— Jā, protams, mis... ēē, atvainojos... Mērij.
Skolotāja vēlreiz laipni pasmaidīja. — Tu pie rā vēl pieradīsi, Laura, — viņa sacīja. — Bet atgriezīsimies pie tava jautājuma. Mēs tev nesakām, kas pieder pie tumsas spēkiem, jo tev pašai jāmācās viņus pazīt. No viņu izturēšanās tev kļūs skaidrs, ar ko tev ir darīšana.
— Bet jūs... ēē... tu taču man vienkārši varētu pareikr, kurš ir kurš.
— Skaidrs, ka es varētu. Bet tev tas nepalīdzētu.
Laura savilka pieri grumbās un ar šaubām paskatījās Mērijā Morganā. Un kā vēl palīdzētu!
— To es nesaprotu, — viņa sacīja. — Tas taču visu atvieglotu.
Skolotāja, viegli smaidīdama,-papurināja galvu. — Nē, Laura,
tā nu gan nebūtu. Mēģināšu tev paskaidrot ar piemēru. Tev ir grūtības matemātikā, es tā dzirdēju, un jo īpaši uzdevumos ar trim zināmajiem lielumiem un vienu nezināmo, vai ne?
Laura piesarka.
— Pieņemsim, ka tev ir uzdevums, kuru tu nevari atrisināt. Kā tev labāk būtu līdzēts? Ja kāds pateiktu atrisinājumu vai ja izskaidrotu uzdevumu un ļautu pašai tikt līdz pareizajai atbildei?
Laurai ilgi nebija jādomā. Šausmīgā matemātikas stunda vēl bija labu labā atmiņā. — Ar otro iespēju, protams.
— Tā arī ir, Laura. No viena paša rezultāta jēga būs maza, jo tas der rikai šim vienam uzdevumam. Tev drīzāk jāsaprot, kā to iegūt, jo tikai tā tu spēsi atrisināt pārējos uzdevumus. Tāpat notiek arī te. Agrāk vai vēlāk tev nāksies saskarties ar svešiniekiem. Ar cilvēkiem, kurus tu vēl nekad neesi sastapusi. Ja tu nespēsi ielūkoties aiz šo cilvēku maskas un atšifrēt viņu patiesos mērķus, tad būsi nokļuvusi lielās briesmās. Galu galā mēs, pārējie sargātāji, nevarēsim allaž atrasties tev blakus. Un tālab, Laura, tev noteikti jāiemācās atklāt cilvēku patieso būtību. Lai tu uzreiz redzētu, vai darīšana ir ar sabiedroto vai ar ienaidnieku. Vai tagad tu mani saproti?
Laura pamāja. Protams, ka viņa saprata, ko Mērija grib teikt. Piepeši viņai kļuva skaidrs vēl kas. — Vai var gadīties, ka arī Dr. Kvintuss Tumšickis pieder pie mūsu ienaidniekiem? — viņa domīgi vaicāja.
— Bravo, Laura! Redzu, ka tu mācies visai ātri. Es pat domāju, ka Dr. Tumšickis ir daudz bīstamāks par Rebeku Taksu.
— Vai viņš arī spēj nolasīt domas?
Mis Mērija pakratīja galvu. — Nē. Tumsas aizstāvjiem klājas tāpat kā mums, sargātājiem. Tikai trīspadsmitnieka zīmē dzimušajiem piemīt spējas visās senajās mākslās. Visiem pārējiem ir tikai pa vienai. Kvintuss Tumšickis, piemēram, ir telekinēzes lietpratējs un jau paguvis ar to nodarīt lielu ļaunumu.
Mērija Morgana aprāvās un domīgi pavērās Laurā. Meitenei likās, ka viņas sejā pavīd līdzcietība.
— Ko tu ar to domā?
Mērija tikai papurināja galvu. — Ne tagad, — viņa sacīja.
— Tu to vēl uzzināsi un gana drīz. Turklāt — kas noticis, noticis, un tur mēs neko nevaram līdzēt.
Laura nezināja, kāpēc, bet piepeši viņai radās nojausma, ka noslēpumainais notikums, par ko Mērija Morgana nevēlējās runāt, kaut kādi bija saistīts ar viņu, Lauru. Lai būtu kā būdams, acīmredzot tas bija atstājis paliekošu iespaidu uz viņas dzīvi. Un viņa izbijās no mirkļa, kad uzzinās patiesību.
Skolotāja izrāva Lauru no pārdomām. — Mums beidzot vajag sākt, Laura. Tev vēl tik daudz kas jāiemācās, un laika mums ir visai maz.
— Zinu. Bet vai tu varētu atbildēt uz vienu vienīgu jautājumu?
Mērija Morgana pamāja.
— Ja jūs esat tik droši, ka Apskaidrības kauss atrodas pils teritorijā — kāpēc tad vēl neesat to uzgājuši?
— Jo mums ir darīšana ar pretiniekiem, kas strādā ar ārkārtīgi rafinētiem paņēmieniem. Mums ir aizdomas, ka viņi kausam un tā slēptuvei uzlikuši ilūzijas burvestību, kas mums nav zināma. Proti, tumšo spēku sabiedrotie ir arī bīstamie furhuri. Tie ir vareni tumšie burvji, kuru velnišķā māksla un arīdzan zintis jau sagādājušas krietnas nepatikšanas gaismas karotājiem un mums, sargātājiem. Iespējams, ka viņi novijuši arī to burvestību, kas aizsargā kausu un noslēpj to no mūsu acīm.
— Un kāpēc tieši man vajadzētu spēt to atrast?
— Tev piemīt īpaši spēki, kā tu jau uzzināji, Laura. Taču šie spēki un spējas vēl nav pilnībā izveidojušies — un tālab var pieņemt, ka burvestība tavā gadījumā neiedarbosies pilnībā!
Laura apjukusi paskatījās skolotājā. — Es īsti nesaprotu.
— Tas ir samērā vienkārši! Katrs līdzeklis, kas domāts noteiktam mērķim, var iedarboties rikai šajā jomā. Piemēram, deguna pilieni palīdz tikai pret iesnām. Vēdersāpes tie neizārstēs. Un ilūzijas burvestība, kas var apstulbināt acis gaismas karotājiem un izglīrotiem sargātājiem, nebūs tik veiksmīga, iedarbojoties uz tādu mācekli kā tevi.
Laura brīdi domāja. Izklausījās pārliecinoši. Bet tad viņai ienāca prātā vēl kas. — Šķiet, ka tu vari lasīt domas tikpat labi kā Taksa — varbūt pat labāk?
Mis Mērija pamāja.
— Un kāpēc tad tu nevari nolasīt viņu domas, kur tas kauss ir paglabāts? Rozija Taksa taču noteikti zina —
— Protams, — Mērija Morgana viņu pārtrauca. — Protams, ka Rebeka Taksa zina slēptuvi un Dr. Tumšickis arī. Tikai...
-jā?
— Pret Jomu lasīšanu pastāv spēcīga aizsardzība, — skolotāja paskaidroja. — Ja to pārvalda pilnībā, tad citiem cilvēkiem ir gandrīz neiespējami ieskatīties tavās domās. Pat rad, ja runa ir par lielmeistaru!
— Patiešām? Un kā tas notiek?
— Vispirms jāizvairās sarunas partnerim skatīties acīs. Ja tu kādam skaties acīs, tad atvieglo viņam piekļūšanu savām domām. Ne jau velti runā, ka acis esot dvēseles spogulis.
— Mamma arī vienmēr tā teica. — Lauras balsī ieskanējās grūtsirdība.
— Vai redzi? Tātad jāizvairās skatīties acīs un nekas nav jādomā.
— Ko? — Laura bija apjukusi. — Nekas nav jādomā?
— Jā, — mis Mērija atteica. — Pilnīgi nekas.
— Bet — tas taču nav iespējams!
Skolotāja uzmundrinoši uzsmaidīja meitenei. — Ir gan, Laura. Vajag tikai patrenēties. Un tāpēc sāksim mūsu mācības ar šādu treniņu. Lūdzu, apsēdies.
Laura apsēdās uz krēsla pretim Mērijai Morganai un cerīgi paskatījās jaunajā skolotājā.
— Aizver acis un ļauj domām brīvu vaļu! — viņa liegā balsī pavēlēja.
Laura, gandrīz vai zaudējusi gribu, pakļāvās Mērijas dotajiem norādījumiem. — Lai kādas domas tev arī galvā rastos, ļauj tām nākt un iet, necenties tās ietekmēt un nemēģini vērst kādā noteiktā virzienā. Ļauj tām plūst pa apziņu mierīgi un rāmi kā plašai straumei. Bez nolūka un bez mērķa. Neliec to ceļā šķēršļus, un ar laiku ru ieraudzīsi, ka tās pamazām pierimst un izzūd, līdz būs tapušas par mazu urdziņu, kas visbeidzot izsīkst.
Laura visu tā arī darīja, kā skolotāja lika. Galu galā viņai viss bija jāapgūst pēc iespējas ātrāk, un viņa ari alka to izdarīt. Kā gan citādi varēja noturēties prer tumsas spēkiem? Ja viņa nesaņemsies, tad Gaismas glabātājam būs jāmirst! Tumsas spēki uzvarēs! Sāksies mūžīgās iznīcības valstība!
Viss būs zudis!
Galvā atkal iekustējās domu karuselis, griezdamies arvien straujāk un straujāk — un tad Laurai atskārta, ka visu bija darījusi nepareizi.
Viņa vienkārši i’isu bija darījusi nepareizi.
Meitene atvēra acis un izmisusi paskatījās Mērijā. Skolotāja pasmaidīja. Viņa bija sekojusi katrai Lauras domai. Meitene rezignēti paraustīja plecus.
— Nekas nelīdz, — viņa bilda. — Nevar tā vienkārši neko nedomāt.