Likās, ka Sajella dzīvo gluži citā pasaulē nekā viņa ar Lūkasu, un pamātei vienkārši nebija nekāda priekšstata, ko gan jaunieši viņas aužubērnu vecumā mēdz darīt. Pēdējā laikā Laurai arī arvien vairāk šķita, ka Sajellai arī nemaz nekārojas zināt, ko gan viņa un Lūkass dara. Sajellu interesēja tikai viens — lai viņi bez ierunām pakļautos pamātes priekšstatiem un vēlmēm. Viss viens, vai viņiem tas patika vai ne.
Kāds tur brīnums, ka šogad viņa mums nav sarūpējusi adventes kalendāru, Laurai iekrita prātā. Un manu dzimšanas dienu arī noteikti aizmirsīs!
Meitene jau bieži vien bija lauzījusi galvu, kāpēc pamāte tik traki izmainījusies un tapa arvien dīvaināka. Bet gudro vai negudro, skaidrības nebija nekādas. Var jau būt, ka Laura tikai maldījās un izturējās pret Sajellu netaisni. Tomēr par vienu lietu Laura bija pilnīgi droša: kamēr tēvs vēl dzīvoja pie viņiem, viss bija gluži citādi.
Pilnīgi citādi!
Ja vien es zinātu, kas pagājušogad tajā nolāpītajā divdesmit pirmajā decembrī notika! Nevar būt, ka cilvēks vienkārši pazūd, neatstādamas ne ziņas, ne miņas. Viņš taču nevarēja izkūpēt gaisā! Tā taču galu galā nenotiek!
Piepeši Laura ievēroja, ka Sajella viņā raugās no šaurām acu spraudziņām un mēmi vārsta muti kā zivs akvārijā. Bet tad Sajellas vārdi iespiedās Laurai ausīs.
— Tu sapņo vai vienkārši neuzskati par vajadzīgu man atbildēt? — viņa vaicāja. Tonis bija aizkaitināts.
Nu, vai zinies!
— Atvaino, — Laura žigli attrauca. — Biju aizdomājusies.
— Es jautāju, vai nebūtu prātīgāk apsēsties un pamācīties skolai, nevis dauzīties apkārt ar savu zirgu! — Sajella bargi teica.
Laura neko neatbildēja.
Sajella bija neatlaidīga. — Vismaz es tā darītu, ja man matemātikā un fizikā būtu apaļš divnieks1!
— Es taču vakar visu dienu mācījos, — Laura klusi nomurmināja.
— Bija jau pēdējais laiks! — Sajella pārmetoši sacīja. — Vai arī gribi izgāzties tāpat kā pagājušogad? Pati zini, ar ko tas beigsies — izlidosi no Rāvenšteinas, jo vēlreiz uz otru gadu tur palikt nevar. Par to taču tu nebūsi sajūsmā, ko?
Laura gribēja kaut ko atcirst, bet izlēma labāk paklusēt. Protams, viņa traki baidījās, ka nāksies atkal palikt uz otru gadu un izlidot no internāta. Bailes lāgiem kļuva tik milzīgas, ka viņai sametās nelabi. Bet uz Sajellu tas taču neattiecās! Viņa vispār nesaprastu — un palīdzēt jau nu katrā ziņā nepalīdzētu! Pilnīgi noteikti ne! Tāpēc Laura tikai spītīgi paraudzījās pamātes pārmetošajās acīs.
— Laura, cilvēk, nāc taču vienreiz pie prāta, — viņa sacīja teju vai lūdzošā balsī. — Es taču vēlu tev tikai labu, vai tu nesaproti? Es taču zinu, cik ļoti tev patīk internātā! Un nekas vēl nav zaudēts! Tev līdz gada beigām vēl ir laika gana, lai izlabotu sliktās atzīmes! Kaut gan... — Sajella nopūtās un, iekams turpināja, viegli nošūpoja galvu. — Ja tu reiz nekļūsi prātīga, un neķersies pie darba melnu muti, tad klāsies plāni. Turklāt ļoti plāni!
Laura norija siekalas. Viņas acis bija samiegtas vēl šaurākas, un no spraudziņām dzirkstīja viens vienīgs spīts. — Uz otru gadu jau nu es nepalikšu, — viņa čukstēja. — To es tev garantēju!
Ledainais vējš cirtās Laurai sejā un durstīja nosalušos vaigus kā ar mazām adatiņām. Kaut arī viņa bija ievīstījusies biezā, sarkanā stepētā jakā, apvilkusi siltus vilnas dūraiņus un cepuri uzvilkusi pāri ausīm, aukstums kļuva arvien stiprāks. Bet vai varēja būt kas skaistāks par izjādi?
Neliela pakalna virsotnē Laura apturēja zirgu un pavērās visapkārt. Līdz pat apvārsnim pletās pauguraina ainava. Rīta sarma jau sen bija pazudusi, un lauki un pļavas vīdēja pelēki un tukši.
Visapkārt nevienas dzīvas dvēseles. Laura saklausīja tikai vēja aurus un zirga sprauslāšanu.
Viesulis bija skaists, balts ērzelis. Tomēr krēpes un aste bija melnas. Viņš stāvēja, gandrīz nekustēdamies. Likās, viņš gandrīz nemana meiteni sēžam sev mugurā. No nāsīm augšup cēlās mazi tvaika mutulīši, zirga mugura kūpēja. Spalva bija izmirkusi sviedros.
Kāds tur brīnums — izjājusi no zemnieka Dītriha sētas un tikusi līdz klajam laukam, Laura bija palaidusi vaļīgāk pavadu, un Viesulis bija izmantojis neierasto brīvību. Viņš bija aizauļojis prom, it kā no sirds alktu nokratīt staļļa šaurību, — mežonīgs, brāzmains jājiens, kādu Laura līdz šim reti bija piedzīvojusi. Zirga pakaviem dunot pret zemi kā bungām, pasaule bija taisni vai aizslīdējusi garām, līdz Laura to vairs īsti nespēja uztvert. Vienīgais, kam vēl bija kāda jēga, bija viņa un zirgs. Viesuļa nevaldāmais spēks, likās, bija ieplūdis meitenē, un tai pašā brīdī viņa atbrīvojās no visām bailēm. Bailes nokrist no zirga un sasisties, bailes izgāzties skolā — tās bija aizmēztas kā ar slotu. Laurai piepeši kļuva viegli un bezrūpīgi ap sirdi, viņa it kā lidinājās gaisā.
Viņa būtu varējusi tā jāt bezgala ilgi, tomēr, kaut arī Viesulis neizrādīja nekādas paguruma pazīmes, labāk bija nepāršaut pār strīpu. Un tad viņa ievēroja, ka pati bija aizelsusies un sirds dauzījās.
Elpai pierimstot, Laura uz lūpām sajuta vieglu metāla garšu, un nāsis saoda sviedros izmirkušo zirga spalvu un mitro seglādu. Iekams viņa, paklakšķinot mēli, aicināja Viesuli atgriezties stallī, Laura pameta vēl pēdējo skatienu uz pakalnu, aiz kura vajadzēja atrasties Rāvenšteinas internātam. Te viņa pamanīja stāvu, kura iepriekš tur vēl nebija — jātnieku.
Jātnieks piķa melnā zirgā.
Viņš vēl bija tik tālu, ka meitene spēja saskatīt tikai tumšo siluetu, kas draudīgi iezīmējās pret palsajām debesīm. Tomēr, par spīti lielajam attālumam, no viņa šķita strāvojam briesmas, un
Laura juta, ka labāk ar viņu nesastapties. Sejā iesitās ledains auk-stums, iespiezdamies zem jakas, tā ka viņa nodrebēja. Tanī pašā brīdī blāvo saulīti aizēnoja biezs mākonis, un satumsa. Krietni satumsa — gluži kā tiktu izslēgta gaisma. Tad Laura izdzirda virs galvas šaušalīgu troksni, kas radās it kā ne no kurienes.
Viņa pavērās augšup un ieraudzīja vārnas. To bija simtiem, varbūt pat tūkstošiem! Pāri debesīm bija savilcies milzīgs melnu putnu mākonis, kas strauji laidās lejup. Izgrūžot aizsmakušus ķērcienus, bars griezdamies tuvojās Laurai. Piepeši viņa atskārta, ka skaņas izklausījās svešādas. Putni nepavisam neķērca kā īstas vārnas, bet kārkāja griezīgā un izkropļotā balsī, gandrīz vai nedabiski — itin kā no citas pasaules.
Viesulis satraukti nosprauslājās un sāka nemierīgi mīņāties.
Vārnas, spārnu vēcieniem šalcot, laidās arvien tuvāk, līdz sāka mest lokus taisni virs Lauras. Šķita, ka debesis sagriezušās draudīgā virpulī. Piepeši viens no melnajiem nāves vēstnešiem atdalījās no bara un, griezīgi ieķērkdamies, šāvās Laurai taisni virsū. Viņa tik tikko paguva pieliekties, tā ka dzeltenais knābis par mata tiesu netrāpīja sejai un aizbrāzās garām tukšumā.
Viesulis izbijies iezviedzās un sacēlās uz pakaļkājām.
— Hei! Hei! — Laura pūlējās nekrist panikā un nomierināt zirgu.
Taču baltais rumaks atkal iezviegdamies sacēlās pakaļkājās, un Laurai nenācās viegli noturēties seglos. Turklāt jau atkal uzbrukumā devās kāda vārna. Putns tik cieši palaidās garām galvai, ka meitene sajuta spārna sitienu un no skaudrā ķērciena iesāpējās auss.
1
Atzīmes minētas atbilstoši Latvija pieņemtajai sistēmai, kur 10 — augstākais novērtējums, bet 1 — zemākais.