Mēnesstari, ieplūzdami caur apaļo, ornamentiem rotāto logu virs ieejas portāla, meta nespodru gaismu uz gleznas pie pretējās sienas. Laura nevilšus pagrieza galvu uz gleznas pusi. Ieraudzītais viņu tā izbiedēja, ka meitene sarāvās. Viņa apstājās kā zemē iemieta un ievilka elpu. Vienu mirkli Laura vairs nesaprata, vai viņa patiesi ir nomodā vai tikai sapņo. Gleznā bija redzama tikai jaunā sieviete baltajā tērpā. Lielais, melnais vilks, kurš parasti gulēja viņai pie kājām, bija pazudis bez vēsts!
Laura apmulsusi nogrozīja galvu. Tas taču nevarēja būt! Viņa noteikti alojās! Meitene cieši aizmiedza acis un paberzēja tās, bet no vilka joprojām nebija ne miņas. Vieta pie baltās sievietes kājām bija tukša. It kā vilka nekad nebūru bijis, Silva gluži viena stāvēja meža pļaviņā un nenovērsdamās lūkojās Laurā.
Izskaidrojums varēja būt tikai viens — vilku kāds bija aizkrāsojis! Bet kāpēc? Un vai pa šo īso laika sprīdi, kas bija pagājis kopš vakariņām, tas vispār bija iespējams? Jo, kad viņas ar Kaju paēdušas bija nākušas caur halli uz savu istabu, gleznā vēl nebija nekādu izmaiņu.
Tad Laura izdzirda vilka kaukšanu. Likās, ka tā nāk no Ben-desmeža aiz parka. Viņa nekādā ziņā nevarēja maldīties, jo kaucieni atskanēja vēlreiz. Vai tad vilks būtu atdzīvojies un no gleznas...?
Muļķības! Laura noskaitās pati uz sevi. Kā viņai varēja ienākt prātā rik traka ideja?
Ieejas durvju iečīkstēšanās viņu izrāva no pārdomām. Laura ieraudzīja, kā mis Mērija izsteidzas pa tām laukā, un pielika soli, lai viņai sekotu.
Iznākot laukā, Laurai pretim uzvilnīja aukstais nakts gaiss. Pat savīstoties ciešāk vējjakā, viņai sala.
Būtu labāk apvilkusi džinsenes un svīteri, viņai iešāvās prātā. Bet tagad jau bija par vēlu.
Mērija Morgana jau bija nokāpusi lejā pa ieejas kāpnēm, un Laurai nācās pasteigties, lai nepazaudētu viņu no redzesloka. Viņa noskrēja lejup pa pakāpieniem, pagāja garām akmens milzim, kas uz saviem pleciem turēja nojumi, un drīz vien jau atradās uz ceļa, kurš veda uz parku. Laurai neienāca prātā, ka vajadzētu atskatīties uz milzi.
Toties milzis gan nolūkojās meitenei pakaļ. Viņš pamirkšķināja acis, sarauca plato pieri apcerīgās grumbās un neizlaida Lauru no acīm. Milzis mazliet pagrieza uz sāniem lielo galvu, lai varētu viņu labāk redzēt. Bet ieraudzītais viņu it nemaz neiepriecināja. Tieši otrādi, viņš kļuva nopietns.
Ļoti nopietns.
Šaurais celiņš veda gar pils galveno ēku. Lauras vējjaka nakts tumsā zibēja kā sarkana signāllampiņa, kamēr meitene sekoja skolotājai, kura mazliet vairāk nekā divdesmit metru attālumā, nesaceldama ne mazāko troksnīti, slīdēja uz priekšu. Zem Lauras zābakiem čirkstēja grants, nāsīs kņudēja dzestrais, mitrais nakts gaiss, kas smaržoja — nē, diemžēl nesmaržoja pēc sniega. Kastors Dītrihs Laurai kādreiz bija iemācījis, ka sniegu var saost. Zemnieks viņai bija pastāstījis arī citas līdzīgas lietiņas. Viņš bija iemācījis, kā lasīt dabas zīmes, kas zinātājam daudz ko pastāsta. Taču patlaban Laura saoda tikai satrunējušu lapu un koka trūdu smaku.
Vienam logam pils ēkas otrajā stāvā kāds pavilka sāņus aizkaru. Tas bija skolotāju istabas logs. Telpa bija tumša, tomēr aiz rūts bija manāmas kāda tumša stāva neskaidras aprises, tas šķita nearlaidīgi vērojam parku.
Laura nemanīja, ka viņu kāds novēro. Tomēr ar acs kaktiņu piepeši sajuta kustību. Meitene pagrieza galvu un paskatījās uz galvenās ēkas pusi — un vēl paguva ieraudzīt, kā tik tikko manāmi nošūpojas skolotāju istabas aizkars. Tumšais stāvs jau bija nozudis.
Kad meitene arkai pievērsās mis Mērijai, viņa burtiski ienira miglas vālā, kas slīdēja pa parku. Laura pielika soli. Pēc maza brītiņa arī viņu bija ieskāvis palss mākonis. Tajā nekas nebija saskatāms. Viņa vairs nespēja sazīmēt mis Mēriju, un arī citādi nebija manāma neviena dzīva dvēsele. Migla sabiezēja. No tās kā rē-gaini māņu tēli iznira krūmi un ceri, kas atradās abpus celiņam. Tālumā ierējās lapsa, un pāri Lauras galvai bez trokšņa aizlaidās divas spārnotas ēnas. Meitene sarāvās, bet ēnas jau bija pazudušas. Laura, sevi mierinādama, lūkoja iestāstīt, ka tas būs bijis tikai apogu pāris, kas ligzdoja vecajā ozolā aiz sporta zāles, un gāja vien žigli tālāk.
Nonākusi pie ceļa sazarojuma, viņa nezināja, kurā virzienā doties. Nebija ne jausmas, kurp mis Mērija viņu grasījās vest. Taču no skolotājas vairs nebija ne ziņas, ne miņas, un tā nu meitene uz brīdi neizlēmīgi apstājās, līdz beigās nosprieda nogriezties pa labi. Ja Laura nemaldījās, tad šī šaurā taciņa veda uz profesora Aureliāna namiņu, kas atradās klusā parka nostūrī labu gabalu no galvenās ēkas. Varbūt tas arī ir mūsu pastaigas mērķis, Laura vilcinādamās nolēma, un nomākta gāja vien uz priekšu.
Migla tagad bija tik necaurredzama, ka viņa spēja saskatīt labi ja dažus metrus uz priekšu. Samanāma bija tikai grantētā taciņa zem kājām, parka krūmi un ceri bija ietīstījušies pelēkā plīvurā. Tomēr direktora namiņš kā neparādījās, tā neparādījās, kaut arī tam sen vajadzēja būt sasniegtam. Taka vienkārši nebeidzās un veda arvien dziļāk miglas vālos. Tad Laura atskārta, ka ir apmaldījusies. Viņa vairs nesaprata, kur atrodas. Meitenē pamodās bailes, un, kaut arī zinādama, ka tas bija gluži nesaprātīgi, viņa sāka skriet arvien ātrāk.
Kad viņas priekšā no miglas iznira briesmonis, Laura gandrīz vai skaļi iekliedzās. Taču tad viņa atcerējās, ka uz varenā zirga varēja sēdēt tikai Reimāra fon Rāvenšteina milzīgā statuja, kas pacēlās nelielā, apaļā laukumiņā parka vidū. Tomēr sirds dauzījās tā, ka draudēja pārsprāgt, kamēr viņa lēniem soļiem tuvojās akmens piemineklim.
Nežēlīgais bruņinieks pieminekli sev bija uzcēlis, vēl dzīvs būdams, īsi pēc ram, kad 1153. gadā bija atgriezies no krusta kara, kas viņu gadiem ilgi bija aizkavējis svešās zemēs. Viņš laikam gan bija nojautis, ka pēc viņa nāves neviens nenobirdinās ne asaru, nerunājot nemaz par pieminekļa celšanu. Tālab arī bruņinieks pats bija parūpējies, lai viņa atveidojums taptu saglabāts nākamajām paaudzēm, un pasūtījis kādam grāfistes tēlniekam izcirst no granīta savu statuju zirga mugurā “kā dzīvu”.
Tumsā un miglas plīvuru ielokā skulptūra izskatījās vēl baisāka, nekā tā jau bija. Laura bailīgi pašķielēja uz briesmīgā bruņinieka pusi, kas pilnā bruņojumā un ar varenu zobenu pie sāniem sēdēja sava kara zirga mugurā un nekustīgu skatienu vērās tālēs.
Reimārs noteikti bija bijis neiedomājami neglīts vīrietis, jo viņa seja pat izskaistināta izskatījās atbaidoša un cietsirdīga. Acis aizēnoja ķivere. Tomēr tas nebija īstais iemesls, kādēļ tās izskatījās saltas un ļaunas — Reimāra acis bija saltas un ļaunas, un pat akmens veidolā bruņinieks lielākajai daļai skatītāju iedvesa bailes. Šķira, ka nobijušies bija pat baloži, jo tie neuzdrošinājās pat nolaisties uz viņa galvas, nemaz nerunājot par aptaisīšanu. Vismaz to neatlaidīgi apgalvoja Albīns Ellerkings. Un patiesi neviens šādu kaitniecību vēl nebija novērojis.
Arī Lauru, kas citādi ne tuvu nebija no bailīgajām, arvien no jauna pārņēma nelāga sajūta. Tomēr viņa nespēja novērst skatienu. Meitene kā apmāta raudzījās karotājā, tad viņš piepeši pagrieza galvu un ieskatījās viņai tieši acīs.
Laura skaļi iekliedzās, metās dažus soļus atpakaļ — un sadūrās ar kādu. Atkal viņai paspruka šausmu kliedziens. Steigšus pagriezusies, meitene ieraudzīja — mis Mēriju, kas noraizējusies viņā lūkojās. — Kas noticis, Laura? Kāpēc tu kliedzi?