— V-vi-vi-viņš... — Laura tikai stostījās.
— Kurš? — mis Mērija mierīgi vaicāja. — Kuru tu domā?
Laura paskatījās uz pieminekli un saprata, ka būs maldījusies:
Reimārs fon Rāvenšteins kā allaž drūmi vērās tālēs, gluži kā citas pasaules iemītnieks. Migla un pašas izbīlis bija izspēlējuši ļaunu joku.
— Eēē, — Laura apjukusi novilka. — Tur... tur nekā nebija.
Skolotāja paņēma meiteni pie rokas. — Drīz vien tu sapratīsi, Laura, — viņa pačukstēja un viegli vilka meiteni uz priekšu.
— Tagad gan nāc — mūs gaida.
Laura nopriecājās, kad apaļais laukumiņš beidzot palika aiz muguras un viņas iegriezās taciņā pa kreisi. Migla pašķīrās, un ragad varēja redzēt, ka grantētais celiņš vijās pa pašķidro koku audzīti, aiz kuras atradās efejām apaugusī profesora Aureliāna māja.
Tieši šajā acumirklī atskanēja klusa, asa šņirkstoņa. Tas bija Akmens bruņinieks, kas pagrieza galvu un ļauni noraudzījās pakaļ meitenei sarkanajā vējjakā. Tā vien likās, ka tūliņ viņš nolēks no zirga, lai viņai sekotu.
Morvenai bija licies, ka ceļam caur Pļavuzemi tā arī nepienāks gals. Kaut arī divradzis to bija pieveicis gandrīz tikai auļos, attālums šķira daudz garāks nekā parasti, jo viņa visu laiku bija ilgojusies pēc Blāzmoraldas. Dziedniece nevarēja vien sagaidīt brīdi, kad beidzot būs nonākusi galā. Izdzirdot Pērkoņupes šalkas, viņa no visas sirds cerēja, ka teju teju acu priekšā pavērsies ūdeņu plūdums. Taču viņai par vilšanos pagāja vēl krietns laiciņš, līdz beidzot bija sasniegta varenā straume.
Ieraugot jauno tiltu, Morvena jutās atalgota par pagājušo stundu raizēm. Kaut arī bija nakts vidus, dziedniece jau pa gabalu redzēja, ka tas bija gatavs. Bija piepildījušās viņas cerības, ka ceļu izdosies saīsināt. Koka būve kā izpildīts solījums vizēja abu mēnešu spodrajā gaismā. Tilts lepni un droši stiepās pāri krāčainajiem ūdeņiem. Pateicoties resnajiem balstiem un biezajiem dēļiem, tas izskatījās daudz uzticamāks par dažu labu uz ātru roku ierīkotu laipiņu, kas cituviet ceļiniekus ieveda dzīvības briesmās. Sis tilts šķita būvēts uz mūžīgiem laikiem.
Morvena nepacietīgi pagrieza divradzi uz tilta pusi. Šeit, krastmalā, ūdens šalca tik skaļi, ka pārmāca gan vēja aurus un svūpiju spiedzienus tuvīnajos pļavu mežos, gan arī nakts svilpju baisos kliedzienus.
Tieši tilta priekšā Fejumīla izbijās. Viņa iezviedzās un ar pakaviem uztraukti kārpīja zemi.
Morvena visai labi spēja saprast savu divradzi. Viņas bija jājušas visu dienu un pusi nakts, un garais ceļš bija izsmēlis Fejumīlas spēkus. Jau sen vajadzēja atvilkt elpu. Jaunā sieviete maigi paplikšķināja dzīvniekam pa kaklu un klusi pačukstēja: — Es zinu, Fejumīla, es arī tagad labāk gribētu pagulēt, bet mums jādodas tālāk. Elizionam vajadzīga mana palīdzība, un Blāzmoraldā mūs nepacietīgi gaida. — Tad viņa paklakšķināja ar mēli, lai paskubinātu divradzi.
Taču Fejumīla palika uz vietas kā klints un nekustējās ne par mata tiesu. Tā tikai sprauslāja. Mēnessgaismā viņai uz pieres vizēja abi ziloņkaula radziņi.
Morvena bija pārsteigta. Viņa nebija radusi, ka dzīvnieks izturētos tik iecirtīgi. Viņai jau radās aizdomas, vai tik Fejumīla nenojauš briesmas, kad dziedniece noprata, ka divradža nemierā vainojams jaunais tilts.
— Labi, Fejumīla, būs jau labi. — Morvena mierinoši noglāstīja divradzim kaklu. — Nevajag baidīties. Kaut arī šo tiltu mēs vēl nepazīstam, tas mūs droši pārvedīs pāri.
Divradzis vēlreiz iezviedzās, papurināja galvu un nekustējās ne no vietas.
Morvena lēnām kļuva nepacietīga. — Netiepies, Fejumīla! — viņa, jūtami aizkaitināta, sacīja. — Mums nav laika tādām spēlītēm. Katrs mirklis ir no svara!
Tad Morvenas uzmanību piesaistīja kāda kustība upes otrā krastā. Pa ceļu tiltam tuvojās tumšs stāvs. Dziedniece piemiedza acis, lai labāk redzētu. Tā bija kāda veca sieviņa, zemniece, spriežot pēc vienkāršā apģērba. Mugurā viņai bija uzsiets grozs. Nasta acīmredzot bija smaga, jo viņa gāja sakumpusi un ar pūlēm uzkāpa uz rilta.
Morvena aizkustināta vēroja nabaga večiņu, kura pat nakti neguva mieru.
Kad zemniece bija tikusi uz tilta, viņa pieķērās pie margām un atbalstījās uz tām, maziem solīšiem tuvodamās dziedniecei un divradzim.
— Redzi nu, tava neuzticēšanās ir pilnīgi nepamatota! — Morvena pačukstēja divradzim.
Fejumīla nosprauslojās un blenza vecajā sievā, kas elsdama pūzdama nāca tuvāk. Likās, ka viņas izskats dzīvnieku nomierina. Tas sāka kustēties un uzkāpa uz tilta.
Dziedniece izjuta atvieglojumu. Nu tad beidzot, viņa nodomāja. Fejumīla galu galā nākusi pie prāta.
Divradzis piesardzīgi rikšoja pār tiltu. Dēļi dobji dunēja zem pakaviem. Šalca Pērkoņupes ūdeņi, mēness gaismā blāvi atmirdzēja viļņu putainās galotnes.
Izskatījās, ka vecā zemniece ij neievēro divradzi un jātnieci tā mugurā. Salīkusi zem groza svara, viņa tuntuļoja uz priekšu. Pat tuvumā, kad viņai vajadzēja dzirdēt pakavu klaudzoņu, vecā nepacēla galvu.
Nabaga večiņa noteikti būs kurla, Morvena nodomāja — kad tilts zem viņas piepeši izgaisa.
Morvena un Fejumīla iegāzās aizā, un pārbiedētajai dziedniecei neatlika laika apjaust, ka viņa bija iekritusi tumšo spēku lamatās — noticējusi velnišķīgajam māņu tiltam. Viņa tik ļoti bija ilgojusies pēc šī tilta, ka viņu apvest ap stūri, izmantojot ilūziju, bija tīrais nieks.
Pērkoņupes ūdeņi sakļāvās virs Morvenas, un augumu kā nāvējošas sāpes caurstrāvoja ledains aukstums, kad draudīgā straume aizrāva viņu sev līdzi.
Dziedniece spirinājās un visiem spēkiem centās izpeldēt uz augšu. Viņa sēca un spļaudījās, un tvēra pēc gaisa. Kad turpat tuvumā no ūdens iznira Fejumīlas galva, Morvena izjuta milzīgu atvieglojumu. Viņa pacēla seju virs putojošajiem viļņiem un pavērās, kur gan palikusi zemniece, taču nespēja to ieraudzīt. Straume nesa tikai viņas grozu.
Tad Morvena virs galvas izdzirda spalgus smieklus, sievietes smieklus. Dziedniece pārsteigta paskatījās uz augšu — un ievēroja milzīgu spārnotu būtni, kas lidinājās virs Pērkoņupes un spēcīgiem spārnu vēzieniem pacēlās naksnīgajās debesīs. Iekams Morvena atskārta, kas tā tāda bija, straume viņu trieca pret klints bluķi, kas rēgojās ārā no ūdens. Galvai atsitoties pret klinti, viņa izdzirda skaļu troksni. Tad viss ietinās tumsā, un Morvena zaudēja samanu.
8. nodaļa LIKTENĪGS UZDEVUMS
Kad Laura iegāja profesora Aureliāna dzīvojamā istabā, viņa ne pa jokam nobrīnījās: telpa bija liela — milzīgi liela. Turklāt no ārpuses māja neizskatījās diez cik prāvāka par dārza namiņu. Un tad šī istaba, kuras izmēri noteikti bija krietni desmit reiz divdesmit metri — kā gan tas nācās?
Akmens kamīnā pie gala sienas sprakšķēja augstas uguns liesmas. Tās apgaismoja daļu istabas, mezdamas uz sienām šaudīgas ēnas. Kamīnā dega garas malkas šķilas, un Laurai iecirtās nāsīs sausu sveķu spēcīgais aromāts. Jau pēc maza brītiņa acis bija pieradušas pie pustumsas. Telpā atradās tikai dažas vienkārši darinātas mēbeles. Pie sienām stāvēja vienkārši koka skapji un dažas koka kumodes un plaukti, vairāk nekā. Istabas vidū atradās apaļš galds gandrīz divarpus metru diametrā. Tā vidū bija novietota akmens ugunsbļoda bez rotājumiem, kurā plaiksnījās neparasta liesma. Tā bija gandrīz plaukstas lielumā, kvēlojoši balta un izstaroja tik spilgtu gaismu, ka Laurai nācās aizvērt acis, tajā paskatoties.
Pie galda stāvēja četri krēsli? Persijs Valjants sēdēja uz viena no tiem, līdzās bija apsēdusies mis Mērija. Profesors Austrums Aureliāns sēdēja uz trešā. Viņš bija ietinies senlaicīga piegriezuma apmetnī un izskatījās nespēcīgs. Parasti tik iespaidīgais augums bija sagumis, sirmo matu krēpes sapinkājušās, un cildenā vecā vīra seja ar modrajām, starojoši zilajām acīm bija bāla un nogurusi.