Nekādā ziņā.
15. nodaļa DIVKĀRŠS PĀRSTEIGUMS
Nākamajā dienā pēc pusdienām kāds klauvēja pie durvīm. Laura un Kaja nupar bija atgriezušās istabā un gribēja ķerties pie mājasdarbiem. Laura bija pārsteigta. Viņa nevienu negaidīja. Meitene jautājoši pavērās Kajā. Bet tā tikai paraustīja plecus. Viņai arī nebija ne jausmas, kas tas varētu būt.
Laura piegāja pie durvīm un atvēra.
Tas bija Persijs Valjants. Laura pārsteigta viņā noraudzījās.
— Kas noticis, Persij?
Persijs palocījās kā īsts kavalieris. — Vai drrikstū tevī lugt man sekot, darrgā Laura?
Meitenes sejā atspoguļojās izbrīns. — Tev sekot? Bet paukošanas nodarbība būs tikai šovakar vakarā — vai arī es maldos?
Persijs papurināja galvu. — Nebūt ne, jaunkundz. Tevi neviens nespeij maldināt. Tomēr veļos tevi lūgt pievienotēs man, pagodinot arr savu sabiedrrrību.
— Ko... kas tev padomā?
Fizkultūras skolotājs izturējās mīklaini. — Mazlet paceties, Laura, un savald’ savu ziņkarrību. Pārrsteigums irr pārrsteigums vienīgi tad, ja ieprriekš nezinā, parr ko irr runa. Un tagad, lūdzu, pasteidzies! Laiks skrrien vēja spārrniem, un mes līdz tumsai grabam atgrrieztēs. Es tevi gaidīšū stāvlaukumā.
Viņš jau grasījās doties projām, kad piepeši iekrita prātā vēl kas. — Tev lieti noderrētū, ja tu silti sagerrbtos! — Tad viņš pagriezās un aizgāja.
Laura pārsteigta noraudzījās viņam nopakaļ. Ko gan Persijam no manis ievajadzējies? Domās iegrimusi, viņa atgriezās pie rakstāmgalda.
— Kas Persijam bija padomā? — Kajai kārojās zināt.
— Nav ne jausmas. Bet drīz vien es uzzināšu, tā man šķiet.
— Tad tu tomēr iesi?
— Protams! Kā tad tu domāji?
— Es domāju, ka mēs pamācīsimies matemātikas kontroldarbam. Tu taču zini, cik tas ir svarīgi.
— Skaidrs, ka zinu. Bet tas, kas padomā Persijam, noteikti ir tikpat svarīgi. Citādi viņš mani netraucētu pildīt mājasdarbus!
Kaja sadrūma. — Lauras jaunkundzei jāzina labāk, — viņa aizvainota atdarināja Persija intonāciju.
— Beidz! Nevajag taisīt tādu ģīmi, lūdzu, Kaja! Tas noteikti nebūs tik ilgi, un, kad būšu atpakaļ, mēs apsēdīsimies un kopā pamācīsimies matemātiku.
Kaja viņā skeptiski paraudzījās. — Tu apsoli?
— Apsolu!
Draudzene atkal atplauka. — Labi. Tad ej. Un lai tev veicas, lai ko jūs arī darītu.
Viņa no sava rakstāmgalda augšējās atvilktnes paņēma šokolādes plāksnīti. Krējuma šokolāde ar lazdu riekstiem. Ar divām, trim steidzīgām kustībām viņa atrāva iesaiņojumu, nolauza krietnu gabalu un iebāza mutē. Tikko uzsākusi to košļāt, Kaja svētlaimē pievēra acis.
Kajas pasaulītē atkal valdīja saulains laiks, un draudīgo matemātiku saldināja krējumainā masa. Taču Laura žigli ielēca ziemas zābakos, uzvilka vējjaku un uzlika adīto cepuri. Tad viņa izsteidzās no istabas.
Brauciens ar Persija drebulīgo Peugeot nevilkās ilgi. Jau pēc piecām minūtēm viņš parādīja pagriezienu, nobrauca no šosejas un iegriezās šaurā celiņā, kas veda uz savrupu zemnieka sētu. Ne tuvu, ne tālu nebija redzama neviena cita māja.
Laura pārsteigta paskatījās fizkultūras skolotājā. — Vai šinī sētā dzīvo tavs zirgs?
Persijs noslēpumaini pasmaidīja. — Pacetību, mīļā Laura, rikai pacerību!
Staļļa priekšā stāvēja zirgu transportam domāts kravas auto. Persijs apstājās tieši tam blakus, izslēdza motoru un izkāpa ārā.
Laura arī izkāpa no automašīnas. Viņa aizcirta durvis un sekoja Persijam, kas mērķtiecīgi devās uz staļļa durvīm. Jau no tālienes Laurai degunā iesitās siltais zirgu un pakaišu smārds. Uzreiz ienāca prātā Viesulis, un meitenes sirdi pārņēma vieglas ilgas.
Staļļa durvīs stāvēja kāds vīrs. Viņš ar baudu sūca mutes kaktiņā iesprausto pīpi. Svina pelēkajās pēcpusdienas debesīs pacēlās dūmu mākonīši. Laura viņu tūliņ pazina — Kastors Dītrihs, tas pats zemnieks, pie kura viņa turēja Viesuli.
— Jūs? — viņa pārsteigta uzrunāja paveco vīru. — Kāda sagadīšanās! Ko jūs te darāt?
Laba un slikta laika ārdētā zemnieka seja savilkās laipnā smaidā. — Labdien, jaunkundzīt, — viņš sveicienāja. — Vai mēs tā kā būru pazīstami?
Laura pārsteigta viņā noraudzījās. — Domāju gan. Protams, ka mēs esam pazīstami. Jūs esat zemnieks Dītrihs...
— Pareizi, — vīrietis smaidot viņu pārtrauca.
— Un mans zirgs stāv jūsu stallī!
— Tas arī pareizi! — viņš atzina, un Laura vēl vairāk apjuka.
— Tad jau jums mani arī jāpazīst! — viņa, mazliet apmulsusi, pašūpoja galvu.
Nevarēja būt, ka Dītrihs viņu būtu aizmirsis! Tik vecs taču viņš vēl nebija, un slimības pazīmes arī viņam vēl nebija novērotas. Tad piepeši viņai radās aizdomas. Viņa piemiedza acis un neuzticīgi palūkojās zemniekā.
— Varbūt gribat mani tikai paķircināt?
Vīrietis izņēma pīpi no mutes un no sirds iesmējās. — Nē, to nu gan ne. Kāpēc gan?
— Tad taču jūs zināt, ka mani sauc par Lauru Leanderi?
Zemnieks papurināja galvu. — Nē, to es nezināju, — viņš gluži nopietni atteica. — Un redzējis tevi es arī nekad neesmu.
— Bet...
Laurai vajadzēja dziļi ieelpot. Viņa vairs nesaprata, kas notiek pasaulē. Meklējot palīdzību, viņa pavērās Persijā Valjantā, kurš, viltīgi smaidīdams, bija sekojis sarunai. — Kādu teātri mēs te spēlējam? — viņa vaicāja, maķenīt noskaitusies. — Vai nu jūs abi mani nesat cauri, vai arī es pati esmu galīgi aptaurēra.
— Tāda nu tu noteikti neesi! — No staļļa atskanēja pazīstama vīrieša balss. — Un cauri arī tevi neviens nenes.
Laura pārsteigta pagriezās un ieraudzīja vīrieti, kurš iznāca no staļļa tumsas.
Tas bija — Kastors Dītrihs.
Lauras acis izbrīnā iepletās. Viņas priekšā stāvēja zemnieks Dītrihs, šaubu nebija, ber —veselos divos eksemplāros. Abi vīrieši, kas stāvēja staļļa durvīs, bija tik līdzīgi kā divas ūdens piles. Pat pīpes bija gluži vienādas.
Tas Dītrihs, kurš nupat bija iznācis no staļļa, viņai laipni pamāja. — Sveika, Laura! Iepazīsties ar manu brāli — mans dvīņubrālis Nikodēms!
Noskaitusies par savu neattapību, Laura noskurināja galvu. Tad ar plaukstu piesita sev pie pieres. — Ak kungs! — meitene novilka. — Kā es varēju būt tik dumja!
Kastors Dītrihs saprotoši pasmaidīja. — Neniknojies nu, Laura. Tu neesi pirmā, kas mani sajauc ar Nikodēmu. Bet — vai tu negribi apraudzīt stalli?
Laura jautājoši paskatījās Persijā. Galu galā viņš bija ras, kurš meiteni bija atvedis šurp. Un varbūt viņš nemaz negribēja doties iekšā stallī?
Tomēr Persijs tikai uzmundrinoši pamāja. — Nu, prrotāms, Laura. Mēs taču tikai un vienīgi šī iemesla dēļ devāmies uz šo jauko vietu.
Ja jau, tad jau!
Laura jau gribēja ieiet stallī, kad piepeši kaut ko sajuta. Viņa ievilka elpu un paošņāja gaisu kā uzmanībā sasprindzis dzīvnieks. Un drošības pēc vēl vienu reizi. Nē, viņa nebija maldījusies — patiešām, smaržoja pēc sniega! Turklāt temperatūra bija gandrīz plus astoņi grādi un laika ziņās tika stāstīts par zema spiediena apgabalu, kam turpmākajās dienās vajadzēja nest lietu.
Kā gan es, sasodīts, varu ar tādu prognozi saost sniegu, viņa brīnījās. Meitene uzmeta jautājošu skatienu Kastoram Dītriham.