Kādu brīdi viņa klusēdama noraudzījās sev priekšā. Rija dzirdami rāmi ūdens šļaksti, vilnīšiem atsitoties pret laivu piestātni, niedrēs pēkšķināja vientuļa pīle, un, meklējot barību, čiepstēja daži ziņkārīgi zvirbuļi.
Šķita, ka Laura bija iegrimusi pārdomās. Tad viņa pamāja ar galvu. — Ja slēptuve nevar atrasties ne slepenajā dārgumu krātuvē, ne uz salas, — viņa novilka, — tad atliek tikai viena iespēja. — Viņa aicinoši paskatījās abos draugos.
Kaja vispirms nesaprata, ko Laura domā, bet tad viņai atausa gaisma. Meitenes sejā parādījās baiļpilna izteiksme. — Ak, nē! — viņa novaidējās. — Vai tiešām mums vajag...
— Baidos, ka nekas cits neatliks! — Laura nopietni paskaidroja. Tad viņa pagriezās un aizskrēja.
Morvena jutās pilnīgi izkaltusi, mēle bija pielipusi pie aukslējām. Dziedniecei slāpa, šausmīgi slāpa. Ūdens krājumi bija izsīkuši jau pirms daudzām stundām, un Vizošajam tuksnesim joprojām nebija ne gala, ne malas. Turklāt līdz Tumšajai aizai vairs nevarēja būt tālu.
Arī Fejumīla cieta no nepanesamā karstuma. Divradzis ar pūlēm vilkās uz priekšu, kājām stiegot tuksneša smiltīs, un Morvenai šķita, ka viņa pati uz savas miesas var sajust dzīvnieka nogurumu. Viņa pacēlās kāpšļos un pavēroja apvārsni — kaut arī skatienu aizsedza milzīgs putekļu mākonis, viņai šķita, ka trīsuļojošajās tālēs bija manāma augsta klinšu smaile, kas iezīmēja Tumšās aizas sākumu. Morvena saņēma dūšu un, viegli piespiežot ceļgalus, paskubināja Fejumīlu. Piepeši viņa ieraudzīja ceļojošo smilšu virpuli.
Dziedniece izbijās, un sirds viņai sāka sisties straujāk. Ceļojošie smilšu virpuļi bija visbīstamākais, kas ceļiniekus varēja gaidīt Vizošajā tuksnesī, no kura jau tāpat visi baidījās. Blēdīgie virpuļi uzglūnēja gandrīz visur, pieslīdēdami klāt bez nevienas skaņas, upura gandrīz nemanīti, lai ikvienu, kas tajos iekūlās, zibens ātrumā iesūktu bezgalīgajā rīklē. Viņu apetīte un asinskāre bija nepiesātināma.
Morvena apjukusi pagriezās, vērodama smilšu virpuli, kas sekoja viņas divradzim drošā attālumā. Tas pat necentās paslēpties aiz smiltīm, bet gan dzinās pakaļ ar atplestu rīkli. Arī Fejumīla jau bija to pamanījusi, jo satraukti iezviedzās un paārrināja tempu.
Morvena zināja, ka tas nelīdzēs. Ceļojošie smilšu virpuļi bija veikli un bez kādām pūlēm spēja panākt ikvienu dzīvnieku. Viņi bija pieraduši pie dzīves tuksnesī un zem smiltīm kustējās daudz ātrāk nekā tās dzīvās būtnes, kas pārvietojās pa smilšu virspusi. Tomēr pamest tuksnesi tie nevarēja.
Ja Morvenai izdotos sasniegt Tumšo aizu, neiekrītot ceļojošajā smilšu virpulī, tad viņa bija drošībā. Viņa cerēja uz veiksmi, jo pārāk tālu vairs nebija palicis, un smilšu virpulis, par laimi, bija tikai viens. Izbēgt no smilšu virpuļiem, kas medīja barā, bija praktiski neiespējami.
Fejumīla nemierīgi iezviedzās.
Dziedniece paliecās uz priekšu un čukstēja divradzim ausī nomierinošus vārdus. — Mieru, Fejumīla, tikai mieru! Drīz mēs būsim galā, un, ja labi uzmanīsimies, mums nekas nenotiks.
Tomēr Fejumīla diez kā nenorima. Neraugoties uz spēku izsīkumu, tā sprauslādama mētāja galvu un pārbijusies zviedza.
Morvena pagriezās — un ieraudzīja otru smilšu virpuli. Tas nāca no sāniem un tuvojās trakā ātrumā, būdams vēl lielāks un izskatīdamies vēl alkatīgāks par pirmo. Plaši iepletis rīkli, tas
piezagās pie divradža pavisam tuvu, un likās jau, ka tūliņ to nogrābs.
Fejumīla ar ašu lēcienu izvairījās no rijīgā kampiena — un Morvenai tā vien šķita, ka no rīkles bezgalīgajiem dziļumiem atskanēja vīlusies šņākoņa. Bet varbūt šo skaņu radīja tikai karstums, kas virmoja virs tuksneša?
Radinieka uzbrukuma uzmundrināts, tuvāk pieslīdēja pirmais virpulis. Tas jau uzglūnēja Fejumīlai pavisam blakus. Tomēr divradzis izrādījās gudrāks. Tas nepaklupdams izvairījās un nespēra nevienu kļūmīgu soli.
Dziedniece vēlreiz izdzirda šņākoņu. Un šoreiz tam noteikti nebija nekādas saistības ar karstumu — drīzāk gan tā nāca no vesela smilšu virpuļu bara. Pieci, seši, septiņi virpuļi iznira no kāpas aizsega un galvu reibinošā ātrumā tuvojās Morvenai un Fejumīlai.
Vēl pēc mirkļa divradzis un jātniece bija ielenkti. Morvena vērās atplestajās rīklēs, kas iesniedzās šaušalīgos dziļumos. Viņa dzirdēja to alkatīgos šņācienus, un, ieraugot vienā no bezdibeņiem iepriekšējo upuru kaulus, sirds gandrīz apstājās.
Tomēr ceļojošie smilšu virpuli vēl neuzbruka. Tie kā izsalkuši vilki ielenca savus upurus, ik pa brīdim tuvodamies, lai censtos sagrābt divradža kājas, kuras tas zibenīgi prata atraut. Gandrīz vai ^ likās, ka virpuļu bars grasās parotaļāties ar Morvenu un Fejumīlu, būdams pilnīgi drošs, ka abām vairs neizdosies izmukt.
13. nodaļa BENDESMEŽĀ
Bendesmežs visnotaļ darīja godu savam nosaukumam. Tur nudien metās baisi. Gandrīz vai spokaini. Caur mežu, ko jau daudzus gadus neviens nekopa, līkumoja šaurs celiņš. Kokus neviens vairs necirta un dēstus arī nestādīja. Tieši tāpat nevienam nerūpēja vētru vai negaisu nodarītie postījumi. Ar visām saknēm izrautie koki palika guļam, neviens arī nesalasīja kritušos zarus. Daba vienkārši attīstījās pati savā vaļā, un tā laika gaitā bija izveidojies mazs mūžamežs. Varenie vecie koki — galvenokārt ozoli, skābarži, priedes un egles — auga cieši cits pie cita, ar galotnēm tiekdamies pelēcīgajās pēcpusdienas debesīs, kas ik pa brīdim bija redzams cauri lapotnei. Resnie stumbri bija apauguši ar sūnām un efejām. No daudziem zariem nokarājās ķērpji un dažnedažādas stīgas un vīteņaugi. No zemes, ko sedza miklu lapu paklājs, spraucās metru garas papardes, kuru vēdekļi bija iekrāsojušies pelēcīgi brūni.
Neraugoties uz agro pēcpusdienu, Bendesmežā jau valdīja krēsla. Draugiem bija diezgan nelāga sajūta, pa šauro celiņu dodoties uz kapeņu pusi. Kaja tramīgi skatījās apkārt, un arī Lauras un Lūkasa sejās bija parādījusies saspringta izteiksme. Soļu troksni slāpēja vecu egļu skuju un satrunējušu lapu biezais klājiens. Gaisā bija jūtama trūdu un puvuma smaka. Pamežā arvien no jauna kaut kas iečabējās un iešalcās, bija dzirdama arī brīkšķēšana un brāk-šķēšana. Tomēr nebija redzams neviens, kas spētu sacelt šīs skaņas. Ne cilvēks, ne dzīvnieks.
Jocīgi, Laura nodomāja, pat putni nav pamanāmi.
Tai pašā brīdī viņa ievēroja, ka arī čivināšana nav dzirdama. Protams, viņa zināja, ka ziemā mežā bija mazāk putnu nekā siltajos gadalaikos. Tomēr vienalga, vismaz pāris reižu vajadzēja iečiep-srēries kādam putnelim. Paraudzīdamās apkārt, Laura ievēroja drūmas ēnas, kas slīdēja pār kokiem un krūmiem. Varbūt tās galu galā nebija nekādas ēnas, bet gan gari, kas klaiņājot apkārt pa Bendes-mežu? Varbūt Rāvenšteinas bruņinieku gari? Vai nevainīgi nobendēto cilvēku gari?
Agrākos laikos kāds izcirtums mežā bija soda laukums. No tiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kam šajā baisajā vietā bende izpildīja nāvessodu, daudzi bija nevainīgi — īpaši Reimāra fon Rāvenšteinā laikā. Ar apšaubāmu pierādījumu vai vieglprātīga liecinieka izteikumu bija gana, lai kādam nabadziņam vai nabadzītei galva noripotu no pleciem. Turklāt, ja Nežēlīgais bruņinieks personiski bija uz kādu uzēdies, tad bende dabūja pastrādāt arī bez kādiem riesas darbiem vai negodīga sprieduma.
Jau kopš tiem laikiem apvidū zināja dažu labu šausmu stāstu par šo nevainīgi nogalināto cilvēku gariem, kuri, prātodami par atmaksu, klaiņājot apkārt pa Bendesmežu. Protams, ka internātā šie stāsti ar baudu rika nodoti no mutes mutē. Garus gan neviens nebija redzējis, rikai daži rāvenšteinieši bija dzirdējuši šaušalīgu kaukšanu, kas gājusi caur kauliem. Vai vismaz viņi pazina kādu, kam to bija gadījies dzirdēt. Skaidrs, ka arī Laura zināja šīs baumas, taču viņa nekad nebija tām nopietni ticējusi.