Laura tomēr mēģināja. — Misters Vēsais tagad domā, vai... ēēē... Karo patīk viņa jaunā jaka.
Skolotāja iesmējās. — Nav slikti, Laura, kaut arī pareizi tikai pa daļai. Filips patiešām prāto, vai vienai konkrētai meitenei viņš liekas foršs — vienīgi tā nav Karo!
— Nē?
— Nē, — mis Mērija atbildēja un klusi sevī pasmaidīja.
Ar Tālsmirdi Laurai jau sanāca galīgi greizi. Nebija arī nekāds brīnums, jo, līdzko viņas ar Mēriju bija pagājušas tuvāk šim apalī-tim un uz bridi uzmetušas viņam skatienu, tā viņš pagriezās pret Lauru un sašķobīja seju nejaukā grimasē.
— Ko tu blenz, tu... — Nepabeidzis teikumu, resnītis pagrieza muguru un nosarcis aizbrida tālāk.
Skolotāja paskatījās meitenē ar neizdibināmu skatienu. — Nu? Ko Maksis tagad domāja?
Laura saviebās. — Tas jau bija skaidrs kā diena: Tālsmirdis noteikti nodomāja, ka es esmu stulba govs, un prātoja, kā man vislabāk sariebt.
— Nepareizi, Laura. Pavisam nepareizi!
— Patiešām?
— Jā. Maksis Smirtāls drīzāk nodomāja pilnīgi pretējo, nekā tev liekas!
Meitene bija pārsteigta. — Vai tiešām? — viņa vaicāja. — Ko tad īsti ?
— Tas nu tev būs jānoskaidro pašai, — daudznozīmīgi attrauca mis Mērija, kad skolas zvans pielika punktu starpbrīdim. — Un, lūdzu, atceries: pēc pusdienām tiekamies torņa istabā! — skolotāja vēl piekodināja Laurai, iekams viņas atgriezās internāta ēkā.
Pāri Tumsas cietoksnim, kas pacēlās viltīgā Sēra purva malā, H bija nolaidies Melnās miglas plīvurs. Ap torņa dzeguļiem riņķoja milzīgs vārnu bars. To negantie ķērcieni bija dzirdami līdz pat Sirīnas pagrabam, kura velves atradās dziļi cietokšņa iekšpusē.
Borborons stāvēja blakus lielajam kamīnam, kurā degošā uguns alai līdzīgo telpu apmirdzēja ar šaudīgu gaismu, un ar vienaldzīgu seju klausījās šaušalas iedvesošās sievietes stāstījumā. Kad Sirīna bija beigusi, viņš gandarīts palocīja galvu. — Labi darīts, Sirīna. Es zināju, ka uz tevi var paļauties — tu neesi pievīlusi manu uzticēšanos!
Sievietes bālo seju sašķobīja triumfējošs smaids. Viņa strauji piegāja klāt Melnajam hercogam. — Tas vēl ir tikai sākums, Borboron! Kopš manā īpašumā atrodas Laika rats, jo dienas, jo vājāka kļūst gaismas burvestība, ar ko Elizions lūkoja savažor manus spēkus.
Sirīna satvēra kaklā uzkārto ķēdīti ar zelta piekariņu un ar baudu to apskatīja. — Gaismas aizstāvji, šie nejēgas, pasaules pirmsākumā izkala divus amuletus no tā paša zelta, no kura ir darināts arī Apskaidrības kauss. Tie savam īpašniekam dod lielu spēku un nāk talkā kausa meklējumos, kad tas pazudis. Elizionam — kaut tumsas dzīles viņu aprītu! — pieder viens no tiem. Bet šo te, — viņa pacēla stilizēto riteni tieši pie Melnā hercoga sejas,
— šo te pirms senseniem laikiem aizveda uz Cilvēkzvaigzni. Taču tagad — tagad ras pieder man! Man! Man!
Putna nagiem līdzīgie pirksti tik cieši sakļāvās ap rotu, it kā nekad negribētu to palaist vaļā, un sievietes acīs iezibējās ārprāta
mirdzums. — Drīzi vien man arkai klausīs Gaišredzīgais kristāls, un tad, Borboron, rad...
Viņa apklusa, jo atvērās durvis un pagrabā ienāca furhurs. Sirīna tūdaļ metās pie vīrieša karmīnsarkanajā apmetnī ar kapuci.
— Vai atnesi, ko tev lūdzu?
Atbildes vietā furhurs no apmetņa apakšas izvilka necilu pudelīti un pasniedza to bālajai sievietei. Tajā bija caurspīdīgs šķidrums, kas izskatījās pēc ūdens.
Sirīna steigšus izvilka korķi un paostīja. — Smaržo... nesmaržo ne pēc kā, — viņa gandrīz vai vīlusies konstatēja un jautājoši pavērās furhurā.
Vīrietis pamāja. — Pareizi, — viņš atbildēja augstā falsetā.
— Tāpēc neviens arī nepamanīs, kad tu to ieliesi dzeramajā!
— Un šis eliksīrs nudien ir tik stiprs, kā tu apgalvoji?
Melnā burvja vaibstus izķēmoja piepešu dusmu uzplūds. — Pievaldi mēli, sievišķi, un neuzdrošinies apšaubīt manu spēku!
— Labi, labi! — Sirīnas balss skanēja maigi un lišķīgi. — Es taču esmu tikai... dumjš sievišķis, kā tu pareizi pateici!
Furhurs nopētīja sievieti ar šaubu pilnu skatienu, it kā nebūdams drošs, vai Sirīna to domāja nopietni vai tikai uzjautrinājās par viņu. Turpinot sarunu, viņa balss jau izklausījās rāmāka.
— Eliksīrs jau neskaitāmas reizes ir apliecinājis savu iedarbību — gan pie mums, gan uz Cilvēkzvaigznes. Viens piliens nes nenovēršamu nāvi — un tā ir mokošāka, nekā tu vari iedomāties!
— Labi! Ļoti labi! — Sirīnai acis atkal iemirdzējās kā vājprātīgai. — Tad Eliziona liktenis ir izlemts — un pat ūdens no kausa viņam nelīdzēs!
Torņa istaba atradās galvenā torņa pašā augšā un aizņēma veselu stāvu. Logi, no kuriem pavērās skats uz visām četrām debess pusēm, atsedza lielisku skatu pār Rāvenšteinas pili un tās apkārtni.
Skaistā laikā redzamība sasniedza vairākus kilometrus, un reizēm pat varēja ieraudzīt sniegiem klātās virsotnes tālu dienvidos. Taču šodien debesis bija pelēkas un mākoņiem klātas, un skatu aizklāja blāva dūmaka. Tas nebūt nebija tik ļauni, jo mis Mērija un Laura uz šo telpu, ko parasti izmantoja dažādi internāta pulciņi, nebija devušās, lai izbaudītu skaisto ainavu. Istabu bija iecienījuši, piemēram, deju grupa, ģitāristu ansamblis un teātra pulciņš, ko vadīja mis Mērija. Tēlotāju vidū bija arī Laura, un skolotāja tālab bija nolēmusi, ka Lauras domu lasīšanas stundai jānotiek šajā nomaļajā telpā. No vienas puses, te viņas neviens nevarēja iztraucēt, un, no otras, nevienam arī neliktos aizdomīgi, ja abas turp dotos mēģināt.
Mērija Morgana Rāvenšteinā pasniedza angļu un franču valodu. Viņa bija viena no iemīļotākajām internāta skolotājām, jo prata mācības noorganizēt nevis kā garlaicīgu obligāto uzdevumu, bet gan kā jautru pasākumu. Pat Cingizs, aizraujošais ģeogrāfijas skolotājs, šai ziņā nespēja turēt līdzi. Turklāt no Mērijas gandrīz nekad nebija dzirdams neviens slikts vārdiņš, un viņa ļoti centās pret visiem skolēniem izturēties taisnīgi. Iespējams, ka tas arī bija iemesls, kāpēc pat slinkākie un ietiepīgākie rāvenšteinieši pie viņas pārvērtās gandrīz vai par paraugskolniekiem. Pat Maksis Tālsmirdis pie viņas kļuva tik rāms kā jēriņš, un pretstatā vairākumam pārējo nodarbību, kurās viņš parasti godam attaisnoja savu iesauku, pēc angļu un franču valodas stundām tikai retumis vajadzēja vēdināt telpu. Lielākā daļa audzēkņu no sirds bija iemīļojuši mis Mēriju, ar to Rāvenšteinā varēja lepoties tikai nedaudzi skolotāji. Un viena jau nu nepavisam ne — Rebeka Taksa. Taču Laura, par laimi, jau bija izdibinājusi, kāds tam cēlonis.
Laura nemierīgi staigāja pa torņa istabu un palika stāvam mis Mērijas priekšā, kas mierīgi sēdēja uz krēsla istabas vidū.
— Vienu gan es nesaprotu, — meitene uzbudināta sacīja. — Ja jau Rāvenšteinā ir vēl citi cilvēki, kas nostājušies tumšo spēku pusē, kāpēc tad jūs man uzreiz nepasakāt...
— Tu! — mis Mērija viņu pārtrauca.
Laura neizpratnē paraudzījās skolotājā.
— Kāpēc tu man uzreiz nesaki, — mis Mērija izlaboja meiteni.
— Mēs, sargātāji, cits citu uzrunājam ar tu un saucam vārdā. Tikai īpaši godājami cilvēki mūsu vidū kā profesors Aureliāns izpelnās izņēmumu no šīs sensenās tradīcijas!
— Bet nupat vēl skolas pagalmā... — Laura gribēja iespraust, bet skolotāja viņu tūdaļ pārtrauca. — Tur bija vēl citi skolēni un skolotāji, un to klātbūtnē mēs saglabājam formālās uzrunas! — Mērija Morgana pasmaidīja. — Visiem jau nav jāzina, kas ar mums notiek, vai ne?