Laura noraizējusies gribēja apvaicāties, kā viņam ar veselību, taču Aureliāns viņai ar strauju žestu pavēlēja nerunāt. Uz brīdi iestājās klusums. Profesors veltīja Laurai samocītu smaidu un norādīja uz tukšo krēslu.
Kad viņš sāka runāt, Laurai beidzot nonāca līdz apziņai, ka viņš bija slims. Ļoti slims, jo viņa balss bija aizlauzta.
— Lūdzu, apsēdies, Laura, — viņš gurdeni sacīja.
Laura darīja, kā likts. Tad ziņkārīgi pavērās pārējos, kas sēdēja līdzās pie galda. Kādēļ gan mis Mērija viņu nakts vidū bija izrāvusi no gultas? Ko viņi visi trīs no viņas gribēja?
Tomēr skolotāju sejas vaibsti neko neatklāja. Ne Persijs Valjants, ne mis Mērija un nepavisam ne jau Austrums Aureliāns neļāva manīt, kāds bija šīs noslēpumainās sapulces mērķis.
Gluži kā nolasījis viņas domas, Aureliāns pievērsās Laurai:
— Vai zini, kālab esmu tevi ataicinājis?
Laura klusēdama papurināja galvu.
Vecais kungs izskatījās maķenīt apmulsis. Katrā ziņā Laurai tā vien šķita, ka ir pamanījusi viņa sejā pārsteiguma atblāzmu.
— Tēvs taču tev teica — vai ne, Laura?
— Ko — ko jūs ar to domājat?
— Viņš taču tev sacīja, ka tu no šodienas būsi viena no mums, sargātājiem, un tagad cīnīsies gaismas pusē, vai ne?
— Jā, protams, — Laura steigšus atteica, un tanī pašā brīdī viņai iešāvās prātā kāda doma, kas radīja lielas cerības. Gaidu pilna viņa pavērās Aureliānā. — Vai tas nozīmē, ka tētis patiešām vēl ir dzīvs, un es nenosapņoju, ka viņš vakar naktī bija pie manis atnācis, bet tiešām stāvēja pie manas gultas?
Profesors Aureliāns pamāja. —Jā, — viņš klusi sacīja.
— Un... kur viņš tagad ir? Kāpēc viņš tik ilgi par sevi nav devis nekādu ziņu un kāpēc viņš pie mums neatgriežas? Es... es to visu nesaprotu.
— Tāpēc jau tu arī esi šeit, — Austrums atteica ar nogurušu smaidu. — Tev pienācis brīdis uzzināt lielo noslēpumu, kas satur kopā mūsu pasauli. Tad tu sapratīsi daudz ko, kas tagad vēl liekas mīklains. Tad nu ieklausies labi, Laura, un iegaumē visu, jo laika nav, mani spēki zūd, tā ka pagūšu tev izstāstīt tikai galveno.
Laura lielām acīm paskatījās profesorā. Viņa tik tikko iedrošinājās ievilkt elpu. Meitene juta, kā satraukti dauzās sirds un asinis pulsē dzīslās.
— Tikai ļoti nedaudzi cilvēki zina, — Austrums Aureliāns čukstus iesāka, — ka kopš pašiem laiku pirmsākumiem pastāv mūsu Zemei paralēla pasaule. Tā ir daudz vecāka par mūsu planētu, un to dēvē par Avanterru. No šīs noslēpumainās mītu pasaules, kas atrodas viņpus cilvēces zināšanu robežām, kādreiz ceļu uz Zemi atrada labie un ļaunie spēki, jo uz Avanterras Gaismas karotāji un Tumsas Spēki ir saķērušies mūžīgā cīņā un nežēlīgi karo par to, kurš uzvarēs.
Labo spēku vadonis ir Elizions, Gaismas glabātājs. Tumsas karapulku priekšgalā stāv Melnais hercogs Borborons, kurš bez mitas un ar nerimstošu naidu savus neskaitāmos piekritējus ved cīņā pret gaismas aizstāvjiem, šo tumsas karotāju leģioni nekad neiznīkst. Jau kopš mūžīgiem laikiem Melnajam hercogam ir tikai viens mērķis — viņš alkst nonāvēt Gaismas glabātāju, lai tumsas spēki gūtu galīgo uzvaru. Taču tad sāksies Mūžīgās Iznīcības kundzība, un Avanterra ies bojā — tāpat kā mūsu Zeme!
— Nē! — Laura iesaucās. — Tas nedrīkst notikt — nekad!
— Tu tā domā, — profesors Aureliāns nopietni atbildēja. — Un tomēr briesmas, ka tā varētu notikt, nekad nav bijušas lielākas kā tieši tagad!
Laura norīstījās. Viņa paskatījās Persijā Valjantā, kas skatienam atbildēja ar raižpilnu sejas izteiksmi. Arī mis Mērijas Morganas vaibstos bija lasāmas dziļas rūpes, un tad Laura saprata, ka Austrums Aureliāns ne kripatiņu nepārspīlē.
— Kas noticis? — viņa klusi vaicāja.
— Pirms divām dienām Melnajam hercogam izdevās ievainot Gaismas glabātāju ar savu zobenu Mērdekli. Šī zobena cirstās brūces nekad nesadzīst, tajā mītošie melnās maģijas spēki iznīcina ievainotā dzīvības enerģiju. Elizions nomirs, ja vien drīz nesaņems pretlīdzekli.
— Ir arī pretlīdzeklis? — Laura pārsteigta jautāja.
— Protams, jo ļaunais nav iedomājams bez labā un otrādi — pretēji spēki nosaka viens otra pastāvēšanu. Kā nav plusu bez mīnusiem un dzīvības bez nāves, tāpat arī labais nevar pastāvēt bez ļaunā. Tās ir vienas monētas dažādas puses. Tās nekad nevar būt uz augšu vienlaikus — un tomēr ir nesaraujami saistītas viena ar otru.
Laurai galvā dūca. Viņa īsti nespēja sekot profesora Aureliānā vārdiem. Meitene nesaprata, kāds tam sakars ar viņas tēvu — un vispirms jau ar viņu pašu. Galu galā viņa jau bija pēdējā, kas spētu palīdzēt tam Gaismas glabātājam. Izbrīnīta viņa uzlūkoja Austrumu Aureliānu. — Kas tas ir par pretlīdzekli?
— Dzīvības ūdens, — profesors atbildēja. — Ja uz brūces uzpilina kaut pilienu, tā sadzīst vienā mirklī un ievainotais tūdaļ pat atgūst veselību.
— Kur to ūdeni var atrast?
— Tur jau tas suns aprakts, — profesors atbildēja. — Dzīvības ūdens atrodas Apskaidrības kausā, kas kopš laiku laikiem tika glabāts Blāzmoraldas labirintā. Par Blāzmoraldu sauc vareno Grāla pili, kur mīt Gaismas glabātājs ar savu svītu.
— Tad es nesaprotu, kāpēc... — Laura apjukusi ieteicās, bet Aureliāns viņu tūdaļ pārtrauca.
— Melnie karapulki pirms krietna laiciņa nolaupīja Apskaidrības kausu no labirinta un atveda to uz mūsu zemi, — viņš paskaidroja. — Un slēptuvi diemžēl līdz šai baltai dienai vēl neviens nav atradis!
Laura samulsa. — Bet kā... kā tas kauss varēja nokļūt uz mūsu zemes?
Profesora sejā atplauka saprotošs smaids. — Pa burvju vārtiem, kas Avanterru savieno ar mūsu zemi. Pa tiem no vienas pasaules var nokļūt otrā.
— Burvju vārti? — Lauras balsī bija dzirdams, ka viņai tas gluži neko neizteica.
— Jā. Tu noteikti zini četrus saulgriežu svētkus, ko svin gada ritumā?
Laura pamāja un klusībā atcerējās Rūdolfu “Cingizu”-Vāgneru, ģeogrāfijas skolotāju, kurš vēl pirms īsa laiciņa viņus bija nomocījis ar visdažādākajiem kalendāru veidiem un visādu laikmetu un tautu laika skaitīšanas sistēmām.
— Jūs droši vien domājat Jāņus, Ziemassvētkus, Lieldienas un Miķeļdienu?
— Tieši tos. — Aureliāns apmierināts pasmaidīja. — Saules ritums valda pār dzīvi Avanterrā gluži tāpat kā uz mūsu planētas, un dabas likumi šais abās pasaulēs ir stiprāki un varenāki nekā cilvēku likumi. Avanterrā to zina un saprot, un šīs zināšanas ir svētas. Taču uz Zemes tās arvien dziļāk nogrimušas aizmirstībā. Tālab arī gandrīz neviens vairs nezina šo saulgriežu svētku īsteno nozīmi. Sajās dienās jau kopš mūžseniem laikiem atveras apslēptie ceļi, kuri savieno mūsu pasaules un pa kuriem var tikt cauri ne tikai cilvēki. No vienas pasaules otrā var atnest arī priekšmetus. Tādējādi uz Zemes nokļuva arī Apskaidrības kauss. To atveda melno spēku karotāji un paslēpa pilī vai tās tuvākajā apkaimē, kā mēs pa šo laiku paguvām noskaidrot.
— Nopietni? — Laura brīnījās.
Austrums Aureliāns palocīja galvu.
— Un kad tas notika?
— Pagājšgad ziemas saulgriežu dienā. Kā tu noteikti zini, senos Ziemassvētkus svin divdesmit pirmajā decembrī.
Laura sarauca pieri grumbās. •— Patiešām?
— Jā gan. — Austrums Aureliāns pamāja. — Tas gluži neapšaubāmi izriet no mūsu pētījumiem.