Lūkass uz brīdi bija pilnīgā autā, tad viņš cieši nopētīja māsu.
— Tēti? Kāds tad tētim ar to sakars?
Laura bija noskaitusies par savu nesavaldīgo reakciju. No viņas puses bija pārāk muļķīgi pateikt ko tādu. Protams, ka brālis nespēja saprast, ko viņa domāja.
Viņa paspēra soli tuvāk Lūkasam, pavērās viņā lielām acīm un uzlika roku uz pleca. — Vienkārši paļaujies uz mani, Lūkas, — viņa sacīja. — Lūdzu!
Brālis laikam gan nojauta, ka bija svarīgi iemesli, kuru dēļ māsa nevarēja viņam izstāstīt ko vairāk. Citādi no viņa gan nebija tik viegli atkratīties. Viņš bez kādas žēlastības allaž urķējās rik ilgi, līdz saņēma atbildi, ar kuru bija mierā. Bet šoreiz tikai pamāja.
— Labi, — viņš klusi noteica. — Labi, Laura.
Laura viņam dāvāja pateicīgu smaidu. Tad no jauna kļuva nopietna. — Jābūt taču kaut kādai iespējai nemanītiem nokļūt kapenēs?
Kaja saviebās. Izskatījās, ka Lūkass pēkšņi atradis risinājumu.
— Nav problēmu, — viņš teica.
— Tiešām ?
Laura viņā ieintriģēta pavērās — bet tad zēna sejā atplauka plats, ironisks smaids. — Mums tikai jātop neredzamiem, vairāk
neko!
Laura noskaitās. — Ha, ha, ha! Patiešām smiek...
Kā tad!
Kā gan viņa iepriekš par to nebija iedomājusies! Re, kur bija risinājums! Tāpēc arī tētis bija viņai devis norādījumu.
Lauras sejā parādījās prieks. — Pareizi, Lūkas, — viņa teica.
— Tas patiešām ir risinājums! Nāciet — man ātri jātiek bibliotēkā!
— B... b...bet, — Kaja stostījās, — tā taču jau ir ciet!
— Nu un tad? — Laura šķelmīgi pasmaidīja. — Nāciet taču beidzot!
14. nodaļa ČŪSKAS VARĀ
pienākot naktij, Rāvenšteinas pils bija paslēpusies zem pelēcīgi melna plīvura. Mēness jau bija uzlēcis, un virs parka vidēja tā sidrabainais sirpis. Tālu rietumu pamalē debesis blāzmoja pēdējā oranžajā gaismā. Taču Laurai, Lūkasam un Kajai nebija laika to vērot.
Cieši cits pie cita viņi bija satupuši parkā aiz milzīga, veca ozola stumbra. Acis bija pievērstas mazajam pelēko laukakmeņu namiņam, kas, pamatīga lazdu krūma pa pusei aizsegts, stāvēja netālu no viņiem skābarža paēnā. Iespējams, ka tajā nebija vairāk par divām trim istabām. Sānu sienā bija redzami divi mazi lodziņi. Caur sīkajām rūtīm, ko aizklāja jocīgi aizkari, plūda blāva gaisma. Gala sienā arī bija ierīkots logs un turklāt vēl zemas ieejas durvis no masīva koka. Jumts bija segts ar šīfera kārniņiem. No skursteņa dūmi vijās debesīs, kuras satumsa arvien vairāk.
Reimāra fon Rāvenšteinā laikos šajā mājā bija dzīvojis pils kapelāns. Pārāk ilgi gan viņam tas neizdevās, jo pēc tam, kad krietnais Dieva kalps bija uzdrošinājies pavēlniekam noturēt sprediķi par viņa dzīvesveidu, kas nebija visai tīkams Dieva acij, bendem jau nākamajā dienā vajadzējis ķerties pie darba. Gadsimtu gaitā mūra sienas bija aizsargājušas ne mazumu iedzīvotāju, bet nu jau neskaitāmus gadus te mitinājās Atila Morduks, internāta saimniecības pārzinis.
Cauri parkam atskanēja apoga sauciens, un ozola pakājē kaut kas nočabēja biezajā lapu kārtā.
Pele? Kaja saviebās. Viņu bija pārņēmusi neomulīga sajūta.
— Nu, nezinu, Laura, vai tā patiešām bija baigi labā ideja, — viņa atzinās.
— Protams, tā ir mūsu vienīgā izdevība!
— Un ja nu saimniecības pārzinis nekur neies?
— Gan jau aizies, vari būt mierīga! — Laura apgalvoja.
— Atila Morduks katru dienu ap šo laiku dodas uz pili un virtuvē ar pavāru iedzer pa mēriņam šņabja!
— Kuš! — Lūkass nošņācās. — Apklustiet taču vienreiz!
Viņš piespiedās ciešāk pie ozola stumbra un satraucies norā'
dīja uz māju. Tieši tobrīd vērās vaļā durvis, un uz sliekšņa parādījās Atilas Morduka ducīgais stāvs.
— Vai es neteicu? — Laura čukstēja.
Vīrietis iznāca laukā, aizvēra durvis un devās uz priekšu.
— Lieliski! — Lūkass nopriecājās.
— Kas tad? — Kaja izdvesa.
— Viņš neaizslēdza durvis! — zēns atbildēja.
— Varbūt viņš nevar nociesties, līdz būs ticis līdz šņabītim, — Laura nomurmināja.
Šķita, ka saimniecības pārzinis nemana trīs vērīgos acu pārus. Platiem soļiem viņš aizsteidzās pa taciņu, kas izlocījās starp parka kokiem un no viņa nomaļās mājiņas veda uz pils ēku. Garās rokas neveikli kūļājās gar iespaidīgā ķermeņa sāniem, kas kustējās ļodzīgā jūrnieka gaitā. Piepeši viņš sāka svilpot kādu dziesmiņu. Laura neticēja savām ausīm — drūmais īgņa Atila svilpoja jautru meldiņu. Vēl pēc kāda brīža saimniecības pārzini bija aprijusi tumsa.
Gaiss bija tīrs.
Laura piebikstīja abiem draugiem. — Labi, — viņa čukstēja.
— Tik tālu esam.
Lūkass paskatījās māsā. Viņu kaut kas nomāca. — Varbūt labāk iet man? — viņš vaicāja.
Laura enerģiski papurināja galvu. — Nē, nekādā ziņā. Jūs tikai turiet vaļā acis un skatieties, lai mani neviens nepārsteigtu. Un, ja nu kāds nāk — zināt, kas jums jādara?
Lūkass pamāja. — Jā, skaidrs!
— Labu veiksmi, Laura, — Kaja novēlēja. Arī viņas sejā bija lasāmas raizes.
Laura iedrošinoši uzsmaidīja. — Paldies, — viņa nočukstēja.
Meitene piecēlās un iznāca no ozola stumbra slēpņa. Uzmanīgi paskatījās uz visām pusēm. Nē — neviens nebija redzams. Laura vēlreiz dziļi ieelpoja un metās skriešus. Veikli kā zebiekste viņa aizslīdēja no viena aizsega pie cita. Vēl daži mirkļi, un viņa jau būs pie durvīm.
Lūkass un Kaja viņu vēroja no slēpņa aiz ozola stumbra. Lūkass uztraucies grauza nagus. Kaja turpretim, neko nedomādama, iebāza roku kabatā, izvilka šokolādes plāksnīti un, atbīdījusi papīru, nokoda gabaliņu. Viņa pat neievēroja, ka rā bija pildīta ar riekstu masu, jo visas domas kavējās tikai pie draudzenes.
Laura vēlreiz paskatījās uz visām pusēm un tad, satvērusi rokturi, uzmanīgi paspieda koka durvis, kas atvērās ar vieglu čīkstoņu. Meitene bez skaņas ieslīdēja namiņā.
Kad Laura atkal bija aizvērusi durvis, viņa neko neredzēja. Valdīja pilnīga tumsa. Tomēr viņa neiedrošinājās iedegt gaismu. Vienkārši draudēja pārāk lielas briesmas, ka viņu kāds ieraudzīs. Iekšā bija silti, gandrīz vai smacīgi, un Laurai pretim pasitās savāds smārds. Viņa paošņāja gaisu, taču nespēja noteikt, kas tas ir. Viegli sastāvējusies smaka ar puvuma niansi. Bet bija vēl kaut kas, ko Laura vienkārši nespēja nosaukt vārdā. Oda pēc... pēc...
Briesmām!
Kaut arī Laurai šis apzīmējums likās visai neprecīzs, to vienīgo varēja piemeklēt šim saldenajam aromātam, kas valdīja Morduka miteklī.
Pēc dažiem mirkļiem acis jau bija pieradušas pie tumsas. Melnumā iezīmējās Atilas dzīvojamās istabas mēbeļu kontūras: pie sienām skapji un plaukti, galds ar krēsliem istabas vidū.
Istabai nebija griestu. Tā bija vaļēja līdz pat jumta slīpnēm, ko balstīja vairākas koka sijas. Ap vienu no tām vijās dīvains, pineklim līdzīgs veidojums, bet nebija saprotams, kas īsti. Resna tauva? Šļūtene vai riepa?
Laura piesardzīgiem soļiem iegāja dziļāk istabā. Viņa turējās tuvāk sienai, lai nejauši neapgāztu kādu krēslu, saceļot krietnu būkšķi. Uzmanīgi paspērusi vēl vienu soli, viņa izdzirda šņākšanu, kas lika atkāpties un sastingt.
Nepilnu metru no viņas kā no tukšuma bija parādījusies čūska.
Kobra. Neiedomājami satracināta kobra! Kapuce bija izplesta, šķeltā mēlīte šaudījās mutē, un čūska šņāca tik draudīgi, ka Laura aiz bailēm nespēja ne pakustēties un aizturēja elpu.