— Tas vecis, kurš uzbūvēja pili? — Kaja viņu pārtrauca.
— Eksakteniski! — Lūkass dziļi ievilka elpu un sāka priekšlasījumu. — Reimārs fon Rāvenšteins, saukts par Nežēlīgo bruņinieku, dzimis 1111., miris 1154. gadā. Tūdaļ pēc atgriešanās no Otrā krusta kara uz Svēto zemi viņš lika uzsliet savu iespaidīgo pieminekli —
Laura viņu nelaipni pārtrauca. — Paklau! — Lūkasam taču pamazām vajadzēja atskārst, ka viņai metās pumpas, kad viņš sāka uzvesties kā staigājoša enciklopēdija. Turklāt stāsts par Reimāru fon Rāvenšteinu bija caur un cauri pazīstams, rā ka nudien nebija nekāda iemesla viņai ar Kaju aizliet ausis. — Beidz vienreiz lasīt lekcijas, — viņa nošņācās, — un runā par lietu!
Lūkass apvainojies uzmeta lūpu. — Labs ir, — viņš aprāvies noteica. —Ja jau jūs neinteresējaties par internāta vēsturi...
Laura un Kaja gandrīz vienlaikus novaikstījās, un Lūkasam beidzot kļuva skaidrs, ka nevajag pārspīlēt. Viņa balss arī kļuva miermīlīgāka, turpinot: — Labi, jau labi! Nu — Reimārs no Svētās zemes pārvedis ne tikai veselu lērumu zelta un sudraba, bet arī mauru arhitektu. Tas puisis esot bijis īsts meistars. Līdztekus slavenām mošejām un pilīm viņš zīmējis plānus arī daudziem Tempļa bruņinieku cietokšņiem. Tomēr tikai retais zina, ka Reimārs fon Rāvenšteins šim arhitektam uzticējis ne vien Bendesmeža kapeņu celtniecību, bet arī... — Viņš apklusa un nogaidoši pavērās abās meitenēs. Tā vien šķira, ka viņš tīksminās par abu ziņkārību.
— Bet arī? — māsa nepacietīgi skubināja. Laurai noteikti kārojās uzzināt, kas notika tālāk. Lūkass tikai pasmīnēja, un Laurai nācās savaldīties, lai neeksplodētu. — Beidz vienreiz, Lūkas, un nevelc gumiju! — viņa noteica ar viegli draudīgu niansi balsī. Brālis patiešām reizēm varēja krist uz nerviem.
— Bet arī slepenu kambari, kur viņš varējis drošībā uzglabāt Svētajā zemē salaupītos dārgumus.
— Nopietni? — Laura nobrīnījās. — Vai tu arī zini, kur tas kambaris atrodas?
— It kā kaut kur pils pagrabos. Bet es, protams, nezinu, vai tā ir taisnība. Pats savām acīm vēl neesmu redzējis.
— Tu gan rullē, Lūkas! — Laura paslavēja. — Tā kamera noteikti būtu fantastiska slēptuve! Ja arhitekts patiešām bijis tāds gudrais cilvis, kā tu stāsti, tad viņš noteikti būs parūpējies, lai to tik ātri nevarētu atrast!
— Loģiāli! — Lūkass mulsi pasmaidīja. Viņš acīm redzami nebija radis no Lauras dzirdēt atzinību.
— Mums tā noteikti jāatrod! — Laura turpināja.
— Jāatrod? Kā tā? — Kaja piepeši izklausījās nobijusies.
— Patiešām — kāpēc? — nu gribēja zināt arī Lūkass.
— Hmm, — Laura novilka. Kā jau parasti, kad viņai uz ātru roku nekas nenāca prātā. — Hmm... Es... es jums izstāstīšu vēlāk. — Viņa aši pameta skatienu pulkstenī. — Turklāt šodien mums vairs nav laika sākt meklēt. Drīz būs vakariņas, un tad man vēl būs šis tas darāms! Es domāju, satiksimies vēlreiz rīt — tieši pēc stundām.
Kamīnā sprakšķēja uguns, un rās plīvojošā atblāzma apmirdzēja profesora seju. Austrums Aureliāns izskatījās zaudējis spēkus. Ietinies veclaicīgajā apmetnī, viņš sēdēja pie dzīvojamās istabas lielā galda un stingi vērās sev priekšā. Šķita, ka viņš neko nemana sev apkārt. Ne liesmiņu ugunsbļodā, kas stāvēja galda vidū, ne degošās sveces uz šaurās kumodes pie sienas, ne arī Lauru, kas bija apsēdusies viņam pretī.
Meitene norūpējusies nopētīja direktoru. Šaubu nebija — viņa veselība bija pasliktinājusies, un viņa sev vaicāja, cik gan ilgi viņš vēl noturēsies. Nudien, savādi, ka ārsti vēl nebija noskaidrojuši, kas viņam vainas. Bet kālab gan profesors nelikās slimnīcā? Tur taču ātri vien izdibinātu, kas viņam kaiš, un, iespējams, arī izdziedinātu. Tad kāpēc Austrums Aureliāns tā nedarīja?
Laurai piepeši radās aizdomas: varbūt profesoram nemaz nebija parasta kaite? Varbūt viņš bija sasirdzis tādēļ, ka plāni klājās Gaismas glabātājam? Varbūt tālab ārsti viņam nevarēja palīdzēt... Skaidrs, tieši tā ari bija! Un tas nozīmēja, ka...
Laura aizturēja elpu. Viņa uzreiz atskārta, kāds svars piemita šai domai. Ja profesora stāvoklis nudien bija atkarīgs no Gaismas glabātāja veselības, tad varēja secināt tikai vienu — nomirstot Gaismas glabātājam, jāmirst būtu arī Austrumam Aureliānam!
Ak, nē!
Profesors ieklepojās. — Protams, Laura, mums arī ienāca prātā doma, ka jāmeklē dārgumu kambaris.
— Un vai jūs to atradāt?
Profesors papurināja galvu.
— Žēl gan, — Lauras balsī ieskanējās vilšanās.
— Tu mani pārproti, — Aureliāns paskaidroja. — Atrast mēs to atradām gan! Tiesa, tikai pēc ilgas meklēšanas. Bet tad Persijam izdevās sadzīt rokā vecos plānus, ko bija izstrādājis austrumu arhitekts. Un šajos plānos, mums par laimi, bija iezīmēts kambaris un tā vienīgā ieeja.
— Bet?...
— Ar plāna palīdzību mēs beidzor atradām pagrabā nomaskēto eju un iekļuvām tajā. Bet tad pēkšņi kļuva skaidrs, ka nav nekādas jēgas meklēt šo dārgumu kambari.
Lauras sejā atspoguļojās izbrīns. — Kāpēc rad ne?
— Tāpēc, ka vienīgā ieeja bija pilnīgi aizbrukusi. Tieši trīsdesmit metrus no ejas sākuma ceļu aizšķērsoja milzīga akmeņu un gružu kaudze. Tā pilnīgi aizpildīja eju, turklāt jau daudzus gadus, kā ātri vien varējām noskaidrot.
— Taču — kauss varētu atrasties Reimāra dārgumu kambarī, vai ne?
Aureliāns papurināja galvu.
— Nē, Laura. Padomā taču! Apskaidrības kausu pirms gada nozaga no Blāzmoraldas pils labirinta. Pēdējos ziemas saulgriežos to pa burvju vārtiem no Avanterras atveda uz mūsu zemi un paslēpa kaut kur šeit, Rāvenšteinā. Un tieši tādēļ kauss nevar atrasties Reimāra dārgumu kambarī — tāpēc, ka tam jau sen iepriekš bija aizšķērsota pieeja! Vai saproti?
Meitene izskatījās vīlusies. — Izklausās pārliecinoši, — viņa nomurmināja.
Profesora grumbainajā sejā atplauka samocīts smaidiņš. — Es teicu to pašu! — viņš atzīmēja. — Bet tagad turpināsim mācības.
Viņš iebāza roku apmetņa kabatā, un, izvelkot to laukā, kalsnajā plaukstā gulēja balta koka lodīte tenisa bumbiņas lielumā. Aureliāns uzlika lodīti uz galda sev priekšā un vērīgi paskatījās Laurā. — Koncentrē visas domas un enerģiju uz šo lodīti — lai tā sāktu ripot pa galdu!
Laura bija apjukusi. Viņa neizpratnē raudzījās profesorā. — Vai tad tā var būt? — viņa neticīgi jautāja.
— To var izdarīr tikai un vienīgi tavu domu spēks. Domas nav nekas cits kā enerģija, un ar enerģijas palīdzību tiek pārvietota matērija, kā būsi dzirdējusi fizikas stundās.
— Esmu gan — bet vienalga. Tas taču nevar būt!
— Var gan, Laura, tur jau tā lieta. Telekinēzes parādība pat uz mūsu zemes ir pazīstama jau daudzus gadus un fiksēta neskaitāmas reizes. Ar to ir eksperimentējuši slepenie dienesti, un daudzu valstu bruņotie spēki ir lūkojuši šos spēkus izmantot savā labā. Avanterrā telekinēze ir pazīstama jau kopš laiku pirmsākumiem. Tā pieder pie senajām mākslām un tādēļ ir dāvāta arī daudziem no mums, sargātājiem. Tu ari, Laura, vari to apgūt, tev tikai jāmācās. Nav nemaz tik grūti, kā tev liekas. Paskaties!
Austrums Aureliāns pievērsa skatienu koka lodītei, kas stāvēja uz galda. Viņš koncentrēja uzmanību, likās, ka bez šīs lodītes vecais vīrs neko citu neredz. Tikai šī tenisbumbiņas lieluma lodīte — vairāk nekā. Acis nekustējās, plakstiņi nemirkšķinājās, un Laura manīja viņa zīlītēs pavīdam neparastu strāvojumu.