— Oi, — Kaja noteica un apmulsusi uzsmaidīja Lūkasam.
— Liels paldies.
— Viss kārtībā, — viņš atteica un ar rokas mājienu lika apsēsties uz aizmugurējā sola.
Kaja uzmanīgi apsēdās un ar abām rokām iekrampējās laivas sānos, pametusi bailīgu skatienu uz draudzeni, kas palika piestātnē.
Lūkass pamāja māsai. — Atsien tauvu, — viņš lūdza. Laura pieliecās, atraisīja mezglu, pameta Lūkasam tauvu un pagrūda laivu. Tūlīt pat tā ieslīdēja ezerā. Ūdens viļņiem to sašūpojot, Kajas skatienā pavīdēja vēl lielākas bailes. Ar dažiem prasmīgiem vēzieniem Lūkass izlīdzināja laivas gaitu, līdz tās priekšgals pavērsās pret saliņu. Tad viņš sāka airēt. Zēns irās spēcīgiem un vienmērīgiem vilcieniem, it kā nekad mūžā nebūtu darījis neko citu, un tā viņi rāmi slīdēja tuvāk salai.
Laura nekustīgi stāvēja piestātnē un noraizējusies vēroja brāli un draudzeni. Kaut arī viņa zināja, ka Lūkass ir lielisks airētājs, nomācošā sajūta nerimās.
Pēc dažām minūtēm laiva jau bija sasniegusi saliņu. Lūkass paairējās gar krastu, lai atrastu izkāpšanai piemērotu vietiņu.
Tomēr izrādījās, ka tas ir visai grūti, lai neteiktu — gandrīz neiespējami. Salu apjoza dzelkšņainu avenāju, vilkābeļu un dzeloņ-plūmju aizsargvalnis. Tas bija saaudzis tik cieši, ka izlauzties cauri likās turpat vai nereāli, tā nu abiem vajadzēja apbraukt apkārt gandrīz visai saliņai, līdz viņi atrada mazu līcīti, kura krasti nebija tik traki apauguši.
Grants nočirkstēja zem laivas koka korpusa, un smiltis nogurkstēja, tai piestājot malā. Lūkass ar vienu airi pastūmās vēl augstāk krastā. Tad viņš izlēca ārā, satvēra tauvu un uzvilka laivu augstāk pie krasta krūmāja. Zēns aicinoši pasniedza Kajai labo roku — gluži kā kavalieris no filmas par musketieriem.
Vienu brīdi Kaja šķita šaubāmies — pieņemt palīdzību no Lūkasa vai ne? Taču tad viņa satvēra piedāvāto roku un izkāpa no laivas.
— Paldies, — viņa smaidot sacīja.
— Nav par ko, — zēns atteica. Tā vien likās, ka viņš teju teju nosarks. Žigli palaidis vaļā meitenes roku, viņš pagriezās un skeptiski nopētīja biezos brikšņus aiz krasta skrajuma, kailos bērziņus un jaunās priedītes, kas vienīgās varēja lepoties ar zaļu rotu.
— Nāc, Kaja! Iesim paskatīties. — Lūkass ienira krūmos. Meitene viņam sekoja.
Viņi bija nogājuši tikai dažus metrus, kad Kaja skaļi iebļāvās:
— Au! — Viņai cirtās bija ieķēries dzeloņains avenājs, kas plēsa matus tā, ka meitenei sāpēs pārvērtās seja. Viņa pastiepa Lūkasam pretim roku, kurā rēgojās vairākas skrambas. Dažas no tām bija padziļas un asiņoja. Ari seja, kā Lūkass manīja, bija saskrāpēta.
Piepeši viņš ievēroja, ka ērkšķainie dzeloņplūmju, avenāju un mežrozīšu zari bija atstājuši asiņojošas pēdas ari uz viņa rokām. Un seja droši vien arī neizskatījās ne par mata tiesu labāk nekā Kajai.
Zēna pierē ievilkās dziļa rieva, kamēr viņš palīdzēja Kajai atbrīvoties no dzeloņainā gūsta.
— Paldies, Lūkas.
— Viss kārtībā, — viņš norūca un domīgi paskatījās visapkārt. Nācās atzīt, ka tālāk tikt nebija iespējams. Krūmi jau tagad bija tik hiezi, ka pa tiem nebūtu izlīdusi pat novājējusi čūska. Un, lai kur Lūkass arī skatītos, viņš nekur nespēja atrast stigu vai kādu celiņu, kas vestu caur biežņu. Nebija pat šauras taciņas, kas ietu dziļāk salas iekšienē.
Zēns vīlies nogrozīja galvu. Kaut ari viņi bija aizgājuši labi ja desmit metrus no krasta, tālāk uz priekšu nebija iespējams izlauzties. Turklāt viņi bija izkāpuši vietā, kur koki un krūmi likās visskrajākie! Sabozies viņš pavērās Kajā. — Te nevar tikt tālāk, — viņš bilda. — Ja nu vienīgi ar mačeti.
Kaja arī savilka pieri grumbās. — Un ja nu kāds tā ir darījis? — viņa vaicāja.
Lūkass vēlreiz papurināja galvu. — To jau varētu redzēt, Kaja. Laura teica, ka slēptuve, ko viņa meklē, ir ierīkota, augstākais, pirms gada, vai tā?
— Jā, nu un tad?
— Ja pirms gada kāds būtu izlauzies cauri šim biezoknim, tad taka vienalga būtu manāma. Tā taču nevarēja aizaugt pavisam!
Kaut arī Kajai nebija spīdošas zināšanas botānikā, viņa tomēr saprata, ka rā ir tiesa. Divpadsmit mēnešu laikā pat visātraudzī-gākie krūmi nevarētu izdzēst visas takas pēdas. Taču šajos brikšņos nebija manāma ne sīkākā spraudziņa.
— Tev taisnība, Lūkas, — viņa atzina. Meitene izklausījās vīlusies.
— Airēsim atpakaļ! — Lūkass jau grasījās doties uz krasta pusi, kad piepeši apstājās, izskatīdamies visnotaļ pārsteigts. — Dīvaini gan! — viņš domīgi sacīja.
Kaja vispirms nesaprata, ko Lūkass ar to gribēja teikt. Taču tad viņa ieraudzīja, par ko Lūkass brīnījās: dažu metru attālumā no viņiem ap trauslu bērziņu bija aptinies neparasts vīteņaugs. Kaja nekad līdz šim nebija redzējusi tādu augu. Kā zaļa čūska tas vijās ap koku. Lielo, gaļīgo lapu zaļums šķita gandrīz vai neīsts. Taču visvairāk acis žilbināja krāšņie ziedi. Tie bija uzkrītoši spilgti sarkani ar garām dzeltenām putekšņlapām.
Laura pārsteigta lūkojās brālī. — Kas tur tik dīvains? — viņa jautāja.
Lūkass nošķobījās. Viņš stāvēja uz laipas, sniegdams Laurai sarkano puķi. Tā bija noplūkta salā, iekams viņi ar Kaju bija devušies atpakaļ.
— Vai tu nopietni jautā? — viņš vaicāja, ar šaubām vērdamies māsā. — Padomā taču: ziedi decembrī jau paši par sevi nav diez cik parasta lieta...
Laura, klusi novaidēdamās, piesita sev pie pieres. — Protams! Tas taču man pašai varēja pielēkt!
— Es jau saku to pašu, trūcīgais koeficienti — Lūkass pasmīnēja. Tad viņš atkal kļuva nopietns. — Vēl dīvaināks ir fakts, ka tā ir Alamania punicea — un šis augs pie mums vispār neaug! Ne šeit, ne mūsu apvidū, ne kaut kur citur Vācijā. Visā Eiropā tāda nav!
Meitenes pārsteigtas viņā noraudzījās. Ko tas nozīmēja?
— Alamania punicea miraculosa ir ārkārtīgi rera orhideju suga, kas sastopama tikai tropos, — Lūkass turpināja. — Taču visdīvainākais ir vēl kas cirs... — Viņš ieturēja pauzīti, lai sakairinātu meiteņu ziņkārību.
Kaja viņā nikni paskatījās un paraustīja aiz rokas. — Runā taču! — viņa iekarsusi uzbrēca.
Zēna sejā pavīdēja smaids. Jocīgi, cik ātri meitenes vienmēr lēca uz ecēšām!
— Visdīvainākais ir tas, ka Alamania punicea miraculosa jau vairāk nekā simt gadus tiek uzskatīta par izmirušu arī Meksikā, tās dzimtenē!
— Ko? — Kaja brīnījās. — Tas taču nevar būt!
— Patiešām neparasti, — Laura noteica. — Es domāju, tu taču to puķi nupat noplūci salā, vai ne?
— Jā, — Lūkass atbildēja. — Tur vēl palika.
— Un ko tu no tā secini?
Lūkass paraustīja plecus. — Nav ne jausmas. Vismaz līdz šim man nav ienācis prātā neviens pārliecinošs izskaidrojums.
Ari Kajai trūka padoma. Ja jau grāmatu tārps un gudrītis Lūkass nezināja, rad kā lai viņa zinātu?
— Un vai jūs esat droši, ka uz salas neviens neko nevarēja paslēpt? — Laura jautāja tālāk.
— Eksakteniski, — Lūkass atbildēja. — To es, pat labi gribot, nevaru iedomāties. Un, ja tu pati savām acīm būtu redzējusi...
— Ir jau labi, Lūkas, — Laura viņu aši pārtrauca. — Es jau ticu.