Kobras galva šaudījās šurpu turpu, itin kā gatavodamās uzbrukumam un noskatīdama vispiemērotāko vietu nāvējošam kodienam. Vēl rikai dažas sekundes, un rās smailie zobi iecirtīsies Laurā, ielaižot ķermenī nāvi nesošo indi.
Čūskas galva jau pašāvās uz Lauras pusi, izdarot pātagas cirtienam līdzīgu kustību — tad meitene piepeši atskārta, ka kobra atrodas terārijā.
Ak kungs!
Laura atvieglota ļāva aizturētajam gaisam izplūst no plaušām. Pulss nomierinājās.
Kaut kāds vājprāts! Kā gan viņa varēja tik traki pārbīties no sprostā ieliktas čūskas?
Uzbrūkot briļļu čūska bija ar dobju troksni atsitusies pret terārija stikla sienu. Tā gan dzīvnieku neaizkavēja mesties turpmākos uzbrukumos. Tomēr šoreiz Laura saglabāja aukstasinību.
Trauks ar agresīvo kobru stāvēja lielā plauktā, kas aizņēma visu telpas malējo sienu. Tajā bija salikti neskaitāmi terāriji, kuros atradās vēl citi dzīvnieki. Lielākoties rāpuļi. Laura atklāja arī zirnekļus un skorpionus, no kuriem gan viņa īpaši neizbijās. Toties sajūta bija nomācoša. Atila Morduks nu gan bija jocīgs putns, ja varēja justies patīkami tik riebeklīgu zvēru sabiedrībā. Taču viņam tas kaut kā pat piestāvēja.
Tagad Laura arī varēja izskaidrot, no kurienes nāca dīvainā smaka. Pēc dzīvniekiem, bet varēja gadīties, ka arī no to pārtikas.
Laurai bija aizdomas, ka pie tās pieder arī dzīvas peles un iebojāta gaļa. Jau iedomājoties vien, viņu pārņēma vēlme izvemties.
Tad Laura pie loga atrada atslēgu plauktiņu. Tas bija liels, senatnīgs koka dēlis ar daudzām atslēgām. No robainajām formām Laura atskārta, ka tām vajadzēja būt internāta ēkas atslēgām.
Cerams, ka tur bija arī bibliotēkas atslēga!
Meitene žigli šķērsoja istabu. Grīdas dēļi klusītēm čīkstēja. Tajā pašā mirklī atdzīvojās neparastais kamols, kas bija saritinājies ap siju. Tas pagriezās un mainīja formu, no mudžekļa atdalījās ir kā virve rokas resnumā un lēnām līda uz priekšu pa siju.
Tā bija milzu boa, kas bija atmodināta no miega. Varenais, zvīņotais ķermenis bez neviena troksnīša slīdēja pa siju, kas bija nostiprināta tieši virs loga. Kamēr žņaudzējčūska lēnām līda uz loga pusi, nebija dzirdama ne sīkākā skaņa.
Visbeidzot čūska apstājās, un rās ķīļveidīgā galva nolaidās lejup. Boa lēnītēm, gandrīz vai apdomīgi šūpojās šurpu turpu. Tai bija oranži dzeltenas, pogām līdzīgas ačeles, kuru vertikālās, melnās zīlītes bija nekustīgi pievērstas Laurai, un tā, klusi šņākdama, šaudīja mēlīti. Čūska sāka ošņāt gaisu un likās, ka laupījumam drīz vien būs gals klāt.
Laura, blāvās mēnessgaismas apmirdzēta, neziņā stāvēja pie atslēgu plauktiņa un pētīja atslēgu raibo lērumu. Viņa savilka uzacis. Johaidī, kura no tām derēja bibliotēkai? Kā to varētu pazīt? Kamēr viņa lauzīja galvu, slīdošā nāve no viņas bija tikai nepilnu divu metru attālumā.
Kaja nokoda gabaliņu. Un vēl vienu. Visbeidzot viņa iebāza mutē pēdējās šokolādes atliekas. — Fik ilgi fiņa fur fēl faliks? — viņa vaicāja, ēzdama pilniem vaigiem.
Lūkass vispirms neizpratnē paskatījās. — Cik ilgi viņa tur vēl paliks? Nav ne jausmas.
Viņš no jauna pievērsa skatienu mājai, kas gandrīz vai nebija saskatāma. Pie debesīm bija savilkušies biezi mākoņi. Atkal iekliedzās apogs, un tuvīnais torņa pulkstenis nozvanīja trīs reizes. Lūkass pameta skatienu savā rokas pulkstenī — bez piecpadsmit desmit. Laurai vajadzēja pasteigties, ja viņi gribēja tikt atpakaļ istabās līdz naktsmiera sākumam.
Zēns paskatījās uz augšu un ieraudzīja pusduci sīku ēnu, kas bez nevienas skaņas lidinājās virs mājas jumta un spokojās pa parka koku kailajiem zariem.
Sikspārņi. Dīvaini. Galu galā sikspārņiem taču vajadzēja gulēt ziemas miegā... Ko gan viņi darīja šeit decembra vidū Rāven-šteinas parkā? Visnotaļ dīvaini. Gandrīz tikpat dīvaini kā Lauras izturēšanās pēdējo dienu laikā.
Lūkass nenovērsa acis no spārnotajiem zvēriņiem. Tie kā melni rēgi plivinājās starp lielajiem kokiem, ieturēdami kursu uz pili. Viņš vēl redzēja, kā tie apmeta loku ap austrumu torni, iekams pazuda.
Varbūt viņi mitinās zem torņa jumta, Lūkass prātoja — un tai pašā mirklī sarāvās, jo ieraudzīja saimniecības pārzini, kas nupat iznāca no internāta ēkas. Atila Morduks atgriezās.
Lūkass uztraucies piebikstīja Kajai ar elkoni un norādīja uz ļodzīgajā gaitā slājošo stāvu.
Kaja izbīlī pārtrauca kustināt muti.
Atila Morduks acīm redzami steidzās atkal tikt siltumā. Lai nokļūtu līdz namiņam, ilgu laiku nevajadzēja.
Gaismas glabātājs nekustīgi gulēja savā guļvietā, kamēr Paravains izmisis raudzījās dziedniecē. — Vai tu nudien neko nevari darīt viņa labā? — viņš neticīgi jautāja.
Morvena novērsa skatienu no sirdzēja un gandrīz vai līdzjūtīgi palūkojās jaunajā bruņiniekā. — Man žēl, Paravain. Bet tu taču pats zini, ka pret Melnā zobena graujošo spēku nelīdz neviena dziednieka spējas. Es varu atvieglot Eliziona sāpes un remdināt viņa drudzi, un mans brūvējums viņam dāvās mierīgu miegu. Un, protams, es varu aizkavēt arī viņa sabrukumu, vismaz uz kādu laiku. Taču izārstēt...
Viņa apklusa un rezignēti papurināja galvu. Maigajās acīs bija lasāma bezpalīdzība. Tad dziedniece noklepojās un klusā balsī turpināja: — Izārstēt es viņu nevaru. Viņam var līdzēt rikai dzīvības ūdens, cits nekas.
Morvena nolaida skatienu. Viņa paņēma linu drānu un gribēja to saslapināt bļodā, kad pamanīja, ka tajā gandrīz vairs nav ūdens.
Dziedniece pievērsās Alienorai, kas stāvēja blakus Eliziona guļvietai. — Vai tu man neatnestu svaigu ūdeni, Alienora?
— Jā, protams, — meitene sacīja un paņēma bļodu.
Alariks pārtvēra māsu pirms troņa zāles. Gaidu pārņemts viņš
vērās meitenē. — Nu, kā? Ko viņa saka?
Alienora tikai skumīgi pašūpoja galvu.
— Tas taču nevar būt! — Zēna balsī skanēja neslēpts izmisums. — Viņai taču jāspēj kaut ko darīt!
Alienora vēlreiz papurināja galvu. — Morvena saka, ka nespēj viņu izārstēt. Tikai Dzīvības ūdens...
— Neticu! — Alariks viņu pārtrauca. — Tas vienkārši nav iespējams! Viņa taču ir dziedniece — pati labākā visā Avanterrā! Te kaut kas nav, kā vajag!
Zēns tik nikni piecirta kāju, ka Bučmūlis pārbijies nosvūpoja no viņa pleca un ierāvās kaktiņā.
Alienora mierinoši uzlika brālim roku uz pleca. — Muļķības, Alarik. Morvena taču tāpat kā mēs negrib, lai Elizions nomirtu — kādēļ lai viņa apgalvotu pretējo, ja varētu palīdzēt?
Alarika sejā parādījās spīts. — Nav ne jausmas. Bet kālab Paravains no mums slēpa Eliziona stāvokli? Tāpēc, ka, viņaprāt, mēs esam pārāk mazi, lai izturētu patiesības nastu? Varbūt arī Morvenai liekas tāpat? Vai viņa vienkārši baidās kaur ko darīt, lai glābtu Elizionu — jo viņai tas šķiet pārāk bīstami.
Alienora bija pārsteigta. — Vai tu to domā nopietni?
— Tas taču ir iespējams, vai ne? Tu jau zini, kādi reizēm ir pieaugušie. Viņi vispirms visu pamatīgi pārdomā, gari un plaši apsver visus “par” un “pret”, nevis ar pārliecību ķeras pie lietas!
Meitene domīgi paskatījās brālī. — Bet... bet ko tad viņiem vajadzētu darīt?
— Es nezinu, Alienora. Zinu tikai vienu: es nesēdētu dīkā, kad viss iet postā. Un es nevilcinātos tik ilgi kā pieaugušie!
— Tikai, lūdzu, Alarik, nedari neko pārsteidzīgi! — Alienora lūdzoši paskatījās zēnā. — Un pastāsti man, iekams grasies ko pasākt!