Kaja nogrozīja galvu. Kā Laura varēja būt tik ietiepīga? Kāpēc viņai visādā ziņā vajadzēja izaicināt likteni? Kāpēc pilnīgi veltīgi vajadzēja līst briesmās? Kaja ro vienkārši nespēja aptvert. Beigu beigās internāta audzēkņiem bija stingri aizliegts uzturēties bibliotēkā ārpus darba laika. Kvintuss Tumšickis taču nepārprotami bija to atgādinājis. Vai tiešām Laura nesaprata, ko tas nozīmē?
— Un ja viņi tevi tomēr noķers? — Kaja jautāja. — Tu taču zini, kas tad notiks.
Taču Laura tikai atmeta ar roku. — Tu gluži nevajadzīgi raizējies, Kaja. Kurš gan mani sāks tvarstīt? Pusnaktī taču visi guļ. Arī skolotāji. Turklāt neviens jau nezina, kas man padomā.
Atskanēja aši soļi, un pa kāpnēm nodrāzās misters Vēsais. Viņš tik traki steidzās, ka lēca pa diviem pakāpieniem uzreiz. Ieraudzījis meitenes, viņš uzsmaidīja Laurai.
— Uzmanieties! — viņš neapstādamies tām čukstus uzsauca.
— Rozīgā Taksa te kaut kur ložņā apkārt. — Tai pašā mirklī viņš jau hija pazudis.
Kaja un Laura izbijušās saskatījās.
— Vai tad jau ir desmit? — Kaja jautāja.
— Nav ne jausmas. — Laurai arī nebija līdzi pulksteņa.
Beidzot viņas bija tikušas līdz trešajam stāvam. Laura piesardzīgi nopētīja garo gaiteni, kas veda uz meiteņu istabu. Nebija ne dzīvas dvēseles. Arī Rebekas Taksas ne.
It neviena.
Griestu apgaismojums piešķīra gaitenim omulīgu gaišumu. Bruņinieku ietērpi tumšajās nišās tagad neizskatījās tik draudīgi kā nakts vidū.
Meitenes iegāja gaitenī un klusi steidzās uz savu istabu. Viņu soļus gandrīz nevarēja saklausīt. Mērķis jau bija turpat vai sasniegts, kad viņas piepeši šausmās sarāvās. Kā no zemes izlīdusi, viņu priekšā pēkšņi stāvēja Taksa, aizšķērsodama ceļu. Acīmredzot viņa bija uzglūnējusi aiz kāda bruņutērpa.
Kaja bailīgi paskatījās Taksā. Laura turpretim raudzījās grīdā.
Skolotāja kā vienmēr bija ģērbusies rozā. Viņas rudie sīkspro-gainie mati atgādināja mazas čūskiņas, kas savijušās ap galvu. Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un vēsi nopētīja abas meitenes. — Labvakar, dāmass.
— L... l... labvakar, — Kaja stostījās.
Taksa atbīdīja žaketes piedurkni un paskatījās pulkstenī. Pierē viņai izveidojās domīgas krunciņas. —Jumss ir paveiciess, — viņa konstatēja. — Vēl divasss minūtesss, un es diemžēl būtu ssspiessta par jumss ziņot doktoram Tumšickim.
Šai mirklī Rebeka Taksa ievēroja, ka Laura pūlējās izvairīties no acu kontakta.
— Essi tik laipna un vissmaz passskatiess manī, kad ess ar tevi runāju! — skolotāja pārskaitusies nošņāca.
Kā čūska, Laura nodomāja. Tieši tāpat bija skanējusi čūsku šņākšana Atilas namiņā. No šīs domas vien viņai pār muguru pārskrēja ledainas trīsas. Neteikusi ne vārda, viņa pacēla galvu un paskatījās matemātikas skolotājā, kas viņu nopētīja ar drūmu izteiksmi sejā. Nedomāt par to, — meitenei izšāvās cauri galvai. Tikai nedomā par to, ko esi iecerējusi!
Taksa nenovērsa no Lauras acis.
Laura norija siekalas. Sāka niezēt galvas āda, un meiteni pēkšņi pārņēma nelāga sajūta. Šis nekustīgais skatiens — tas bija dzedrs un ass kā skalpelis. Laura taisni vai juta, kā tā asmens ietriecas pierē, lai atsegtu viņas domas.
Nedomāt par to, Laura atgādināja pati sev. Tikai nedomā par to, ka tu pēc tam...
Skolotājas balss bija pārsteidzoši maiga. Gandrīz vai iemidzinoša. — Nezinu, kāpēc, bet man ir radussiesss ssajūta, ka tu īssti labi nezini, ko dari, Laura? — Viņa glūnīgi paskatījās meitenē.
Laura neatbildēja. Galvā virpuļoja jautājumi. Ko gan skolotāja ar to domāja? Vai viņa jau visu zina?
— Bez ššaubām, būtu labāk, ja tu pamācītoss matemātiku, nevis klaiņotu apkārt, — Taksa turpināja. — Beigu beigāss mēss parīt rakssstīssim kontroldarbu. Pat ļoti ssvarīgu kontroldarbu!
Viņa vēl joprojām raudzījās Laurā ar uzšķērdošo skatienu. Tad sejai pārslīdēja mīklains smaids.
— Bet tev jau pasšai jāzina, kass ir ssvarīgi. Vai ne, Laura?
Meitene vēl joprojām neko neatbildēja.
Un apklusa arī Rebeka Taksa. Neteikusi vairs ne vārda, viņa apgriezās un aizgāja. Smaids viņas sejā bija izdzisis, viņa, gluži otrādi, izskatījās nīgra.
Pat ļoti nīgra.
Kaja izbijusies noraudzījās skolotājai pakaļ. — Vai pamanīji, kā viņa uz tevi glūnēja?
— To nevarēja nepamanīt.
— Labāk neej uz bibliotēku, Laura. Man šķiet, ka Rozīgā Taksa kaut ko nojauš. Pilnīgi noteikti!
Laura papurināja galvu. — Nekādā ziņā! — viņa atteica. — Es taču neko nedomāju.
— Ko? — Kajas sejā parādījās apjukums. — Neko nedomāji? Nu, ja godīgi, Laura, tad tu runā mīklās. Ko tas nozīmē — neko nedomāji?
— Vēlāk paskaidrošu, Kaja. Tomēr esmu droša, ka Taksa neuzzināja, ka man ir bibliotēkas atslēga. Un tagad beidzot nāc! Tās stundas, kas vēl atlikušas līdz pusnaktij, es vēl gribētu pagulēt.
Atslēga derēja. Laura atviegloti uzelpoja.
Paveicās!
Viņa bija uzvilkusi sarkano, stepēto vējjaku virs pidžamas un tagad, stāvēdama smago bibliotēkas durvju priekšā, paskatījās visapkārt. Neviena nebija. Tātad varēja mēģināt.
Laura pagrieza atslēgu. Bultai atbīdoties, slēdzenē atskanēja mazs klakšķis, un viņa nospieda rokturi. Durvis čīkstēdamas atvērās. Laura žigli iešmauca zālē.
Agrāk te bija notikuši svētku banketi un greznas balles, taču kopš internāta dibināšanas šeit mājvietu bija atradusi bibliotēka, kas gadu gaitā bija izaugusi līdz neiedomājamiem apmēriem.
Lauru apņēma zīdaini melna tumsa, un kādu brītiņu viņa pilnīgi neko nespēja saskatīt. Bija dzirdama pārmērīgi skaļā sienas pulksteņa tikšķēšana, un nāsīs iesitās veca papīra un tipogrāfijas krāsas smārds. Bibliotēkas zālē nebija ne sīkākās gaismiņas. Abu lielo logu aizkari gan bija atvilkti, bet laukā aiz rūtīm valdīja dziļa nakts.
No spokainās tumsas tikai lēnām iznira plauktu aprises, tie slējās līdz pat griestiem un bija pilni ar neskaitāmām grāmatām. Gar bibliotēkas sienām visā garumā bija sarindoti vismaz trīsdesmit šādi plaukti. Starp tiem bija šauras ejiņas, augstākais, divu plecu platumā. Ari pie sienām stāvēja grāmatplaukti, kā arī skapji un galdi.
Laura neziņā raudzījās visapkārt. Kur gan viņai meklēt miglu, ko tēvs te bija paslēpis? Viņai nebija ne sīkākās nojausmas, un bibliotēka bija liela.
Kur sākt meklēt?
Un, vēl ļaunāk, — ko īsti meklēt? Kā izskatījās šī paslēptā migla? Kā to vispār iztēloties?
Laurai nebija ne mazākā priekšstata, un tas tikai nejēdzīgi apgrūtināja visu pasākumu. Viņa lēnām klīda gar plauktu rindām un skatījās uz visām pusēm. Varbūt šī noslēpumainā migla bija nobēdzināta starp grāmatām un stāvēja kādā plauktā?
Nu, iespējams, — bet kurā?
Laurai iekrita prātā: migla sākās ar M — varbūt meklēt plauktā ar šo burtu? Kāpēc gan ne? Kaut kur taču viņai vajadzēja sākt, un mēģinājums noteikti bija tā vērts.
Viņa pielika soli un devās uz attiecīgā plaukta pusi. Meitene iegriezās šaurajā ejā starp M un N plauktu, kad izdzirda troksni, kas lika uz pieres izspiesties baiļu sviedriem — durvis iečīkstējās!
Un tad jau bija dzirdami soļi pie ieejas.
Ak, nē!
Viņai vajadzēja paslēpties, un turklāt vēl veicīgi. Laura steigšus pavērās visapkārt, drudžaini prātodama, kur gan varētu patverties — bet nekas neienāca prātā.