— Taisies, ka riec! — Morvena pavēlnieciski uzšņāca un nopurināja nekaitīgo dzīvnieciņu — un tad Alienora saprata, ka kaut kas nav kārtībā.
— Uzmanieties, kungs! — viņa uzsauca Paravainam un metās uz priekšu, lai sievietei izsistu no rokām kausu.
Ar skaļu troksni tas sašķīda drumslās uz akmens plāksnēm. Šķidrums izplūda uz grīdas. Daži pilieni trāpīja uz aitādas, kas bija noklāta pie Eliziona guļvietas, notās acumirklī šņākdami un burbuļodami pacēlās melni dūmi. Indīgais eliksīrs ādā bija izgrauzis lielus caurumus.
Paravains izrāva no maksts zobenu un metās virsū viltus Morvenai. Viņa, pārvērtusies melnmatainā sievietē ar nāves bālu seju, pārskaitusies iešņācās: — Tu mani nenoķersi, āksts!
Ar zibensātru kustību viņa izvairījās no bruņinieka zobena cirtiena. Tad, spalgi iesmējusies, viņa metās caur aizvērtā kambara loga stiklu!
Stikls, skaļi šķindēdams, saplīsa, lauskas izšķīda pa visu grīdu.
Brīdi Paravains stāvēja kā sastindzis, un arī Alienora nespēja saprast, kas nupat bija norisinājies viņas acu priekšā. Tad abi piesteidzās pie loga un pavērās lejup pagalmā, kur vajadzēja gulēt sievietes sašķaidītajam ķermenim — ber tur nebija nekā, tikai ēna, kas aizslīdēja pār zemi. Paravains un Alienora pacēla acis pret debesīm — un ieraudzīja varenu spārnotu būtni, kuras seja un augums virs jostasvietas piederēja pretīgai vecenei, bet spārni un spalvas bija kā milzu lijai — harpijai!
Uzvēdīja derdzīga smaka, kad vētras dēmons metās uz viņu pusi, zvaigādams ārprātīgos smieklos, kas stindzināja gan bruņinieku, gan meiteni.
Paravaina zobens pašāvās uz priekšu, ber tad harpija apmetās apkārt un, saplivinādama milzīgos spārnus, pacēlās stāvus debesīs.
12. nodaļa MOŠĶEZERĀ SALIŅA
Nākamajā dienā sāka līt. Pie debesīm bija sadrūzmējušies biezi mākoņi un lūkoja tikt vaļā no slapjās nastas. Rāvenšteinas pils bija ietīta mitrā plīvurā. Aiznākamajā dienā nebija labāk. Tieši otrādi: rīta pusē vēl sacēlās vētra, un lietus tikai pieauga spēkā. Vēja brāzmās biezās lietus strūklas izlocījās kā pātagas, nevaldāmi un bez žēlastības iecirzdamās sejā ikvienam vieglprātīgajam, kam pietika aušības iziet laukā. Lietus bija tik stiprs, ka par vislabākais ūdensnecaurlaidīgais apģērbs nesniedza glābiņu.
Zeme bija pilnīgi izmirkusi un rā piesūkusies ar slapjumu, ka tajā vairs nevarēja iespiesties ne pilīte. Strautiņi, kas parasti rimti čaloja ielejās starp pakalniem, tikai klusi tērzēdami savā nodabā, nu bija pārvērtušies varenās straumēs, kuru krākšana bija dzirdama jau pa gabalu. Tās izkāpa no krastiem un pārpludināja zemi. Krietni pacēlās arī Mošķezerā līmenis, kurā ietecēja divas no šīm putojošajām upēm. Negaiss ilga trīs pilnas dienas. Lietus norima tikai trešajā naktī.
Kad Laura pamodusies paskatījās pa logu, laiks jau bija noskaidrojies un brīžiem starp mākoņiem varēja manīt pat blāvo ziemas saulīti.
Laurā beidzot atkal pamodās cerība. Taču diemžēl viņa bija zaudējusi veselas trīs dienas. Trīs dienas, kurās viņai bija lemta bezdarbība. Trīs dienas, kurās viņai tika liegti kausa meklējumi. Turklāt viņai bija tik maz laika!
Nu labi — pavisam dīkā viņa šais trijās dienās nebija sēdējusi. Meirene bija turpinājusi nodarbības pie Mērijas Morganas, un vienreiz viņai pat bija izdevies neko nedomāt! Vismaz gandrīz neko. Tas bija ildzis gan tikai dažus mirkļus, līdz galvā atkal bija sarosījušās dažnedažādas domas, taču pirmais solis bija sperts, un Laura jau sāka ticēt, ka varbūt tomēr spēs iemācīties nolasīt domas.
Viņas telekinētiskās spējas tomēr negribēja un negribēja at' rīstīties. Mācības pie profesora Aureliānā bija diezgan nogurdinošas. Slimniekam aizvien biežāk vajadzēja pārtraukumus, jo viņš ik dienas, jo kļuva vājāks. Atkal un atkal viņš zaudēja samaņu. Mis Mērija lūdza viņu saudzēt sevi un, ņemot vērā iedragāto veselību, labāk pārtraukt mācības. Tomēr profesors par to negribēja ne dzirdēt. Beigu beigās viņš bija vienīgais sargātājs, kas prata telekinēzi. Un, ja viņš nemācīs Lauru, no kā tad lai viņa to apgūst?
Mis Mērija bija nopratusi, ka pretoties ir veltīgi, un ļāva viņam darīt savu. Viņa apzinājās, ka Austrums Aureliāns drīz vien zaudēs samaņu uz ilgāku laiku. Tad viņš Laurai vispār nespēs līdzēt.
Lauras pirmais ceļojums sapnī bija pilnīga izgāšanās. Viņa bija padevusies jau pēc pirmajām minūtēm. Persijs Valjants bija tikai iespiedis rokā biezu ķieģeli “Par ceļojumiem sapnī un citām brīnumainām spējām” — tāds bija vecā folianta nosaukums, ko bija sarakstījis kāds profesors Dr. Mēbiuss Miedziņš — un paskaidrojis, ka tas esot galvenais darbs sapņu ceļojumu jomā. — Tapāt kā kat-rram, kas mācās braukt, jaizstudē un jaiekaļļ satiksmēs noteikumi, tapāt arrī tev, Laurra, jāapgūst šīs slavējamās mākslās theorrētiskie pamatī! — Persijs tieši tad bija skaidrojis, kad parādījās Mīzelšteina, lai viņu pasauktu pie direktora. Priekšniekam esot kas svarīgs sakāms, tā viņa darīja zināmu. Par gadskārtējo basketbola turnīru! Tas gan vienmēr notika tikai ap Lieldienām. Šo Persija piezīmi vecā pele bija vienkārši ignorējusi, tā ka fizkultūras skolotājam gribot negribot tomēr nācās pakļauties priekšnieka rīkojumam — un Lauras mācību stunda nenotika.
Laura gan ar kvēlu aizrautību bija metusies grāmatā, tomēr pat pēc pirmajām četrsimt lappusēm viņai vēl īsti nebija skaidrs, kā šie ceļojumi sapnī vispār notiek. Kāds tur brīnums — spēja sapnī nokļūt notikumā, kas noticis citā vietā vai pat citā laikā, un izdzīvot to, it kā tu pats piedalītos ar miesu un dvēseli, bija tik fantastiska, ka ar cilvēka saprātu to gandrīz nebija iespējams aptvert. Cik daudz reižu grūtāk gan nebija to iemācīties praksē?
Dažādajās nodarbēs aizņemta, Laura gandrīz nespēja atrast laiku, lai sagatavotos kontroldarbam matemātikā. Turklāt tas bija vājprātīgi svarīgs. Vēlreiz saņemot sliktu atzīmi, pieauga briesmas, ka viņa atkal būs nesekmīga matemātikā. Rebeka Taksa kontroldarbam noteikti neizmeklēs nekādus vienkāršos uzdevumus, lai Laurai to atvieglotu. Gluži otrādi — Taksa izvēlēsies īpaši sarežģītus jautājumus, jo tad, ja Laura gada beigās izkristu, viņai būtu jāaiziet no internāta, līdz ar to Rāvenšteinā būtu par vienu sargātāju mazāk.
Tomēr Laura pieņēma lēmumu, ka īpašajam uzdevumam dodama priekšroka. Atrast Apskaidrības kausu bija svarīgāk par visu pārējo. Ja Avanterra ies bojā un sāksies Mūžīgās Iznīcības valstība, tas pats notiks arī ar Zemi. Un tad jau būs vienalga, vai viņa vēl ies internātā vai ne.
Vēl lielāka nozīme bija, lūk, kam: bez kausa viņai neizdosies vēlreiz ieraudzīt tēti. Nekad vairs! Un tēvs viņai bija svarīgāks par visu pārējo pasaulē.
Piektdien pēc pusdienām Sajella piezvanīja Laurai pa mobilo tālruni un pateica, ka uz pāris dienām jāaizbraucot, lai sagatavotu svarīgu interviju ar kādu ekonomikas magnātu. Laura un Lūkass tātad nevarēšot brīvdienās atgriezties mājās, viņiem vajadzēšot palikt internātā. Laura gan mīļuprāt būtu iegavilējusies par pamātes ziņu, kas atvēlēja vairāk laika meklējumiem.
Diemžēl pat pēc negaisa beigām nebija cerību turpināt meklējumus. Parks un visa Rāvenšteinas apkārtne bija tik ļoti pielijuši, ka, sperot soli, kāja iegrima zemē gandrīz vai līdz potītei. Laurai vispirms nācās pagaidīt, līdz viss vairāk vai mazāk būs apžuvis — atkal jau zaudēts dārgais laiks! Un tā bezdarbībā pagāja visa trešās adventes nedēļas nogale, kas Lauru tik ļoti nomāca, ka viņai prāts īsti nenesās uz matemātikas mācīšanos.