— Vai jūs arī saožat?
— Ko tad?
— Ka būs sniegs?
Taču Kastors Dītrihs tikai papurināja stūraino galvu. — Nē. Es neko nesaožu. — Viņš paskatījās dvīņubrālī. — Un tu?
Bet arī Nikodēms Dītrihs papurināja galvu. — Nē, Kastor. Es arī nejūtu sniegu.
Viņš, paraustījis plecus, pievērsās Laurai. — Žēl, bet tu būsi kļūdījusies!
— Mhm, — meitene tikai norūca. Turklāt Laura bija gluži droša — gaisā manāmā smarža viņai stāstīja, ka drīz snigs. Viņa domīgi iegāja stallī.
Iekams Laura vēl bija ieraudzījusi Viesuli, viņa pazina tā bu-bināšanu. Tā skanēja no pēdējā steliņģa. Tas bija viņas Viesulis — pilnīgi noteikti!
Laura metās pie viņa.
Viesulis stāvēja tieši pie durvīm, pagriezis pret viņu galvu, nošņācās un priecīgi nosprauslojās. Smailās ausis tramīgi kustējās, un viņš satraucies kārpīja zemi ar priekškāju.
Laura atstūma aizbīdni, atvēra durvis un iegāja pie zirdziņa. Viņa apsveicinoties paplikšķināja pa kumeļa slaido kaklu un noglāstīja plato zirga degunu. — Cau, vecīt, — viņa nočukstēja.
— Jauki tevi satikt.
Viesulis nosprauslojās un vēlreiz iebubinājās.
Visi trīs vīrieši pienāca pie atvērtajām steliņģa durvīm un ar apmierinātu smaidu noraudzījās meitenē un zirgā.
— Tā bija laba doma, Persij. — Kastors Dītrihs atzinīgi uzsita fizkultūras skolotājam uz pleca. — Es pat reiktu, izcili laba!
Laura pagriezās un izbrīnīta paskatījās vīriešos. — Jūs jau, šķiet, kādu laiciņu esat pazīstami?
Viņi plati smaidīja.
— Prrotams! — Persijs atteica. — Un man arrī ir liels prrieks, ka varru lepoties ar tik slavējamu vīru drraudzibū!
Lauras piere vienu brīdi apēnojās, bet tad viņa piepeši saprata, ko tas nozīmē. Kastors Dītrihs bija viens no sargātājiem. Un viņa dvīņubrālis laikam arī.
Kā man tas agrāk neienāca prātā, viņa niknojās. Tad tāpēc Kastors zināja manu dzimšanas dienu. Un to, ka esmu dzimusi trīspadsmitnieka zīmē.
— Pareizi! — Kastors apstiprināja. — Tā arī ir, kā tev liekas, Laura.
Tātad Kastors arī varēja lasīt domas.
Un Nikodēms?
Vīra sejā pazibēja smaids. Tad viņš kādu mirkli koncentrējās uz steliņģa durvīm — un pēc brīža tās pagriezās eņģēs un aizvērās, itin kā rēga rokas vadītas.
— Vai paskaidrojums izdevās?1— viņš jautāja.
Laura pasmīnēja. Protams, ka izdevās!
Vienu viņa tomēr vēl nesaprata. Kāpēc gan Persijs bija licis pārvest Viesuli uz Nikodēma stalli?
— Vai tad tu patī nevarrī iedomāties, Laura? — skolotājs atteica. — Pirrmkarrt, Viesulim šeit neka netrrūks, un turrklāt viņš varēs iepazitēs ar Zalamāru! — Viņš norādīja uz kaimiņu steliņģi, kur stāvēja lepns sirmis. Tas ziņkārīgi skatījās Laurā un, kā apstiprinādams nupat teikto, iezviedzās. — Otrrkarrt, Nikodēma sēta Rrāvenšteinai atrrodās daudz tuvāk nekā viņa brrāla sēta.
Laura saviebās. — To es saprotu. Taču no Hoenštates līdz šejienei ir krietni tālāk!
— Parreizi. Un tomērr, Laura — man irr gluži konkrreta nojauta, kas mudināja sperrt šo solī. Nejautā, no kurrenes šis pieņēmums — taču esmu cieši pārliecināts, ka zirrdziņš tev lieti noderēs, pildot savu uzdevumu! Un tālab, Laura, tālab mums būs jāpatrrenējas ne tikai paukošanā, bet arridzan jāšanā.
— Tu laikam neesi pie pilna prāta, Alarik! — Alienora satraukti staigāja šurpu turpu un uzmeta brālim pārmetošu skatienu. — Tas ir pārāk bīstami!
— Bet kādam taču kaut kas jādara! — Alarika balsī skanēja spīts. — Mēs taču nevaram sēdēt, rokas klēpī salikuši, un bezdarbībā gaidīt pienākam galu!
Alienora vilcinājās atbildēt, vērodama ieročnesēju, kas sēdēja viņai līdzās uz sola slimnīcas dārzā. Tas, augsta laukakmeņu mūra apjozts, atradās nomaļus no Grāla pils steidzīgās burzmas tieši aiz slimnieku spārna. Dziednieces te audzēja zālītes un gādāja par augiem, no kuriem gatavoja zāles, ziedes un tinktūras slimnieku kopšanai. No pils pagalma līdz šejienei atskanēja klusināti kalēju āmuru sitieni, dzīvnieku radītais troksnis no staļļiem un kalpotāju uzsaucieni. Kaut gan Blāzmoraldai draudēja iznīcība, ikdienas dzīve turpinājās kā agrāk.
Šķita, ka Alariks to vispār nemana. Viņš bija kājas pievilcis cieši pie krūtīm, rokas apvijis ap ceļgaliem, uz kuriem balstījās zods, un drūmi raudzījās uz priekšu. Gaišie mati sapinkājušies sedza pieri, kas bija saraukta grumbās.
Bučmūlis, Alarika ēdelīgais svūpijs, sēdēja zēnam uz pleca un šmakstinādams knibināja smaržābolu, ko bija veikli satvēris priekšķepās.
No drūmajām pēcpusdienas debesīm atspurdza divi balti baloži un nolaidās netālu no sola, meklēdami dobēs ko ēdamu. Tomēr zēna uzmanību nepiesaistīja arī viņu dūdošana.
Alienora norūpējusies pētīja brāli. Iegrimusi domās, viņa rotaļājās ar biezajām gaišo matu pīnēm, kuras sniedzās krietni pāri pleciem. Beidzot viņa noklepojās un maigi uzlika roku uz viņa apakšdelma. — Padomā labi, Alarik! Tumsas cietoksni stingri apsargā. Pat Paravainam un baltajiem bruņiniekiem vēl nav izdevies tajā iekļūt. Kā gan lai tieši tu to iespētu?
Zēna saspringums atslāba, un viņa sejā atausa viltīgs smaidiņš.
— Es jau esmu krietni padomājis, — viņš sacīja. — Pirmkārt, tumšie spēki nerēķinās, ka jelkāds vienatnē lūkotu iekļūt viņu Cvingburgā, un nepavisam jau ne ieročnesējs.
— Un otrkārt?
— Otrkārt, viņi nekādā ziņā neiedomāsies, ka es tikšu cauri Sēra purvam!
— Cauri Sēra purvam? — Alienora izbijās un nobālēja. Uz brīdi viņai likās, ka sirds apstāsies.
Bučmūlim pārsteigumā no ķepām izkrita ābols, gluži it kā viņš būtu sapratis, par ko ir runa, un tikai, ātri saplivinādams spārneļus, svūpijs nenogāzās no Alarika pleca.
Sēra purvs Alienorai bija labi zināms. Tā bija robeža starp Zelta zemi, viņas tēva hercogisti, un Tumsas hercoga valstību, un no tā vairījās visi, kas vien bija pie pilnas saprašanas. — Vājprāts, Alarik! Purvs taču ir aprijis ikvienu, kas uzdrošinājies tajā ieiet. Protams, ja tam nabadziņam dzīvību jau iepriekš nebija atņēmuši indīgie sēra tvaiki.
Kamēr Bučmūlis izpleta spārnus, lai nolaistos zemē un atkal paņemtu ābolu, Alariks nopietni paskatījās māsā. — Saproti jel — tieši tā ir mana izdevība. Tieši tāpēc Tumsas cietokšņa mūrus, kas atrodas pie purva, gandrīz vai neapsargā!
— Un kāds tev no tā labums? — raizēs par brāli Alienora pacēla balsi. — Tu līdz mūrim vispār netiksi, ja mēģināsi šķērsot purvu!
Alariks papurināja galvu. — Ir takas, kas ved cauri. Silvānam pat vairākas reizes izdevies sveikā izkļūt cauri purvam.
— Silvānam?
— Jā. Meža skrējējam. Atceries, viņš vairākas vasaras pavadīja tēva pilī. Es bieži ar viņu klaiņāju pa mežiem un laukiem, un Silvāns man daudz ko iemācīja, kas, dzīvojot dabā, var noderēt.
— Vai viņš tev parādīja ceļu caur purvu?
Alariks neatbildēja.
— Es gribu zināt, vai viņš tev parādīja ceļu cauri purvam? — Alienorai zuda pacietība.
Ieročnesējs saminstinājās. — Nē. Bet viņš man sīki un smalki izskaidroja. — Viņš ar rādītājpirkstu piesita pie pieres. — Tur iekšā tas palika tikpat kā kartē.
Alienora jau gribēja kaut ko atcirst, tomēr izlēma labāk paklusēt. Tam nebūtu nekādas jēgas. Viņa pazina brāli. Viņš varēja palikt pie sava kā ietiepīgs ēzelis. Ja jau bija ko ieņēmis galvā, tad citi nevarēja viņu pārliecināt. Un viņa jau nepavisam!
Meitene dziļi ieelpoja un izelpoja, un viņas sejā parādījās šaubas. — Pieņemsim, ka tev patiešām izdosies nokļūt sveikam un veselam līdz Tumsas cietoksnim — un ko tu tur grasies darīt?