Tad Viesulis metās uz priekšu un aulekšiem brāzās prom. Laura gandrīz izkrita no segliem. Tikai pieliekot milzu pūliņus, izdevās saglabāt līdzsvaru un noturēties rumakam mugurā. Lai cik stipri viņa pievilka pavadu, Viesulis nebija apturams. Taisni pretēji — viņš joņoja arvien ātrāk.
Vārnas sekoja. Tās ņirbēja debesīs kā melns plīvurs un nepārtraukti uzklupa meitenei. Par laimi, Laurai katrreiz līdz ar nagiem izdevās izvairīties, tā ka pēc kāda brīža viņai radās iespaids, ka putni vispār negribēja trāpīt.
Varbūt tie gribēja tikai iedvest viņai bailes?
Nu, tas katrā ziņā bija izdevies. Lauru pārņēma saltas baismas, no kurām pārskrēja šermuļi. Viņa vairs neatskatījās uz putniem, bet tikai stingi raudzījās uz priekšu. Smadzenēs urdījās viena vie-nīga doma: uz Dītriha sētu! Man jātiek atpakaļ uz viņa sētu! Tā nemitīgi atbalsojās viņas galvā, līdz pakavu dunoņa to skarbi pārtrauca.
Laura paskubināja Viesuli, viegli piespiezdama ceļgalus. Viņa neiedrošinājās pamest atpakaļ skatienu, jo tāpat zināja, ka pakaļ dzinās tumšais jātnieks. Taču kālab viņš viņai sekoja? Ko viņam vajadzēja? Piepeši izdzirdot suņu rejas, viņai sacēlās stāvus mati. Naidīgā jātnieka svītā vajadzēja būt veselam baram. Skaļumā pieņēmās dzedrā elsošana un niknā vaukšķēšana.
Vai tās bija medības? Un medījums — viņa? Ko darīt, kad suņi iekodīsies Viesulim kājās?
Bailes par zirdziņu Laurai lika žigli atskatīties — bet tur nekā nebija! Ne zirga, ne jātnieka, un nepavisam ne suņu! Pat vārnas bija pazudušas. Tai pašā mirklī baisās skaņas pierima, un viss atkal noklusa.
Kluss kā kapā.
Laura bija izbrīnījusies un pilnīgā neziņā. Vai viņa beigu beigās to visu bija tikai izfantazējusi?
2. nodaļa TRĪSPADSMITNIEKA ZĪMĒ
PĀR Avanterru bija nolaidusies tumsa. Pāri Kal-derānas plakankalnei plosījās ledains vējš, pātagodams milzīgos kokus, kas auga mūžvecajās birzīs, tā ka tie vaidēdami locījās. Plašajā līdzenumā trīsuļoja sidrabainā čalojošā zāle, un vējš pa sārtajām debesīm dzenāja resnvēderainus mākoņus kā bēgošu karapulku zirgus. Tālab abi Avanterras mēneši, sēra dzeltenais Zelt-mēness un mirdzoši zilā Cilvēkzvaigzne tik tikko spēja ar saviem blāvajiem stariem apmirdzēt visvecāko no senajām planētām.
Ziemeļos, kur līdzenums pārgāja stāvā nogāzē un tumsnējā zeme saplūda ar naksnīgi sārtajām debesīm, pacēlās varena pils: Rlāzmoralda, sensenais Grāla cietoksnis. Robainie biezie mūri, pretspara pilnie torņi un varenais galvenais tornis iezīmēja pret apvārsni milzīgu, melnu siluetu.
Tāpat kā Avanterra, arī Blāzmoralda pastāvēja jau no pasaules pirmsākumiem. Neviens nespēja atminēties, kad cietoksnis tika uzcelts, un ikviens bija pārliecināts, ka tas pārcietīs arī laika izbeigšanos. Galu galā Blāzmoralda bija Gaismas glabātāja un viņa svītas mājoklis. Bet nu pār Blāzmoraldu un tās iemītniekiem bija nolaidies nakts klusums. Visi gulēja, ar snaudu cīnījās tikai sargi, kuru posteņi bija izvietoti visos četros torņos.
Tarkans, viens no jaunajiem bruņiniekiem, un vecais Maruns dežūrēja austrumu tornī. Slaidais Tarkans mācību bija izgājis iepriekšējā mēnesī, un Gaismas glabātājs viņu bija uzņēmis savu bruņinieku rindās. Viņam tā bija tikai otrā naktssardze, un jaunais puisis nemierīgi staigāja šurpu turpu. Viņš, saspringti skatīdamies pa torņa šaujamlūkām, vēroja klajumu. Tomēr, lai kurp arī nelūkotos — uz austrumiem, kur tāltālu aiz šauras Pļavumeža strēmelītes čurnēja viltīgais Trūdu purvs, uz dienvidiem, kur līdzenumam ceļu aizšķērsoja stāvie Pūķu kalni, vai uz ziemeļiem, kur zemiene aiz klinšu nogāzes iegāzās Tumšajā aizā, — viss bija kluss un rāms. Gaudoja tikai vējš. Taču uz rietumiem, uz biezā Čukstu meža pusi, sargiem skatienu aizšķērsoja pils mūri.
Aukstums Tarkanam spiedās līdz pat kauliem. Savilkdams ciešāk virs ādas krūšu bruņām filca apmetni, viņš izbijās no neierasta trokšņa. Tarkans sāka ausīties. Un nudien — baismā svilpošana atkārtojās vēlreiz. Jau satvēris zobena spalu, viņš atskārta, ka šī baisā skaņa bija tikai nevainīgs nakts svilpis, kura žēlā dziesma atskanēja tālumā. Noskaities pats uz sevi, Tarkans noskurināja galvu.
Maruns tikai rāmi smaidīja. Ducīgajam vīram sardze gadu gaitā jau sen bija tapusi par rutīnu. Vecais bruņinieks vairs īsti nespēja atsaukt atmiņā, cik daudz šo garlaicīgo, bezgalīgi izstiepto stundu viņam jau bija aiz muguras. Toties vienu viņš gan bija iemācījies: mūžīgi gaidot un nemitīgi blenžot mijkrēslī vai tumsā, itin viegli varēja sacelt viltus trauksmi. Pat visnevainīgākie troksnīši un ēnu rotaļas saspringuma brīdī varēja likties bīstamas. Taču Maruns zināja, ka pret šādiem māņiem un maldiem vislabāk palīdzēja miers un atslābināšanās. Viņš bija apsēdies uz grīdas, muguru atspiedis pret mūri, rokas apvijis ap apaļo vēderiņu un savā nodabā snauduļoja. Tagad viņš pacēla galvu un uzmeta dusmīgu skatienu Tarkanam.
— Ak tu tētīt, Tarkan, — viņš īgņojās, — es vai traks palieku no tavas apkārtskraidīšanas. Nomierinies vienreiz un apsēdies man blakus!
— Mēs esam sardzē, — Tarkans atbildēja mazliet iecirtīgi.
— Mums jāraugās, lai melnie karapulki nevarētu nemanīti tuvoties cietoksnim.
— Ko tu neteiksi! Tevi vēl autiņos vīstīja, kad es pirmoreiz stāvēju sardzē, un tagad tu man mācīsi, kas mums jādara?
— Es nedomāju neko sliktu, Marun, — jaunais vīrietis atbildēja. — Bet tu taču dzirdēji, ko teica bruņinieks Paravains — kopš tumšie spēki ieguvuši Apskaidrības kausu un paslēpuši to uz Cil-vēkzvaigznes, ik brīdi vajag rēķināties ar uzbrukumu!
— Aplamības, mans draugs! — Maruna balsī ieskanējās viegls sapīkums. — Mums jau kopš laiku pirmsākumiem jārēķinās ar viņu uzbrukumu! Un pat tad, kad starp dzīvajiem vairs nebūs manis un tevis un arī mūsu bērnu un bērnubērnu, nekas nemainīsies! Bet kā tev liekas, kāpēc tevi nolikuši sardzē tieši austrumu tornī?
Tarkans skatījās vecajā neizpratnes pilnām acīm.
— Tad es tev ko pateikšu, jaunais Tarkan! — Maruns turpināja. — Tevi, tāpat kā visus jaunos bruņiniekus, Paravains nolicis sardzē austrumu tornī tālab, ka Melnais hercogs ar savu karaspēku nekad nav nācis no austrumiem! Vai dzirdi: melnie karapulki vēl nekad nav Blāzmoraldai uzbrukuši no austrumiem!
Tarkans palika kā uz mutes sists.
— Un vai zini, kāpēc? — Maruns vaicāja. — Jo no tās puses viņiem nav aizsega, un mēs viņus varētu ieraudzīt jau no tālienes, tāpēc!
— Vai gribi sacīt, ka dežūra šeit patiesībā ir tikai bērnu spēlīte? Ka ar to tiktu galā pat tāds puika kā Alariks, Paravaina ieročnesējs?
— Nē. — Maruns papurināja galvu. — Dienests šajā tornī tev un pārējiem jaunajiem bruņiniekiem vajadzīgs, lai iepazīstinātu ar sardzes uzdevumiem. Gribēju tikai teikt, ka nevajag pārspīlēt. Nav ko nemitīgi bolīt acis tumsā kā nakts piekūnam. Labāk apsēdies un atpūtini savas nabaga ačeles!
Tarkans vilcinājās. Viņš īsti nezināja, kā rīkoties. Gaismas glabātājs bija bruņiniekiem uzticējis savu dzīvību — un bruņinieks Paravains, pirmais no trīspadsmit Baltajiem Bruņiniekiem un līdz ar to miesassardzes vadonis, no jaunajiem bruņiniekiem nupat vēl iesvētīšanas ceremonijā, uzsitot ar zobenu pa plecu, bija pieņēmis zvērestu allaž būt modriem cīņā pret tumsas spēkiem. Jo tumsas spēki jau kopš laiku pirmsākumiem karoja ar gaismas sargātājiem un bez mitas lauzīja galvu, kā uzvarēt labo un tronī iecelt Mūžīgo iznīcību.
Tarkans domīgi pašūpoja galvu — šausmas, ja nu ienaidniekam izdotos iekļūt Blāzmoralda tieši viņa sardzes laikā! No otras puses, Maruna teiktais izklausījās visnotaļ saprātīgi, un viņš pavēlnieka dienestā bija pavadījis jau ilgu laiku. Krietni ilgu!