Tai pašā mirklī lodīte nodrebēja kā no niecīga grūdiena, un sāka kustēties. Gluži kā rēga rokas ritināta, tā lēnām un vienmērīgi pārripoja pār galdu un apstājās tieši Lauras priekšā.
Laura brīnījās lielām acīm — tas taču nevarēja būt! Viņa neticīgi paskatījās profesorā.
Taču Aureliāns tikai uzmundrinoši pamāja. — Tagad tava kārta, Laura.
Meitene norija siekalas. Viņa taču tā nevarēs. Nekad! Ber tad Laura tomēr pamēģināja. Viņa paraudzījās lodītē, kas gulēja viņas priekšā. Nu, kusties taču, Laura nodomāja, kusties tak vienreiz! Tomēr nekas nenotika. Baltā koka lodīte ietiepīgi palika savā vietā kā pielīmēta. Kā gan tas bija iespējams? Bet varbūt te slēpās kāds triks? Tāpat kā burvju mākslinieka priekšnesumā, triks, ko Austrums Aureliāns vēl nebija izpaudis?
Profesors bargi sarauca pieri. — Saņemies, Laura, un topi par vienu veselu ar savu uzdevumu. Tad lodīte tev klausīs.
Tomēr nebija nekāda trika!
Laura noklepojās, padīdījās uz krēsla un no jauna pievērsa skatienu lodītei. Viņa lūkoja koncentrēties un redzēt tikai šo lodīti. Tikai to un vairāk neko citu. Viņa iedomājās, kā tā sāktu kustēties, vispirms lēnām, un tad pavisam viegli pārripotu pāri gludajai galda virsmai pie profesora. Domās viņa saskatīja tikai šo ritošo lodīti, kas lēnām sāka griezties.
Laura manīja, ka deniņos sāka dunēt. Viņu pārņēma viegls reibonis, un galva sakarsa.
Re nu! Lodīte viegli, tik tikko manāmi ietrīsējās un nudien sāka kustēties. Nē! Kā gan tas bija iespējams? Viņai taču iepriekš nekas tāds nebija izdevies...
Tad lodīte piepeši apstājās. Tā bija noripojusi tik tikko četrus vai piecus centimetrus, un burvestība jau bija galā.
Sasodīts!
Laurai nebija ne jausmas, kāpēc tā bija gadījies. Ko gan viņa bija izdarījusi nepareizi? Meitene vīlusies nolaida plecus un skaļi nopūtās. — Man vienkārši nesanāk! — viņa, zaudējusi cerību, iesaucās.
Austrums Aureliāns viņā nosodoši paskatījās. —Ja tu tam netici, tad arī nekad nesanāks!
— Bet tas ir tik grūti!
Profesors papurināja galvu. — Tas nav grūti, Laura. Tieši pretēji, tas ir viens no visvienkāršākajiem vingrinājumiem. Daudz vieglāks nekā, piemēram, šis te!
Viņš pavērsa galvu sāņus un paskatījās uz trejžuburu svečturi, kas bija nolikts uz kumodes pie sienas. Kādu brīdi Austrums Aureliāns ar dīvaini nekustīgām acīm pavērās vidējā svecē. Tad viņš samirkšķināja plakstiņus — un liesma, izdvesdama klusu “šš”, izdzisa.
Laura neticīgi nogrozīja galvu. Kā gan profesors to panāca?
Vecā vīra sejā pavīdēja smaids, turpinot: — Un vēl daudz grūtāk ir, lūk, kas!
Viņš vēlreiz pievērsa skatienu baltajai koka lodītei, kas Lauras priekšā stāvēja uz galda. Meitenei radās iespaids, ka viņa acu zīlītes viegli sašaurinās. Viņš tik intensīvi koncentrējās uz koka lodīti, it kā gribēdams redzēt tai cauri. Pēc dažiem mirkļiem lodīte atkal sāka trīsēt. Taču, ieraugot turpmāko, Laurai pašai pret savu gribu aizrāvās elpa — lodīre pacēlās no galda virsmas un, kā neredzama diedziņa vilkta, lēnām sāka pacelties gaisā! Tā kāpa arvien augstāk un augstāk, līdz sastinga gaisā.
Laura atvērtu muti raudzījās lodītē, kas apmēram metra augstumā šūpojās virs galda tieši viņai priekšā.
Tas taču nevarēja būt!
— Nē! — Laura satriekta nočukstēja. — Nē.
Tikko vārdi bija izskanējuši pār viņas lūpām, kad smaguma spēks piepeši atguva varu pār bumbiņu un tā kā akmens ar troksni nokrita uz galda. Laura vēl pamanīja, ka trieciena spēks koka virsmā bija atstājis mazu iedobumiņu, bet tad viņas uzmanību piesaistīja profesors Aureliāns. Viņš bija saļimis uz krēsla un zaudējis samaņu.
Laura veikli pielēca kājās, piesteidzās klāt paģībušajam vecajam vīram un noraizējusies pārliecās pār viņu. Profesors vēl elpoja, varēja sajust viņa sirdspukstus. Varbūt tā bija rikai vājuma lēkme, bet prātīgāk, ja par viņu parūpētos kāds, kas labāk pieprata tikt galā ar šīm lietām.
— Mērij! — Laura sauca. — Mērij, lūdzu, nāc ātri!
Istabas durvis atsprāga, un iesteidzās Mērija Morgana. Viņa arī pārliecinājās, vai profesors vēl elpo, un pataustīja viņa pulsu. Pacēla viņam vienu plakstiņu un ieskatījās acu zīlītē. Tad viņa nomierinājās.
— Nebaidies, Laura. Tikai mazs bezsamaņas brīdis, viņš drīz atgūsies. Es par viņu parūpēšos, bet tu labāk dodies projām, lai laikus pagūtu līdz savai istabai. Arlabunakti, Laura.
— Arlabunakti, Mērij.
Kad Laura bija sasniegusi durvis, viņa vēlreiz atskatījās. Profesors vēl joprojām bija sagumis krēslā. Mērija Morgana turēja viņam pie nāsīm mazu pudelīti. Ieraugot vecā vīra bālo seju, Laura atskārta ko briesmīgu — profesora slimība bija daudz nopietnāka, nekā viņai bija licies.
Profesors Austrums Aureliāns bija uz nāvi slims.
Gaismas glabātājs viegli ievaidējās. Paravains tūdaļ pienāca pie viņa guļvietas un noraizējies noliecās pāri.
— Kas jums kaiš, kungs? — jaunais bruņinieks apvaicājās.
— Vai jums kas sāp?
Taču Gaismas glabātājs neatbildēja. Iegrimis dziļā bezsamaņā, viņš gulēja sava vienkāršā kambara guļvietā, neuztverdams neko no visapkārt notiekošā.
— Atbildiet jel, kungs! — Paravaina balsī ieskanējās lūgums.
Alienora, kas sēdēja uz soliņa līdzās Eliziona guļvietai, noklepojās. — Viņš... viņš nevar jūs dzirdēt, — meitene vilcinādamās sacīja. — Miega saknes un augstiņu novārījums, ko es viņam pasniedzu, ne tikai mazina drudzi, bet arī dāvā spirdzinošu miegu.
— Bet tas viņu neglābs! — bruņinieks aizsvilās. — Tu taču redzi, ka viņš ar katru stundu zaudē spēkus!
Alienora nosarka un nolieca galvu. — Man ļoti žēl, kungs, — viņa čukstēja. — Bet vairāk es nespēju. Esmu vēl tikai skolniece.
Izmisuma pārņemts, Paravains purināja galvu, iebliezdams ar dūri sev pa pieri. — Ja vien Morvena būtu šeit! — viņš novaidējās. — Viņa visādā ziņā spētu līdzēt! Noteikti!
Alienora norija siekalas, tomēr neko neatbildēja, bet bruņinieks satraukts mētājās šurpu turpu pa kambari.
Ārā varēja saklausīt ašus soļus. Pēc mirkļa durvis atsprāga vaļā, un kambarī ienāca sieviete vienkāršā, baltā tērpā.
— Morvena! Beidzot! — bruņinieka sejā atplauka smaids, kad viņš steidzās pretim dziedniecei, lai sasveicinoties to apskautu.
— Ātrāk nevarēju, Paravain, mani aizkavēja. — Dziedniece atbrīvojās no bruņinieka rokām un uzmeta žiglu skatienu Gaismas glabātājam. — Kā viņam klājas?
— Elizions ar katru stundu top vājāks. — Paravaina sejā parādījās izmisums. —Ja tu viņam nespēsi palīdzēt, tad es arī nezinu padoma...
Dziedniece uzmundrinoši viņam uzsmaidīja. — Darīšu, kas manos spēkos. Atvedu viņam no savas dzimtenes īpašu dzērienu, — viņa sacīja un izvilka no tērpa ielocēm sudraba pudelīti, dodamās uz Eliziona guļvietu.
Alienora piecēlās no ķeblīša, lai dziedniecei atbrīvotu vietu, un laipni uzsmaidīja. — Sveika, Morvena! — viņa sacīja.
Dziedniece meitenei nepievērsa uzmanību. Viņa strauji satvēra uz naktsskapīša stāvošo māla kausu un ielēja pudelītes saturu atlikušajās miega zālēs, kas tur vēl atradās. Tad viņa kreiso roku pabīdīja Elizionam aiz galvas un pacēla to.
— Bet, kundze, jūs viņu pamodināsit! — Alienora noraizējusies iesaucās, bet Morvena neņēma galvā viņas iebildumu.
— Jo ātrāk viņš to izdzers, jo labāk! —Tad viņa pielika kausu pie Gaismas glabātāja lūpām, lai ielietu viņam mutē dzērienu.
Alienora izbrīnīta vēroja skolotāju, kad pāri Eliziona spilvenam pārrāpās zirneklītis un mēģināja uztrausties augšup pa dziednieces roku.