Ak kungs!
Rebeka Taksa viņā vēsi palūkojās. — Tu taču dzirdēji, ko Kvint... ēē... Dr. Tumšickis vakar paziņoja vakariņu laikā? Katrs ssskolass kārtībass pārkāpumss tikss sstingri sssodīts, vai ne tā?
Laura norija siekalas. — Zinu, — viņa klusi atteica.
— Un tālāk? Kāpēc tu to neievēro?
Laura neatbildēja
— Ko man ar tevi tagad iessākt? Paziņot direktoram? Vai
passkatītiess caur pirkstiem? — Viņa pagriezās un pievērsās klasei:
— Kā jūss domājat — man paziņot par Lauru direktoram vai ne?
Klasē iestājās tāds klusums, ka varētu dzirdēt adatu nokrītam. Laura bikli paraudzījās uz klasesbiedriem. Vai kāds ko pateiks pret viņu? Varēja jau gadīties. No Pumpiņpauļa ne to vien varēja sagaidīt, un no Makša Tālsmirža arī. Un no Karo Tīles tāpat. Karo kaut kas bija pret viņu, kaut arī Laura nezināja, kāpēc.
— Tātad, — Rozija Taksa teica, — kurš ir par to, lai ess par Lauru passtāsstu direktoram? Paceliet rokass!
Laurai par lielu pārsteigumu, neviena roka nepacēlās. Pum-piņpaulis gan grasījās izstiept savējo, bet Kaja tieši priekšā sēdošajam zēnam aši iegrūda mugurā dunku un iešņācās tik neganti, ka zēns tomēr sēdēja rāmi.
Rebeka izskatījās pārsteigta par klases reakciju. Tomēr viņa neatmeta cerības. — Balssojam par pretējo! — viņa pavēlēja.
— Kurš par to, lai Lauru apžēlo?
Gaisā pašāvās trīspadsmit rokas. Pumpiņpaulis gan brīdi vilcinājās, bet Kaja veltīja zēnam vēl vienu belzienu, un tad pacēlās arī viņa roka. Tātad viņš bija ne tikai zubrītājs un pielīdējs, bet arī vēl zaķapastala! Tomēr klases balsojums nepārprotami liecināja Laurai par labu.
Matemātikas skolotāja domīgi palocīja galvu. — Labi. Ja nu jūsss tā gribat! — Viņa pienāca Laurai pavisam tuvu klāt un ieskatījās acīs. — Šoreiz tev vēl paveicāss, — viņa sacīja. — Bet nākamreiz tu vairss neriksssi cauri ssveikā! Tad ess paziņošu ssko-lass vadībai, un rev nākssies rēķināties ar sssekām! Ssskaidrss?
Laura norīstījās, bet neko neteica.
Skolotājas seja sadrūma. — Vai sskaidrss, ess jautāju? — viņa nikni nošņācās. Izklausījās pēc bīstama rāpuļa.
— Jā, — Laura neskanīgi atteica.
— Labi, tad mēss būtu ssapratušāss. Apssēdiess!
Laura pagriezās un devās vietā. Viņa jau gandrīz bija tikusi līdz savam solam, kad Rozija Taksa vēlreiz uzrunāja meiteni.
— Ā, pagaidi, Laura!
Laura pārsteigta apsrājās. Uzpūtīgā grimase Taksas sejā nesolīja neko labu.
— Ceramss, tu sssapratīssi, ka par šo izcilo ssniegumu varu rev ielikt tikai “neapmierinoši”? — viņa izsmējīgi vaicāja.
Laura juta, kā viņā saceļas salts niknums. Protams, viņa zināja, ka saņems absolūto vieninieku. Bet kāpēc Taksai tas ar baudu vēl bija jāiebāž degunā? Meitene samiedza acis un pameta negantus zibšņus uz skolotājas pusi. Laura ar pūlēm savaldījās un iekoda sev lūpā, lai neizrunātu to, ko domāja: “Stulbā govs!”
Tad notika kaut kas visnotaļ savāds. Skolotājas seju izķēmoja dusmas. Un viņa nikni uzšņāca Laurai: — Nemaz neiedrošiniess to izrunāt! — Balsī bija jaušama briesmu pilna pieskaņa, un melnās acis ļauni dzirkstīja.
Savādi gan, Laura nodomāja. Kā Rozija Taksa varēja uzzināt to, kas man nupat bija prātā? Kā tas iespējams?
Piepeši viņai radās šausmīgas aizdomas.
10. nodaļa CITU DOMAS
Mis Mērijas Morganas seja kļuva nopietna. — Nu gan saki, kas tev uz sirds! — Kaut gan trauslā sieviete bija dzimusi un uzaugusi Skotijā, viņa runāja bez akcenta.
Viņas abas stāvēja pils pagalmā trokšņainā rāvenšteiniešu bara vidū, kuri šaudījās karrs uz savu pusi. Mis Mērija starpbrīdī dežūrēja pagalmā, un Laura pēc matemātikas stundas bija steigusies tieši pie viņas.
— Var jau būt, ka es maldos, — meitene piesardzīgi sacīja,
— taču man ir tāda sajūta, ka Rozija... nu... Taksas kundze, es domāju, spēj nolasīt domas.
Uz skolotājas lūpām parādījās viegls smaids. — Tā arī ir.
— Bet... tad jau tas nozīmētu, ka viņa... ka viņa... — Laura aprāvās, jo šis secinājums viņai likās vienkārši briesmīgs.
— Uzminēji! — Mis Mērija uztvēra viņas domu. — Rebeka Taksa patiešām atbalsta tumšos spēkus — un viņa nebūt nav vienīgā.
— Nē? — Laura bija šokēta. — Vai tad Rāvenšteinā ir vēl citi tumšo spēku atbalstītāji?
— Protams. Gan skolotāju, gan darbinieku vidū.
— Nopietni? — Meitene izbijusies pavērās skolotājā. — Un kas viņi ir?
— Tas tev, dārgā Laura, būs jānoskaidro pašai, — mis Mērija laipni atteica. — Un nebaidies nenieka, kolīdz būsi mazliet apguvusi mūsu īpašās spējas, tas nesagādās nekādas grūtības.
Laura sarauca pieri. Viņa par to nebija tik ļoti pārliecināta.
Mis Mērija viņai uzmundrinoši uzsita uz pleca. — Vari man ticēt, Laura. Vai negribi pamēģināt?
— Pamēģināt? — Lauras seja liecināja, ka viņa nesaprata, ko gan mis Mērija no viņas grib. — Ko pamēģināt?
— Domu nolasīšanu, ko gan vēl citu? Vai arī jau esi piemirsusi, ka tas ir mans īpašais priekšmets un tu to apgūsi pie manis?
— Hmm, nē, — Laura aši noteica. — Protams, ka ne. Es tikai nezinu, kā... kā tas notiek. Nu, es domāju, nolasīt domas.
— Tāpēc jau te esmu es! — Mērija Morgana viņai iedrošinoši pasmaidīja. — Tātad klausies. It nemaz nav tik grūti, kā tu varbūr iedomājies. Svarīgākais ir līdz galam iejusties otra cilvēka ādā, viņa izjūtās, slēptākajās vēlmēs un izbailēs — atmetot ierobežojumus un neļaujoties savam viedoklim vai aizspriedumiem. Vai saproti?
— Laikam gan. — Lauras balss neskanēja īsti pārliecinoši.
— Zināmā mērā vajag aizmirst, ko tu domā par to otru vai ko pret viņu izjūti?
— Pilnīgi pareizi. Tas ir grūtāk, nekā varētu domāt. Bet, ja tas izdodas, tad grūtākais jau ir aiz muguras. Nāc, pamēģināsim! Varbūt tu varēsi atšifrēt, ko domā citi skolēni. Teiksim, tavi klasesbiedri. — Mis Mērija un Laura lēnām pastaigājās skolēnu pūlī.
Nonākot līdz Aleksandram Hāzem, kas stāvēja bariņā ar citiem zēniem un skaļi diskutēja ar viņiem, skolotāja piebikstīja Laurai.
— Nu, Laura, — ko Aleksis tagad varētu domāt?
Laura nopētīja zēnu ar melno ezīti. Ko gan Aleksis varēja domāt? Par ko? Viņa skatījās tik neatlaidīgi, it kā gribēdama zēnu caururbt ar skatienu. Piepeši nāca atskārta. — Aleksis domā par... par Minhenes Bayem, — viņa sacīja drīzāk jautājošā nekā apgalvojošā tonī.
Skolotāja apmierināti pasmīnēja. — Pareizi. Viņš domā par spēli, kas nākamo sestdien notiks pret Dortmundes Borussia, un, protams, cer, ka Bayem uzvarēs. — Mērija atzinīgi noglāstīja meitenei muguru. — Malacis, Laura! Kaut gan tik grūti jau nemaz nebija, vai ne?
Mērijai Morganai bija taisnība. Aleksandrs Hāze pat internātā nēsāja Bayem fanu kreklu — šobrīd tas rēgojās zem viņa biezās ziemas jakas apakšmalas — un no rīta līdz vakaram runāja tikai par futbolu.
Ar misteru Vēso Laurai vairs negāja rik viegli. Filips, kuram mugurā bija Jack Wolfskin jaka, bija laiski atzvēlies pret vienu no spārnotajiem lauvām un, neraugoties uz gadalaiku, uz deguna viņam bija Gucci saulesbrilles. Tas apgrūtināja domu lasīšanu, jo, kā mis Mērija bija paskaidrojusi, vislabāk izdevās tad, ja otram varēja ieskatīties acīs.