— Vai tiešām?
— Jā! — Lauras balsī skanēja spīts.
— Nu, rad jau tā arī būs, — Mērija Morgana atteica. — Galu galā tu taču mēģināji nebeidzamas četrdesmit piecas sekundes. Tas gan bija tikai tavs pirmais mēģinājums, bet nešaubies — ja jau pirmoreiz neizdevās, tad tev noteikti nekad arī neizdosies. Nekad.
Laura norija siekalas. Mērijai tomēr bija taisnība — kā viņa varēja būt tik nepacietīga? Tik mazdūšīga un bailīga?
Skolotājas sejā parādījās raizes. — Atkal garām, Laura! — viņa sacīja. — Nav ne mazākā iemesla pašpārmetumiem! Tev taisnība — vismaz gandrīz taisnība: nedomāt neko ir daudz grūtāk, nekā varētu likties. Bet tas ir iespējams! Tev tikai jāpatrenējas! Bieži un ilgstoši. Vēl un vēlreiz. Un tu redzēsi: ar katru reizi būs vieglāk. Līdz kādu dienu būsi tikusi pie mērķa. Un tad tu vaicāsi sev, kas gan tur bijis tik sarežģīts. Jo piepeši tas tev nesagādās ne mazākās grūtības. Un tāpēc, Laura, aizver acis un vienkārši turpini. Tikai uz priekšu. Lūdzu!
Mērija Morgana cieši paskatījās meitenē. Laura vēlreiz aizvēra acis un ļāvās domu plūdumam. Un juta, ka top mierīgāka.
Arvien mierīgāka.
11. nodaļa BRIESMĪGA PĀRVĒRTĪBA
Tenisa bumbiņa ar slāpētu pakšķi atsitās pret koka vairogu un tad uzkrita basketbola groza gredzenam. Skrandainais tīkls, kas nokarājās zem tā, viegli notrīsēja. Bumbiņa divreiz neizlēmīgi palēcās, līdz beidzot ārpus gredzena nokrita zemē.
— Stulbums kaut kāds! — Lūkass nolādējās. — Gandrīz jau bija!
Viņš stāvēja basketbola laukumā aiz sporta zāles un, galvu
šūpodams, noraudzījās savā Borisa Bekera Vimbldonas turnīra bumbiņā, kas nu jau atkal nebija trāpījusi mērķī.
— Nekā, nebija vis! — Kaja noteica. Atbalstījusies pret stieni, kas turēja basketbola grozu, viņa veltīja nekaunīgu smaidiņu jau tā sarūgtinātajam zēnam un ar baudu nokoda gabalu šokolādes.
— “Gandrīz” neskaitās, un tu esi zaudējis! — viņa pilnu muti turpināja. — Trāpīji tikai piecus metienus no desmit, nevis sešus, kā saderēji!
— Bet necik daudz netrūka, to tu nenoliegsi! — Kaut arī Lūkass mēģināja izlikties, ka neņem galvā, viņu tomēr tracināja zaudētās derības. Un īpaši tāpēc, ka viņš bija zaudējis Kajai.
— Gigantomāniska neveiksme. Pēc varbūtības likumiem, no trim trāpījumiem pa gredzenu vismaz vienam vajadzēja iekrist grozā — nevis visiem trim garām!
— Nu, bet neiekrita! — Kaja ar ļaunu prieku pasmīnēja. — Un es tagad dabūšu no tevis šokolādi!
— Būs jau labi, trūcīgais koeficienti — Lūkass indīgi attrauca.
— Tikai nepiečurā aiz priekiem bikses. — Viņš paskatījās pulkstenī. — Nesaprotu, kur Laura tik ilgi palikusi. Galu galā tā bija viņas ideja, ka mums te vajag satikties, vai arī kā?! Vai tu nezini, ko viņai no mums savajadzējies?
Kaja papurināja galvu. — Nē. Viņa rikai teica, ka tas esot svarīgi. Un ka viņai mums esot uzdevums.
Lūkass pārsteigts pavērās rudmatainajā meitenē. — Uzdevums? Kāds vēl uzdevums?
— Nav ne jausmas. Vairāk viņa neko neteica.
— Jocīgi, — Lūkass noburkšķēja. Viņš sāka nepacietīgi mētāt noplukušo tenisbumbiņu. Tad pašķielēja uz grozu, nomērķēja un meta. Bumbiņa nevainojamā lokā nošvīkstēja pēcpusdienas nespodrajā gaismā un iekrita gredzenam tieši vidū. Gatavs! —Johaidī! — Lūkass nolamājās. Tagad, kad bija vienalga, viņš varēja trāpīt bez kādām problēmām.
Kaja tikai klusībā nosmīkņāja.
— Kas ir? Saderam vēlreiz? — Lūkass jautāja, bet šurp jau steidzās Laura. Viņa bija gluži aizelsusies.
— Man žēl, — viņa sacīja. — Bet ievilkās ilgāk, nekā biju domājusi.
— To jau mēs pamanījām! — Lūkass īgni attrauca. — Ko tad tu darīj i ?
— Ēēē, — Laura novilka. Vai stāstīt abiem, par ko bija runa? Nē, labāk jau ne. — Man... man... man vajadzēja kaut ko svarīgu pārrunāt. Ar Mēriju Morganu.
— Vai tiešām? — Lūkasa pierē atkal ievilkās dziļa rieva. Skaidrs, ka viņš neticēja.
Kaja palīdzēja draudzenei izkļūt no apjukuma. — Kas noticis, Laura?
Laura piesardzīgi paraudzījās visapkārt un pārliecinājās, vai neviens viņus nenovēro. Tad pienāca draugiem pavisam klāt un klusinātā balsī sacīja: — Klausieties! Pieņemsim, ka jums vajadzētu Rāvenšteinā paslēpt kaut ko vērtīgu, neiedomājami vērtīgu — kur jūs to darītu?
Lūkass un Kaja īsu brītiņu pārsteigti saskatījās. Tad sāka aizrautīgi lauzīt galvu. Kaja savilka lūpas urskulī, un Lūkass pakšķi-nāja pret zemi tenisbumbiņu. Jau pēc mirkļa viņam bija iešāvusies prātā ideja.
— Kā būtu... ar vecajām kapenēm Bendesmežā?
— Ai, nē! Tur taču spokojoties! — iesaucās Kaja.
— Tieši tāpēc! — Lūkass sausi attrauca.
Kaja uzreiz neaptvēra, ko Lūkass ar to grib teikt. Viņa apmulsusi pavērās zēnā un vaicāja: — Ko tu ar to domā?
— Viņš domā, ka tieši tāpēc neviens neiedrošinās tur iet, ka tur it kā spokojoties! — Laura paskaidroja. — Un tālab vecās kapenes būtu ideāla slēptuve. Kur neviens nesper kāju, tur neviens arī neko neatradīs!
Bridi padomājusi, Kaja pamāja. — Ak tā — nu, protams. — Saspringtā sejas izteiksme atkal noskaidrojās. — Un kā būtu ar mazo saliņu? — viņa ierosināja.
Viņa domāja saliņu lielajā Mošķezerā, kas atradās dienvidos no Rāvenšteinas pils parka. Skaidrajā ūdenī dzīvoja daudz zivju, kas laiku pa laikam dažādoja internāta virtuves ēdienkarti. Krasti bija apauguši niedrēm un veciem vītoliem, un vienā vietā pletās arīdzan liela pludmale ar smalkām smiltīm. Siltajās vasaras dienās pie Mošķezerā bija vienkārši pasakaini. Rāvenšteinieši tur peldējās un braukāja ar vējdēli, un ziemā, kad tas bija aizsalis, aizrāvās ar slidošanu un hokeju. Arī šogad decembra sākuma spalgajā salā ezers bija pārvilcies ar ledus vairogu, kas pagājušās nakts vētras atnestajā atkusnī tomēr atkal bija pakusis.
Mazā saliņa, kas atradās Mošķezerā pašā vidū, bija aizaugusi ar īstu biezokni. Tie bija gandrīz necaurejami, ērkšķaini brikšņi, kur netrūka lielu nātru un indīgu augu. Uzņemot audzēkņus Rāven-šteinas internātā, viņi tika stingri brīdināti turēties tālāk no šīs salas. Tomēr allaž atradās drosminieki, kuri biedinājumus neņēma par pilnu un slepus lūkoja izpētīt saliņu. Šādas ekskursijas gan neko daudz nedeva — tikai nobrāzumus, skrambas un pamatīgu kasīšanos un izsitumus, ja trāpījās uzdurties latvāņiem, dievkrēs-liņiem vai kadiķiem. Pirms trim gadiem gan bija noticis īpaši nejēdzīgs gadījums: kāds skolnieks, nakti pabijis saliņā, stāstīja par neparastām gaismas parādībām un ēnām līdzīgiem stāviem, ko it kā bija manījis. Tūliņ pēc tam viņam bija sācies drudzis, un beigu beigās viņš zaudēja redzi. Viņu gan laimējās izārstēt, taču kopš tā laika visi no saliņas vairījās. Tādēļ Kajai bija taisnība — arī Mošķ-ezera sala varēja būt vērā ņemama slēptuve.
— Tiesa, — Laura teica. — Sala būtu vēl viena iespēja. Cits nekas jums prātā neienāk?
— Un kā ar pils pagrabu? — Kaja pajautāja. — Tas it kā esot baigi lielais. Vai varbūt moku kambaris?
— Vai tu esi pārliecināta, ka tāds vispār ir?
— Ne gluži. Bet, ja ir, tad arī par ro būtu vērts padomāt, vai ne?
Laura aizprātojās. Un kāpēc gan ne? Milzīgā pagrabā ar šau-
rām ejām un neskaitāmiem karceriem, kambariem un istabām vajadzēja būt milzum daudz iespējām atrast labu slēptuvi.
— Ja nemaldos, — Lūkass domīgi noteica, — tad esmu kaut kur lasījis, ka Reimārs fon Rāvenšteins...