Laura domīgi skatījās savos vecākos un piepeši sajutās briesmīgi vientuļa. Viņu pārņēma bailes.
Lielas bailes.
Vispirms Morvena izdzirda tikai šalkoņu. Šalkoņu, ko vairākkārt pārtrauca zviedzieni. Viņa pārsteigta atvēra acis un lēnām piecēlās sēdus — un ieraudzīja, ka guļ Pērkoņupes malā. Fejumīla, viņas divradzis, stāvēja cieši līdzās un priecīgi nosprauslājās, kad dziedniece bija nākusi pie apziņas.
Morvena steigšus pieslējās kājās. Bija jau gaiša diena, saule augstu pie debesīm, un viņai nebija ne jausmas, cik ilgu laiku bija nogulējusi bez samaņas. Tikpat maz viņa zināja, kā bija tikusi krastā. Varēja tikai nojaust, ka Fejumīla viņu bija izglābusi no nāves noslīkstot, kad viņa ar galvu bija triekusies pret klinti un zaudējusi samaņu. Kaut kādā veidā divradzim vajadzēja taču viņu izvilkt krastā — vai arī viņa bija izskalota?
Morvena neko nespēja atcerēties. Locekļi smeldza, un galva dūca tā, ir kā tur būtu ieperinājies bišu spiets. Dziedniece pieskārās pierei. Sataustījusi lielu punu, viņa izjuta atvieglojumu. Kritiens no māņu rilta un trieciens pret klinti varēja beigties daudz draņ-ķīgāk.
Fejumīla nebija ievainota, arī segliem un iemauktiem nekas nebija noticis. Pazudusi bija tikai seglu soma ar pārtikas krājumiem. Saule jau bija izžāvējusi divradža zīdaino spalvu, un tas mundri pakārpīja zemi ar pakavu.
Morvena aplūkoja sevi. Tērps vēl bija mitrs, ber visumā vesels. Saplēsta bija tikai labā piedurkne, un kreisajā pusē pie jostasvietas bija atrauts liels stūris. Viņa droši vien bija aizķērusies aiz kāda klintsgabala vai upē noliekta zara.
Dziedniece aši pavērās apkārt. Pie pretējā krasta bija redzamas stāvas klinšu radzes, no kurām upē gāzās putojoši ūdenskritumi. Apvidus viņai bija gluži svešs, dziedniecei nebija ne jausmas, kur viņa atrodas. Acīmredzot ūdens straume bija viņu nesusi krietnu gabalu.
Pavisam tuvu ālējās meža svūpiju ģimene, mātīte ar trim mazuļiem. Mazuļi ar sārtajām mēlītēm no upes steidzīgi laka ūdeni, nerātni svūpojās pa lēzeno krastu un vāļājās pa smiltīm. Pamanījusi Morvenu, mātīte izgrūda niknu šņācienu. Tad brīdinoši iekliedzās, un mazuļi vienā mirklī metās atpakaļ un patvērās biezā Pļavumeža paēnā, kas auga krastmalā. Māte vēlreiz uzšņāca Morvenai, iekams pazuda biezoknī.
Dziedniece smaidīdama noraudzījās dzīvniekam nopakaļ, kad
viņa piepeši atskārta, ka vēl joprojām atrodas Pļavuzemes pusē. Viņa bija izskalota nepareizajā krastā un nepavisam vēl nebija šķērsojusi Pērkoņupi!
Morvena izbijās. Viņa ne tikai bija zaudējusi dārgo laiku, bet nu viņai priekšā vēl stāvēja krietni tālāks ceļš uz Blāzmoraldu! Un tas viss tikai tāpēc, ka viņa bija noticējusi tam māņu tiltam.
Dziedniece juta, kā viņu pārņem niknums. Niknums, kas pārvērtās izlēmībā. Ja tumšie spēki domāja, ka varēs viņu apturēt, tad tie bija maldījušies! Viņa neļaus sevi pieveikt un nekad nepadosies. Neviens viņu neaizkavēs atgriezties Grāla pilī.
Dziednieces sejā iezīmējās noteiktība, un augums saspringa. Morvena iesvilpās. Fejumīla acumirklī pierikšoja klāt un satraukti iezviedzās.
Morvena paplikšķināja divradzim kaklu un metās seglos.
Jau brokastu laikā Laura saprata, ka šī nebūs viņas diena. Piens, ko viņa uzlēja kukurūzas pārslām, bija saskābis. Ieliekot mutē pirmo karoti, viņai gandrīz vai bija jāvemj. Aizgājusi pie letes pēc jaunas bļodiņas, meitene konstatēja, ka kukurūzas pārslu paka bija tukša. Virtuves palīdzei, bez šaubām, vajadzēja krietnu laiciņu, iekams viņa atrada jaunu paku, un tā nu notika Kajas paredzētais, ko draudzene bija gribējusi novērst — vajadzēja pasteigties un brokastis aprīt vienā paņēmienā.
Pirmā stunda turklāt vēl bija matene. Kā tad! Iedomājoties vien, Laurai jau sāka sāpēt vēders. Steidzoties kopā ar Kaju uz klasi, Laura piepeši sajutās kā ar aukstu ūdeni aplieta, jo atcerējās, ka nebija izpildījusi mājasdarbus. Rozija Taksa uz nedēļas beigām par sodu bija viņiem uzdevusi dažus teksta uzdevumus. Tie it kā bija viegli, bet Laura tik un tā tos nesaprata. Un atrisināt viņa tos nevarēja ne tik. Meitene bija nodomājusi saukt palīgā Lūkasu, taču pēc visām dīvainajām lietām, kas bija notikušas svētdien, tas pavisam bija izslīdējis no prāta. Ak vai! Cerams, ka Taksa viņu neizsauks! Ber varbūt Kaja varēja palīdzēt?
— Vai tev ir rie uzdevumi? — Laura vaicāja.
— Kādi uzdevumi?
— Teksta uzdevumi, kādi tad vēl?
— Tie par meitenēm un nēģeru bučiņām?
— Tie paši! — Laura sacīja. — Man nav pilnīgi nekādas jēgas, kā tos atrisināt.
— Bet tas taču pavisam vienkārši! Skaties...
Šai brīdī Laura apstājās kā pienaglota un izskatījās tā, it kā būtu ieraudzījusi spoku.
Melnais vilks — viņš nekur nebija izčibējis! Viņš, mierīgi izstiepies, gulēja gleznā pie baltās sievietes kājām pretim ieejas durvīm, it kā nekad nebūtu pazudis! Tas nu gan nevarēja būt!
— Laura? — Kaja izbrīnīta paskatījās draudzenē. — Kas noticis?
Laura neatbildēja, tikai, acis nenovērsdama, raudzījās gleznā pie sienas. Viņa taču bija skaidri redzējusi! Vilks bija pazudis. Bez pēdām. Un tagad viņš atkal tur bija. Tas varēja nozīmēt tikai vienu — nakts apciemojumu pie profesora Aureliānā viņa īstenībā bija redzējusi sapnī!
Šai brīdī spalgi iezvanījās zvans. Sākās pirmā stunda.
— Nu gan pasteidzies, Laura! — Kaja uzstāja. — Rozija Taksa mums atkal novilks ādu pār acīm; ja nokavēsim!
Neraugoties uz straujo skrējienu, Laura un Kaja klasē ienāca pēdējās — pat vēlāk par Tālsmirdi, kurš parasti bija mūžīgais kavētājs. Rebeka Taksa jau sēdēja pie skolotāju galda un smīnēja. Un, kad Rozija Taksa smīnēja, tā nebija no labajām zīmēm.
Kad Laura aizgāja savā vietā, apsēdās un no mugursomas izvilka matemātikas kladi, viņu pārņēma jocīga sajūta. Meitene nejutās īsti savā ādā.
Turklāt mācības sākās gluži normāli. Rebeka Taksa piecēlās un pavērās skolēnos ar neīstu smaidiņu.
— Kad nu galu galā mumss visssi parādījuši godu ierazda-miesss, tad beidzot varēsssim arī ssākt, vai ne? —Runas defekta dēļ viņa izrunāja visus “s” kā svepstoša klaburčūska.
Tad viņa piegāja pie tāfeles, paņēma rokā kritu un neizsmal-cinātā rokrakstā bez kādiem ķeburiem uzrakstīja uzdevumu, vienlaikus skaļi un skaidri izrunādama tā tekstu: — Ssešass meiteness ssešāss dienās apēd ssimtss divdesmit nēģeru bučiņu. Cik dienās divasss meitenesss apēdīss ssimts asstoņdessmit nēģeru bučiņu?
Laura klusi ievaidējās un izbolīja acis — tieši tas uzdevums, kas viņai vismazāk bija pielecis! Nudien, varēja tikai cerēt, ka Rozija Taksa izsauks pie tāfeles kādu citu. Varbūtība tomēr bija tikai viens pret četrpadsmit. Kāpēc lai trāpītos tieši viņa?
Rebeka Taksa pagriezās un pārlaida skatienu klasei.
— Kā jūss noteikti atceratiess, tasss ir viensss no uzdevumiem, kurusss ess jumss uzdevu mājāsss, vai ne?
— Jā, Taksas kundze, — Pauls Millers atbildēja.
Skaidrs, kurš tad vēl? Trauslais zēns ar lielajām raga brillēm, viņam bija ugunssarkani mati un pumpu uz sejas vairāk nekā Piena Ceļā zvaigžņu. Laura gan domāja, ka ir riebīgi ņirgāties par citu izskatu. Bet pret to, ka Paulu Milleru visi dēvēja rikai par Pumpiņpauli, viņai iebildumu nebija. Ņemot vērā viņa pūtīšu skaitu, tas vēl bija glaimojoši. Pauls Millers vēl varēja priecāties, ka viņu neviens nesaukāja par Strutaino Pauli. Tas gan būtu samērā skarbi, bet neteiksim, ka neprecīzi. Ne tikvien, ka Pauls bija sasodīts zubrītājs — nevienā priekšmetā viņam nebija mazāk par astoņi, izņemot, protams, fizkultūru. Taču, kas vēl draņķīgāk, viņš bija nožēlojams pielīdējs un stučītājs. Kāds tur brīnums, ka klasē neviens viņu nevarēja ciest. Un lielākā daļa skolotāju arī ne. Tikai Rebeka Taksa viņā saskatīja ģēniju. Viņa atzinīgi uzsmaidīja Paulam, kurš sēdēja pirmajā solā, un tad pievērsās citiem skolēniem.