— Un tētis? Kāds tētim ar ro visu...
— Mēs domājam, ka viņš būs pārsteidzis melnos bruņiniekus, izpildot savu nekrietno pasākumu, — varbūt viņi to ir paņēmuši gūstā un aizvilkuši līdzi uz Avanterru.
— Ak, nē! — Laura iešņukstējās. Cik šausmīgi, viņa nodomāja. Tomēr vienlaikus jutās atvieglota, ka tēvs acīmredzot vēl bija dzīvs. Fantastiski, viņa brīnījās. Tas ir vienkārši fantastiski!
Lūkasam un Kajai būs acis uz kātiņiem, kad es viņiem pastāstīšu. Bet var jau būt, ka viņi man neticēs ne vārda. Kāds tur brīnums — izklausījās jau arī diezgan neticami.
Laura skeptiski paraudzījās profesorā. — Un... kā jūs to visu zināt? — viņa vaicāja, un balsī bija dzirdamas šaubas.
— Es zinu, ka tev tas viss izklausās neticami, — profesors atbildēja. — Ar mani bija tāpat, kad pirmoreiz uzzināju par lielo noslēpumu.
— Un kad tas notika?
— Manā trīspadsmitajā dzimšanas dienā, kad es kļuvu tikpat vecs kā tu tagad. Jo tā ir diena, kad nedaudzus cilvēkus iesvētī lielajā noslēpumā, kas mīt aiz lietu šķietamās dabas un tomēr nosaka visu cilvēku dzīvi.
— Un šie nedaudzie tad kļūst par sargātājiem?
— Jā, Laura. Kā jau teicu, labie un ļaunie spēki reiz no Avanterras nokļuva mūsu pasaulē. Tas bija laiks, kad gan gaismas spēki, gan ļaunuma vara sūtīja pie mums savus pārstāvjus, lai tie apmestos uz dzīvi uz Zemes. Kopš tā laika arī pie mums notiek cīņa starp labo un ļauno, kaur arī ne tik tīrā un visiem skaidri saprotamā veidā kā uz Avanterras. Pie mums šis cīniņš norit apslēpti, un cilvēki bieži vien pat īsti neatskārš, par ko ir runa. Tālab ir ļoti svarīgi, lai kāds allaž būtu modrs un turētu acis vaļā. Tas arī ir mūsu, sargātāju, galvenais uzdevums — allaž būt nomodā un stāvēt sardzē pret ļaunumu. Jo tikai tad, ja laikus atklājam ienaidnieka plānus, mēs spējam tos izjaukt.
Izklausās saprātīgi, Laura nodomāja, kaut arī visu tas vēl neizskaidro.
— Un kāpēc tieši es esmu izraudzīta būt par sargātāju? Un jūs, un Persijs, un Mērija? Jo viņi taču arī piedalās, vai ne?
Profesors Aureliāns pavīpsnāja. — Mēs visi esam to gaismas karotāju tiešie pēcteči, kas pirms senseniem laikiem ieradās mūsu pasaulē ar uzdevumu cīnīties par labā uzvaru. Kopš tās reizes šo misiju nodod no paaudzes paaudzē.
— Ak tā, — Laura pārsteigta sacīja. — Tad arī Lūkass nākamgad kļūs par sargātāju?
Austrums papurināja galvu. — Nē. Karotāji vīrieši nodod uzdevumu savai pirmajai meitai, un tā savukārt pirmajam dēlam.
— Un ja nu kādam nav bērnu? — Laura skaļi prātoja.
— Tad paaudžu ķēdīte pārtrūkst un izdziest vēl viena gaismiņa, — nopūtās Aureliāns. — Šī iemesla dēļ sargātāju skaits pasaulē arvien sarūk, un jāpriecājas vienīgi, ka mums paveicies, jo tumšajiem spēkiem šai ziņā neklājas labāk par mums. Kaut arī to skaits jau kopš laika gala ir bijis krietni kuplāks nekā mūsējo.
Laura bija satriekta. Daudz kas izšāvās cauri galvai, uzradās vēl neskaitāmi jautājumi, taču galvenokārt gribējās uzzināt vairāk par tēvu: —Ja tētis patiešām atrodas Avanterrā, kā mēs viņam varam palīdzēt? Un vai tādā gadījumā vispār ir iespējams, ka viņš mani vakar naktī apciemoja? Un —
— Tikai mieru, Laura! — profesors pārtrauca meiteni. — Tici man, lūdzama, ka mēs viņam spējam palīdzēt — bet sākumam varbūt būs gana. Persijs, mis Mērija un arī es tuvākajā laikā izskaidrosim visu, kas tev vēl jāzina. — Viņš paskatījās acīs abiem skolotājiem, un tie nopietni pamāja ar galvu. — Vispirms tev jāuzzina par lielo uzdevumu, ko tev lēmis liktenis.
Laura manīja, ka uznāk viegls reibonis. Viņa aizturēja elpu. Ko gan profesors ar to domāja? Un kāpēc tieši viņai?
— Kādu... uzdevumu? — viņa bikli apvaicājās.
Pirmo reizi iejaucās Persijs. — Tev uzticēts atrrast Apskaidrrī-bās kausū, Laura, un tādējādi izglāpt Gaismas sarrgatājā dzivibū.
— To spēj vienīgi tu, — piebilda Mērija Morgana, ievērodama meitenes sejā atplaukušo pārsteigumu. — Tu esi dzimusi rrīs-padsmitnieka zīmē, un tāpēc tev dāvāti īpaši spēki!
— Bet... tas... tas taču nevar būt, — Laura stostījās. — Es esmu tikai pavisam parasta meitene.
Aureliāns pašūpoja galvu. — Tu labi zini, ka tā nav, — viņš rāmi sacīja. — Citādi tu nebūtu saskatījusi zīmes.
— Zīmes? Kādas zīmes?
Bet tad viņa saprata. Jā, protams, — profesoram Aureliānam bija taisnība: vārnas un baismīgais melnais jātnieks, tēva noslēpumainā parādīšanās un mamma, kas bija uzsmaidījusi no fotogrāfijas un aprunājusies ar viņu! Piepeši visi mistiskie notikumi sarindojās jēgpilnā rakstā. Un ja tā, tad arī noslēpumainajām suņu rejām, milža piemiegtajai acij un melnajam vilkam, kas bija pazudis no gleznas, arī bija sava jēga. Zēlu skatienu Laura pavērās profesorā, meklēdama palīdzību.
— Un kā... kā man atrast to kausu? — viņa jautāja. — Nu, es domāju, ja jau līdz šim tas nevienam nav izdevies, kādēļ lai man veiktos?
— Tev izdosies, Laura! — Aureliāns pārliecināti sacīja. — Galu galā tev pieder Laika rats. Meklējumos tas tev krietni nāks talkā.
Laura nobālēja. — Jūs domājat to rotu ar ķēdīti?
Profesors pamāja. — To pašu, Laura. Sargātāji, kas dzimuši trīspadsmitnieka zīmē, to nodeva no paaudzes paaudzē, līdz tas nonācis tavās rokās.
Laura norija siekalas, nolieca galvu un kaunīgi vēroja galda virsmu.
— Kas noticis? — Austruma Aureliānā balsī ieskanējās aizdomas. — Kaut kas nav kārtībā?
Meitene neatbildēja.
— Paskaties man, lūdzu, acīs, Laura. — Meitene pacēla galvu un pavērās profesorā. — Vai kaut kas noticis? Varbūt... — viņa acis šausmās iepletās, un profesors ar roku aizklāja muti. — Saki, lūdzu, ka tā nav taisnība.
Laura, kļuvusi gluži pelēka, pamāja. — Ir gan, — viņa tik tikko dzirdami nočukstēja. — Rota... tā ir pazudusi.
Persijs un mis Mērija izbijušies paskatījās viens otrā. — Quel malheur3! — fizkultūras skolotājs nodvesās. Un Mērija Morgana stomījās: —Nē... nē... tas nevar būt.
Profesors Aureliāns savaldījās pirmais. — Kā tas varēja notikt? — viņš jautāja, lūkodams nomierināties.
— Es... es nezinu. Ja pareizi atceros, tētis to turēja rokā, un tad izgaisa. Un nākamajā rīrā es rotu nekur nevarēju atrast.
Persijs un Mērija novaidējās vien, un profesors Aureliāns kļuva bāls kā krīts. Viņš ar pūlēm ievilka elpu.
No jauna saņēmies, viņš kādu brītiņu domīgi raudzījās uz priekšu. — Nu, uzdevumu tas diezko neatvieglo, — viņš pēdīgi konstatēja. — Bet nebaidies, Laura. — Viņš uzmundrinoši uzsmaidīja meitenei. —Tev tāpat izdosies, arī bez rotas! — Tad pievērsās jaunajiem skolotājiem: — Vai jums tā neliekas?
— Prrotams, izdosēs! — Persijs atbildēja drusku par ātru un arī uzsmaidīja Laurai. — Tev tikai jānotic pašai sev!
— Sev un gaismas spēkam, — mis Mērija papildināja. — Tad tev noteikti veiksies!
Lauras glītajā sejiņā vēl joprojām atspoguļojās izmisums.
— Mēs tevi atbalstīsim, Laura, — profesors Aureliāns mierinošā balsī paziņoja. — Iemācīsim izmantot senās prasmes, ko savulaik šurp atveda mūsu priekšteči no Avanterras.
— Ceļojumus sapnī! — teica Persijs.
— Domu nolasīšanu! — iesaucās mis Mērija.
— Un, protams, telekinēzi! — piebilda profesors.
Laura nožagojās. Telekinēze? Kas tā tāda vispār bija? Un ceļojumi sapnī? Par tiem arī nekas nebija dzirdēts. Viņai piepeši sagriezās galva, jo tajā virpuļoja arvien vairāk domu.