēnu reakcijai.
— Man radies tāds iespaids, ka pēdējā laikā mūsu seno tradīciju pilnajā iestādījumā mazliet atslābuši labie tikumi, — viņš turpināja, — un kārtība un disciplīna ir nedaudz pamestas novārtā. Es pat teikru, nopietni pamestas novārtā. Tādēļ turpmāk domāju pastiprināti raudzīties, lai stingri tiktu ievērota gan skolas, gan internāta iekšējā kārtība! Un pats par sevi saprotams, ka ikvienam skolēnam, kas šo kārtību pārkāps, būs jārēķinās ar attiecīgajām sankcijām!
Zālē atkal visi novaidējās.
— Tas nu gan ir jucis! — Kaja satraucās. Un Magda indīgi piebilda: — Galīgs sviests!
Arī pie skolotāju galda lielākajā daļā seju atspoguļojās neizpratne. Persijs Valjants neatzinīgi papurināja galvu, un mis Mērija Morgana ar neslēptu nepatiku stingi raudzījās galdā. Sņaucerpufa piere bija savilkta vienās grumbās. Maģistrs Zēbalds nervozi mirkšķināja acis un drudžaini spodrināja brilles. Tikai Rozija Taksa apmierināti smīkņāja. Viņa bija vienīgā, kas atklāti demonstrēja savas simpātijas pret Dr. Kvintusu Tumšicki. Lielākā daļa kolēģu nekādā ziņā nepauda savu sajūsmu par Dr. Tumšicka stingrās rokas kursu. Galu galā profesora Aureliāna vadības laikā taču nebija radušās nekādas problēmas, kaut arī viņš skolas kārtības noteikumus interpretēja drīzāk nevērīgi, neuzskatīdams tos par sīki izpildāmu instrukciju, kā tiranizēt skolēnus.
Dr. Kvintuss Tumšickis necēla ne ausu par visapkārt valdošo īgnumu. Vēsā mierā viņš atkārtoja svarīgākos noteikumus: — Kopš šī brīža tiks stingri ievēroti ēšanai, mācībām un atpūtai noteiktie laiki. Skolēni drīkst uzturēties tikai viņiem paredzētajās telpās, bibliotēkā un sporta zālē aizliegts atrasties ārpus to darba laika. Un īpaši svarīgi: naktsmiera laikā, kas no šodienas sāksies precīzi 22.00, visiem skolēniem stingri aizliegts uzturēties ārpus guļamistabu spārna, ja vien viņi nav saņēmuši īpašu atļauju no skolas vadības!
Lielākā daļa rāvenšteiniešu vairs nespēja valdīties. Viņu paustais sašutums bija tik skaļš, ka Dr. Tumšicka vārdi gandrīz vai pazuda troksnī. Viņš paķēra zvaniņu un nikni novicināja to gaisā.
— Mieru! — viņš norēcās. — Tūlīt pat apklustiet! — Acis meta negantus zibeņus.
Skolēni apklusa.
— Labi. — Dr. Tumšicka balss skanēja drusku samierniecis-kāk. — Es tūliņ būšu beidzis. Vēl tikai pats svarīgākais: visiem skolēniem stingri aizliegts doties uz vecajām kapenēm Bendes-mežā, kurš nez kāpēc uz dažiem no jums iedarbojas ar milzīgu pievilkšanas spēku! Atkārtoju — veco kapeņu teritorijā atrasties ir stingri aizliegts!
Viņš piemiedza acis un glūnīgi pavērās visapkārt. Ieraugot sašutuma pilnās sejas, viņa lūpas savilkās smīnā. Tad viņš apsēdās un atsāka sarunu ar Rebeku Taksu, it kā pēdējo minūšu laikā būtu pateicis tikai pāris nodrāztus faktus, nevis iesvēlis svētu sašutumu visos skolēnos un vairākumā skolotāju.
Laura Leandere pašūpoja galvu. Viņai vienkārši nepielēca, ko gan Kvintuss Tumšickis cerēja sasniegt ar šo rīkojumu, kuram nebija nekāda iegansta. Direktora vietnieks skolēnu vidū nepavisam nebija iemīļots, un arī kolēģu vidū viņam tikpat kā nebija draugu. Tomēr par ļaunākie ienaidnieki neapstrīdētu viņa augsto intelekta līmeni. Tad kāpēc viņš uzreiz pirmajā dienā ķērās pie pilnīgi nevajadzīga pasākuma, par ko viņam jau iepriekš vajadzēja zināt, ka tas izraisīs tikai negatīvu noskaņojumu un liks visiem sacelties pret viņa varu.7 Tam taču nebija jēgas! Ja vien tur apakšā neslēpās kas cits. Daudz vairāk, nekā nojauta pārējie.
— Tam tipam kaut kas ir padomā, — Laura domīgi nomurmināja.
Viņu bija pārņēmusi ļauna priekšnojauta, kas tik viegli neatkāpās.
7. nodala NAKTS NOSLĒPUMI
Pār Ravenšteinu bija nolaidusies dziļa nakts. Dilstoša
mēness šaurais sirpis nespodri rēgojās pie gandrīz skaidrā debesjuma, apmirdzēdams pili ar blāvu gaismu. Tālumā no Bendesmeža atskanēja pūces ūjināšana, un tad klusumu pārtrauca torņa pulksteņa dobjie sitieni.
Bija pusnakts.
Laura Leandere aizmigusi gulēja gultā. Viņa elpoja mierīgi un vienmērīgi. No Kajas gultas bija dzirdama klusa krākšana, pulkstenis uz naktsskapīša klusi tikšķēja. Caur aizkaru spīdēja mēness gaisma, izzīmēdama uz sienām rēgainas ēnas.
Piepeši atskanēja savāds troksnis. Izklausījās pēc vilka gaudošanas. Laura klusi ievaidējās un sagrozījās gultā, it kā baisā kaukšana viņai traucētu gulēt. Tai pašā brīdī durvju rokturis bez skaņas tika nospiests uz leju. Durvis, gandrīz nedzirdami nočīkstēdamas, pavērās. No gaiteņa istabā ieplūda šaurs gaismas stars, pārskrēja pāri sienai, pie kuras stāvēja Lauras gulta, kļuva arvien lielāks un lielāks, līdz meta gaismu uz Lauras sejas. Nočabēja audums.
Cauri naktij vēlreiz atskanēja baisie vilka kaucieni, un Laura pamodās. Viņa atvēra acis, piecēlās gultā sēdus un ne pa jokam pārbijās, ieraudzījusi tumšu stāvu.
Nē!
Laura gribēja skaļi iekliegties, bet tad viņa pazina naksnīgo viešņu. — Mis Morgana? — Lauras sejā bija lasāms apstulbums.
Trauslā skolotāja bija ietinusies garā apmetnī un rāmi stāvēja nekustēdamās.
— Nāc līdzi! — viņa sacīja, neko vairāk nepaskaidrodama.
— Ber...— Laura grasījās protestēt, taču Mērija Morgana viņu pārtrauca pusvārdā.
— Laura, lūdzu, nāc līdzi! — viņa izteiksmīgi nočukstēja. Tad pagriezās apkārt un izgāja gaitenī.
Laura mazu brītiņu nezināja, ko iesākt. Ko gan ras nozīmē, viņa sev vaicāja, bet tad pašai par pārsteigumu pamanīja, ka jau nometusi segu un piecēlusies no gulras. īsti nebūdama pārlieci-nāta, vai tiešām vēlas kaut kur doties, Laura pielēca kājās, žigli apvilka zābakus, uzmeta virs pidžamas sarkano stepēto vējjaku un kā apmāta taustījās uz atvērtajām durvīm. Viņas soļus it kā vadīja kāda noslēpumaina vara, kurai Laura nespēja pretoties. Šķita, ka viņu savā varā pārņēmis svešāds spēks.
Laurai ienākot gaitenī, mis Mērija jau bija gandrīz tikusi līdz kāpņu telpai.
Kaut kas te nav lāgā, Laura nodomāja. Un piepeši viņa atskārta — meitenes pašas soļi bija dzirdami skaidri, kaut arī klusināti, taču skolotāja pārvietojās, nesaceldama ne sīkāko troksnīti. Laura pavēroja uzmanīgāk un šķita, it kā mis Mērija vispār nekustinātu kājas! Labi, skolotājas apmetnis gan sniedzās līdz zemei, tā ka nebija redzamas nedz pēdas, nedz stilbi, taču arī zem apmetņa smagā auduma nebija manāma neviena kustība. Neveidojās ne krociņas, ne ieloces, vispār nekā. Izskatījās, ka graciozā skolotāja peld gaisā, bez svara un bez skaņas tuvodamās kāpnēm.
Dīvaini, Laura nodomāja. Nudien, dīvaini!
Dega rikai maza gaismiņa kā kaķacs, un gaiteni nespēja izgaismot arī blāvā mēness stari, kas vietumis iespīdēja cauri logiem. Koridora nišās no pustumsas iznira tumši stāvi, gluži kā slepkavnieciski laupītāji izlīzdami no aizsega. Kaut gan Laura zināja, ka tur bija izlikti tikai veci bruņinieku ietērpi, viņu pārņēma nomācoša sajūta. Uzmetās zosāda.
Laura uzelpoja, kad beidzot bija tikusi līdz kāpnēm, kas veda lejā uz ieejas halli. Te gan arī bija tumšs kā akā, bet vismaz nerē-gojās spokainās bruņas.
Mis Mērija jau bija nokāpusi gandrīz lejā. Skolotāja ne reizi neatskatījās. Šķita, ka viņa arī tāpat zina, ka Laura seko.