Tomēr kaut kādam cēlonim vajadzēja būt šiem baisajiem trokšņiem, kas viņus pavadīja kopš brīža, kad viņi spēra kāju Bendesmežā...
Piepeši Kaja skaļi iekliedzās. Viņa apstājās kā pienaglota. Sejā nebija redzama ne asins lāsīte.
Laura pārsteigta paskatījās draudzenē. — Kas noticis?
— Vai tu nedzirdēji?
— Ko tad? — Laura vaicāja. Un tikai tad pamanīja, ka Kajai trīcēja rokas un kājas.
— Nu to... šausmīgo kaukšanu, — Kaja atbildēja. — Patiešām briesmīgi. Kā... gluži kā rēgam.
— Tu murgo! — Lūkass vēsi noteica. — Tu tikai iztēlojies.
— Neiztēlojos vis!
— Un kāpēc tad mēs ar Lauru neko nedzirdējām? — Lūkass jautāja. — Tu taču arī nedzirdēji, vai ne, Laura?
Laura papurināja galvu.
— Kā lai es to zinu! — Kaja spītīgi atcirta. — Varbūt tāpēc, ka tā bija pavisam klusa un arī kādu gabaliņu tālāk. Bet vienalga, es to dzirdēju skaidrāk par skaidru.
— Tikai iedomas, — zēns pastāvēja pie sava. Tad pasmīnējis piebilda: —Ja cilvēks baidās, tad, kā labi zināms, domāšana atslēdzas, un tā var sadzirdēt visādas muļķības!
Kaja uzmeta viņam niknu skatienu. — Vai tu gribi teikt, ka man bail? — viņa noprasīja īgnā balsī, kas nesolīja neko labu.
Lūkass pasmīnēja vēl platāk. — Apbrīnoju tavas kombinēšanas spējas! — viņš ņirgājās. — Tu nu gan esi gudriniece — vismaz ņemot vērā trūcīgo koeficientu!
Kaja sašutusi piepūta vaigus un skaļi izelpoja. — Tu... tev pašam nav visi mājās! — viņa uzšņāca Lūkasam. — Tu... stulbais...
— Ej, ej! — Laura skarbi iejaucās. — Nolaidiet gaisu un beidziet uzvesties kā bērnudārzā!
Kaja ievilka elpu. Kādu brītiņu likās, ka viņa gribētu ko sacīt, bet tad atmeta ar roku. Toties uzmeta zvērīgu skatienu Lūkasam, kurš savukārt atbildēja ar ņirdzīgu grimasi.
— Beidziet vienreiz ākstītiesl — Laura brīdināja. Izskatījās, ka tagad viņa nudien bija noskaitusies. — Beigu beigās mums vēl kaut kas darāms. Labi?
Viņa ar drūmu skatienu pavērās Kajā.
Draudzene norija siekalas un piekrītoši pamāja. — Labi.
Laura pievērsās brālim. — Labi? — viņa jautāja.
Lūkass apvainojies saknieba lūpas. Bet tad arī viņš pamāja.
— Labi.
— Nu tad beidzot! — Lauras balsī ieskanējās atvieglojums.
— Tad varam iet tālāk.
Pēc maza brītiņa starp kokiem pavīdēja veco kapeņu sienas. Jau pa gabalu pussabrukušie mūri izskatījās atbaidoši. Laura neskaidri atcerējās, ka pirms neilga laiciņa līdzīgas drupas bija redzējusi kādā senā gleznā. Sajella viņu ar Lūkasu bija aizstiepusi uz muzeju, kur tā bija izkārta. Tā vienīgā no tur izstādītajām neskaitāmajām gleznām bija atstājusi uz Lauru dziļāku iespaidu. Jo sabrukusī kapliča gleznā izskatījās nudien baisi — gandrīz rikpat baisi kā šīs Bendesmežā kapenes. Mākslinieka vārdu gan Laura vairs nespēja atsaukt atmiņā.
Meitene neviļus palēnināja soli, arī Kaja un Lūkass vilcinājās. No skaldītajiem akmeņiem celtā mūra atliekas apmirdzēja spokaina gaisma. Koki, kas ieskāva kapenes, likās vēl augstāki un vecāki nekā pārējie koki mežā, un saules gaisma gandrīz neiespiedās cauri varenajām galotnēm.
Tomēr Laura spēja samanīt āmuļus, kas bija saauguši koku vainagos. To bija gandrīz simts, varbūt arī vairāk. Lieli un gaisīgi rie šūpojās vējā, kurš skāra galotnes. Tādēļ arī Laurai tie likās tik dzīvi — gluži kā mēma ēnām līdzīgu gaisa garu armija, kas šķita viņai uzglūnam.
Kādas muļķbas, Laura nodomāja, papurinādama galvu. Viņa piespieda sevi doties tālāk, rad spēji sajuta briesmīgu aukstumu. Meitene apstājās.
— Vai jūs arī ko manāt? — viņa izbrīnīta pavaicāja. — Pēkšņi kļuva tik auksti!
— Pareizi, — Lūkass apstiprināja. — Ir kā temperatūra vienas sekundes laikā būtu nokritusies zem sasalšanas punkta!
Lūkasam bija taisnība, jo elpa piepeši sāka kondensēties, veidodama mākonīšus, un ledainā vēsma iespiedās līdz pat kauliem, tā ka draugi drebinājās par spīti siltajām vējjakām.
Laura apjuka. Kas gan varēja izraisīt šo piepešo temperatūras krišanos? Vai varēja būt, ka ledainais saltums pie viņiem nāca no kapenēm?
Viņa pagāja vēl soli tuvāk kapenēm, lai izdibinātu šo lietu,
kad gaisā atskanēja šaušalīga šalkoņa. Laura pārsteigta pavērās augšup, un tai pašā mirklī viņai sametās vēl aukstāk. Āmuļi koku zaros mainīja formu! Tie atdzīvojās un pēc pāris mirkļiem pār-vērtās milzīgās, piķa melnās vārnās. Kā pēc slepenas komandas šie nāves vēstneši pacēlās no zariem, izgrūzdami tikpat baisus ķērcienus kā tas vārnu bars, kas Lauru bija vajājis izjādē. Tad tās metās lejup virsū draugiem. Neskaitāmi melnu spārnu pāri planēja zemē, bija skaidri dzirdama spārnu švīkstoņa, un brēcieni kļuva arvien griezīgāki. Virs nelūgtajiem viesiem, kas saspiedās ciešāk kopā un neviļus ievilka plecos galvas, jau griezās melnu spalvu mākonis. Ausis smeldza no aizsmakušajiem vārnu ķērcieniem, un bailēs no aso knābju cirtieniem draugiem dzīslās stinga asinis.
Tomēr uzbrukuma nebija. Toties no tumsas atskanēja dārdoša balss: — Ko jūs, pie velna, te meklējat?
Laura apmetās apkārt un ieraudzīja līdzās veca skābarža stumbram salīkušu stāvu. Tas bija uzradies kā ne no kurienes. Pirmajā mirklī Laura nespēja pateikt, kas tas īsti bija — izskatījās kā cilvēks, bet blakus tā galvai ar zaļi dzalkstošām acīm uz pleca šķita izaugusi vēl viena garena galva — un no tās zibsnīja pretī viena sēra dzeltena, velnišķīga acs.
Kaja bija zaudējusi valodu.
Laura tvēra pēc gaisa. Uz mirkli sirds viņas krūtīs draudēja apstāties, bet tad sāka dauzīties vēl sparīgāk nekā iepriekš.
Fejumīla bija uz spēku izsīkuma robežas. Bēgšana no alkatīgajiem smilšu virpuļiem bija divradzi nogurdinājusi līdz pēdējam.
Ceļojošie virpuļi tuvojās. Smilšu rīkles atvērās un aizvērās, kamēr bars ielenca upurus arvien ciešāk un ciešāk, gatavodamies nāvi nesošajam uzbrukumam.
Divradzis vairs nespēja pakustēties ne no vietas. Fejumīla sastingusi stāvēja un gaidīja galu.
Arī Morvena atvadījās no dzīves. Viņa pacēla acis pret debesīm, lai sagatavotos nāvei, kad ausīs iespiedās tikpat nikns, cik pavēlniecisks ērgļa sauciens. Tai pašā mirklī Bultspārnis no zilgā padebeša metās lejup pie dziednieces.
Gaisā atskanēja šņākoņa. Dziedniece izbrīnīta pavērās apkārt un ieraudzīja varenu, degošu bultu, kas lidoja uz viņas pusi.
Tā trāpīja viena smilšu virpuļa plaši atplestajā rīklē tieši blakus Fejumīlai. Un tad no gaisa šņākdama lidoja vesela bultu krusa, ar liesmojošajām smailēm ieurbdamās smilšu ienaidniekos.
Ceļojošie smilšu virpuļi izmisumā un niknumā iekaucās. Vairāk par visu pasaulē rie baidījās no uguns — jo tikai uguns spelte spēja izkausēt smiltis un kļūt tiem bīstama. Vienā rāvienā tie pameta savus upurus un trakā steigā laidās projām. Kaucienus, kuros skanēja vilšanās, noslāpēja pakavu dipoņa.
Kad Morvena ieraudzīja Paravainu, kurš, putekļu mākoņa ieskauts, tuvojās balto bruņinieku pulkā, viņas sejā atplauka atvieglots smaids.
— To sauc par glābiņu no pilnīgas bezizejas, — viņa uzsauca bruņiniekiem, kolīdz tie bija tikuši līdz viņai. — Paldies jums!