Alariks mierinoši uzsmaidīja māsai. — Nebaidies — es kārtīgi visu apdomāšu, iekams sākšu darboties. Un tev viss taps uzticēts — to es tev apsolu, Alienora.
Bibliotēkas atslēga! Kura gan bija sasodītā bibliotēkas atslēga? Visām atslēgām gan bija piekariņi, bet uzraksti uz tiem bija tik senatnīgā rakstā, ka Laura to gandrīz nespēja atšifrēt. Viņas vecvecmāmiņai, jau sen mirušajai tēva vecaimātei, bija tāds pats ievērības cienīgs rokraksts, Laura atminējās. Mariuss Leanders bija viņas mājas pagrabā atradis dažas klades ar pašas sacerētiem stāstiem. Tomēr, kad Laura bija'grasījusies tos izlasīt, neparastā rakstība bija prasījusi tik lielas pūles, ka viņa šo nodomu drīz vien atmeta.
Savādi. Nevarēja taču būt, ka Atila Morduks būtu iemācījies rakstīt tai pašā laikā, kad viņas vecvecmāmiņa. Varbūt tomēr? Laura šo domu drīz atmeta, jo tas nozīmētu, ka viņam būtu vairāk nekā simts gadu. Un tik vecs saimniecības pārzinis arī vēl neizskatījās. Augstākais, piecdesmit gadu vecs, ja ne jaunāks.
Beidzot Laura atrada meklēto atslēgu. Viņa vismaz cerēja, ka uz pēdējā āķīša uzkārtajai atslēgai piekariņā bija rakstīts “Bibliotēka”. Ja ne, tad gan viņa būs ķezā un nāksies izdomāt ko citu.
Laura steigšus paķēra lielo metāla atslēgu un ieslidināja vējjakas kabatā. Viņa apgriezās apkārt un jau gribēja mesties uz durvīm, kad ieraudzīja, ka tumsā pretim spīguļo divi oranžsārti punkti. Tie kā milzīgu jāņtārpiņu pāris slīdēja meitenei arvien ruvāk. Laura izbijās — kas tas bija? Tikai tad, kad baismīgo acu pāris jau bija pietuvojies viņas sejai, meitene saprata: tās bija acis — milzu čūskas acis. Boa. Laura sastinga. Rāpulis viņā hipnotizējoši raudzījās. Laura gribēja kāpties atpakaļ, taču vienkārši nespēja novērst skatienu no šiem kvēlojošajiem punktiem. Viņa bija kā paralizēta. Zināja, ka jāmūk, ka jābēg pēc iespējas ātrāk, ja gribēja izbēgt žņaudzējčūskas nāvējošajiem apkampieniem. Tomēr tas neizdevās. Boa skatiens nelaida vaļā un šķita viņu turam savā varā ar neredzamiem spēkiem.
Čūskas galva tuvojās. Klusi šņācot, šķeltā mēlīte šaudījās mutē un lēnām taustījās uz meitenes sejas pusi. Laura nepretojās. Kaut arī meitene zināja, ka milzīgais, zvīņotais ķermenis drīz vien apvī-sies ap viņas slaido augumu un izspiedīs visu dzīvību, viņa vienkārši stāvēja un skatījās nāvei acīs.
Kaja izmisusi skatījās uz saimniecības pārzini. Atila Morduks atradās tik tikko divdesmit metrus no sava namiņa durvīm — un Laura vēl joprojām bija viņa miteklī!
Kaja piegrūda Lūkasam.
— Dari taču kaut ko! — viņa žēlabainā balsī novilka. — Mums viņa jābrīdina! Citādi viņš noķers Lauru.
Tad Lūkass salika rokas pie mutes, izveidodams taurīti. Viņš dziļi ievilka elpu un ļāva atskanēt dobjam pūces kliedzienam. Atdarinājums izdevās tik labs, ka to pat nevarēja atšķirt no īstas pūces sauciena.
Lauru vēl joprojām nekustējās ne no vietas. Meitene stāvēja kā pienaglota un raudzījās čūskai acīs. Tās mēlīte jau aptaustīja Lauras degunu. Tomēr meitene to nemanīja. Viņa redzēja rikai čūskas acis, kas istabas tumsā kvēloja kā mazi stopsignāliņi, kamēr čūskas ķermenis arvien tālāk un tālāk noslīdēja no sijas, karādamies virs viņas galvas kā dzīvs laso.
Piepeši no tālum tālas pasaules Lauras apziņā iespiedās kāda skaņa.
Kas tas... pūces kliedziens1
Vēlreiz atskanēja putna sauciens. Un tad viņa atcerējās: brī' dinājuma signāls!
Tas bija brīdinājuma signāls, ko viņa bija norunājusi ar Kaju un Lūkasu. Ja kāds tuvotos, viņi brīdinātu ar pūces brēcienu!
Kopā ar atmiņu Laurā atkal atgriezās dzīvība. Gluži kā atmodusies no dziļa miega, viņa piepeši atskārta, ka atrodas nāves briesmas. Tikai mirkli, pirms žņaudzējčūskas vijīgais ķermenis varēja apvīties ap meiteni, Laura palēca sāņus. Viņa aši metās uz durvju pusi. Tomēr tur viņa izdzirda mājas priekšā atskanam soļus un saprata, ka ir par vēlu.
Izskatījās, ka Atila Morduks ir visnotaļ apmierināts ar sevi un pasauli. Apaļajā mēnesnīcas sejā bija iegūlis tai tik neraksturīgais smaids. Un bija arī iemesls — kadrķogu degvīns vēl joprojām karsēja rīkli, un drīz vien varēs likties gulēt un snaust līdz nākamajai dienai.
Saimniecības pārzinis satvēra durvju rokturi. Piepeši viņš aiz muguras izdzirda troksni. Kas tas bija? Pele jau noteikti ne. Un kāds cits dzīvnieks arī ne, par to viņš bija drošs. Vīrietis ar aizdomām pagriezās un pavērās visapkārt. Tomēr, lai kā arī sasprindzinātu acis — un acis viņam rādīja sasodīti skaidri! —, nekas nebija redzams. Tur nekā nebija. Nekā, izņemot kokus un krūmus.
Noteikti viņš bija maldījies. Atila Morduks pagriezās pret durvīm un afvēra tās. Viņa roka taustījās pēc slēdža. Pie griestiem iedegās lampa, ietīdama telpu blāvā gaismiņā. Atila ne rikai kā internāta saimniecības pārzinis, bet arī privātajā jomā bija ārkārtīgi taupīgs cilvēks.
Laura stāvēja aiz durvīm, neuzdrošinādamās elpot. Tomēr droši vien viņu tāpat atradīs. Kad Atila Morduks būs aizvēris durvis, viņš stāvēs vaigu vaigā ar Lauru. Steigā viņa nebija atradusi labāku slēptuvi.
Atila Morduks satvēra rokturi un jau gribēja aizcirst durvis, kad viņa acis pievērsās žņaudzējčūskai, kas karājās no sijas. Citādi tik drūmajā sejā atplauka smaids, roka atraisījās no durvju roktura, un viņš līganiem soļiem tuvojās čūskai.
— Kleopatra, dārgumiņ, — viņš maigi noteica. — Ko tu tur dari?
Tik saudzīgi, kā neviens nebūtu varējis iedomāties, viņš nocēla žņaudzējčūsku no sijas, uzlika sev uz pleciem, saņemdams tās galvu rokās. Viņš noglaudīja un samīļoja zvīņaino ķermeni, un Kleopatra mīļi šaudīja mēlīti pretim savam pavēlniekam. Tad Atila Morduks pieliecās un, izstiepis lūpas, uzspieda skaļu buču uz čūskas paplatā purniņa.
Drebošā Laura uz sekundi pretīgumā aizvēra acis. No bailēm un riebuma viņai pār muguru pārskrēja tirpas. Ber rad meitene saņēmās. Bez nevienas skaņas izslīdēja no aizdurves, kur bija slēpusies no Arilas skatiena, un uz pirkstu galiņiem izlavījās ārā.
Glābta! Paldies Kleopatrai!
Bet, tikko Laura bija nokļuvusi drošībā, Atilas Morduka sejā parādījās savāda izteiksme. Viņš apgriezās apkārt un stingi noskatījās uz durvīm, kur bija pazudusi Laura. Tad piegāja pie loga, atbīdīja aizkarus un pavērās laukā tumsā — un viņa pilnmēnesim līdzīgajā sejā atplauka vieds smaids.
Mazu brītiņu pirms desmitiem Laura, Lūkass un Kaja sasniedza internāta ēku. Viņi steigšus joza augšup pa lielajām ieejas kāpnēm un pazuda pa durvīm. Neviens nepamanīja, ka akmens milzis pagrieza acis un norūpējies noskatījās viņiem pakaļ.
Bērni izbrāzās cauri ieejas hallei, kur nebija redzams neviens cilvēks. Kā parasti, viņi šķīrās zem vecās gleznas.
— Ar labu nakti — un līdz rītam! — sauca Lūkass, nogriezdamies pa kreisi.
— Ar labu nakti! — Laura un Kaja metās pa labi uz kāpnēm, kas veda uz meiteņu spārna trešo stāvu. Kajai ar kreiso roku ik pa brīdim atbalstījās pret akmens margām, jo īsais sprintiņš no Atilas namiņa līdz galvenajai ēkai viņu bija atstājis galīgi bez elpas.
— Ap pusnakti es aizlavīšos uz bibliotēku, vai tu nāksi līdzi, Kaja? — Laura vaicāja.
— Vai tad tev vēl nepietiek? — draudzene aizelsusies tusnīja.
— Priecājies, ka Atila Morduks tevi nenoķēra. Tu izspruki tikai par mata tiesu.
Laura pasmīnēja. — Zinu. Tomēr es izspruku. Un kādēļ lai man nepaveiktos arī bibliotēkā?