— Tas taču skaidrs kā diena, vai ne? — Alariks pavicināja rādītājpirkstu Alienoras sejas priekšā. — Tumsas spēki ir mums nolaupījuši kausu, tātad Tumsas cietoksnī ir kāds, kurš zina, kur paslēpts kauss!
— Un tālāk?
— Ja man izdosies slepus viņos noklausīties, tad varbūt man paveiksies arī uztvert kādas norādes par slēptuvi.
— Var jau gadīties, bet tas ir pārāk bīstami, — Alienora čukstēja un lūdzoši pavērās brālī. — Nedari to, Alarik, es tevi lūdzu!
Alariks, ne vārda neteicis, raudzījās ārstniecības augu dobēs.
— Tad tavs lēmums ir negrozāms? — Meitenes vārdus gandrīz vai nevarēja saklausīt.
Ieročnesējs apņēmīgi paskatījās māsā. —Jā. Un neviens mani nespēs pārliecināt no tā atkāpties.
Alienora norija siekalas, acīs mirdzēja asaras. — Vai es nevaru tev kaut kā palīdzēt?
— Jā. — Alariks noņēma no pleca svūpiju un pasniedza to māsai. — Lūdzu, pieskati Bučmūli, kamēr es būšu projām. Un vēl...
Viņš apklusa un, mirkli padomājis, turpināja: — Kolīdz iestāsies nakts, es aizlavīšos — un man ļoti palīdzētu, ja tu it nevienam nestāstītu par maniem nodomiem. It nevienam, vai dzirdēji? Un nepavisam jau ne Paravainam. Ja viņš uzzinās par manu plānu, uzreiz liks mani atvest atpakaļ!
Laura un Persijs zirgu mugurā joņoja pār paugurainā apvidus laukiem un pļavām. Persija Zalamāram piemita tikpat nevaldāma enerģija kā Lauras Viesulim. Kolīdz jātnieki bija atlaiduši pavadas, tā abi kumeļi metās trakos aulekšos. Šķita, ka viņi savā starpā alkst noskaidrot, kurš ātrāks. Lēcieni kļuva arvien garāki, un temps — arvien straujāks. Beigās tas kļuva tik mežonīgs, ka Persijam nācās iejaukties.
Viņš pievilka pavadu, un arī Laura apvaldīja savu zirgu. Sākumā Viesulis pretojās jātniecei. Viņš protestēdams nosprauslojās, bet tad padevās un pārgāja soļos. Abi sirmji sānu pie sāna klidzināja pa šauru lauku ceļu, šūpodami savus jātniekus.
Laura vēroja apvārsni, kur pelēkās ziemas debesis gandrīz bez pārejas saplūda ar pelēko ainavu. Tālumā bija sacēlušies miglas plīvuri, rie biezā kārtā slīdēja pāri laukiem, ieturēdami kursu uz Rāvenšteinas pili, kas pacēlās uz tuvākā pakalna.
Piepeši Laura atkal sajuta sniega smaržu.
Savādi, viņai ienāca prātā. Tik silts un vēl laika prognoze — viss liecina, ka sniegs nav gaidāms. Un migla vēl samazina šo iespēju. Un tomēr es gandrīz vai skaidri sajūtu sniega smaržu. Tam taču jābūt kādam iemeslam?
Laura nespēja atrast saprātīgu izskaidrojumu. Tālīnie miglas vāli viņā rosināja citas domas. Viņa izstāstīja fizkultūras skolotājam, kā naktī bija bibliotēkā meklējusi miglu.
Kad viņa bija beigusi, Persijs uzmeta viņai pārmetošu skatienu. — Tava vieglprrātība ir prrātam neaptverrama, Laura, — viņš pārmeta meitenei. — Man piemetas sirrdsklauves, kad iedomājos, cik vieglī abi tumšie tev varējā novākt!
— Zinu, Persij. — Laura pazemīgi sacīja. — Bet ko tad man vajadzētu darīr? Tētis noteikti nebūtu pieminējis miglu, ja vien tas nebūtu bijis traki svarīgi. Vai rev tā neliekas?
Persija sejā atspoguļojās pārdomas. — Tāda iespēja pastāv gan. Taču Mariuss diemžēl nepaguva sniegt kaut vai sīku norradī. Tādējādi viņš tev būt’ aiztaupījis meklējumu lielās pūles un vēl daudz ko!
— To viņš noteikti būtu izdarījis, — Laura atteica, sejā ievel-koties sāpīgam vaibstam, — taču viņam vairs nebija laika.
— Man jau arri ta liekas, bet tas mums neko nelidzēs! — Viņa sejā atspoguļojās neziņa. — Jo, ja jau turramies pie patiesībās, tad arrī man trrukst padoma. Bibliotēka irr milziga, un es tev nevarrū neko ieteikt, kurr meklēt šo miglu.
Laura viņā domīgi noraudzījās. Parasti tik pašpaļāvīgajā zēniskajā Persija sejā bija iegūlusi nopietnība, un viņai tapa skaidrs, ka skolotājs nudien nezina padomu.
Nepārmīdami ne vārda, viņi jāja tālāk. Žūžoja viegls vējiņš, varēja dzirdēt zirgu sprauslošanu, ādas zirglietu čīkstēšanu un iemauktu klinkstēšanti. Tālumā nokraucās krauklis, un mēkšķīgi ierējās lapsa.
Laura bija iegrimusi dziļās domās. Un ko man tagad darīt, viņa prātoja. Ja jau Persijs man nespēj palīdzēt, kurš tad? Un kas notiks, ja es to migliņu patiešām neatradīšu?
Nāsīs atkal iecirtās spēcīga sniega smarža — un piepeši viņai viss kļuva skaidrs.
Pareizi — tas bija risinājums!
Viņa satraukti pievilka zirdziņa pavadu un starojoši uzsmaidīja Persijam. — Skaidrs! Bet, protams! Es zinu, Persij. Es zinu, kā atrast miglu!
Persijs arī apturēja savu zirgu un pārsteigti viņā pavērās.
— Tu zini?
Laura pamāja un iebelza sev ar plaukstu pa pieri. — Bez šaubām! Cik muļķīgi, ka mēs agrāk neiedomājāmies!
Persijs, saraucis pieri, nopētīja meiteni. Tad viņš piepeši atskārta, kas Laurai padomā. — Nē, nē un velrreiz nē! Izmet to no savas glītās galviņas, Laura! Tavas spējas vēl nav tiktāl nobrrie-dušas, lai tu varretū doties sapņu ceļojumā. Tev uzglūnēs parrāk lielas brriesmas, lai es varrētu uzņemties šo lielo atbildību!
Laura sašutusi piepūta vaigus un nobolīja acis. — Ak kungs, Persij!
Fizkultūras skolotājs papurināja galvu un nopietni paraudzījās viņā. — Neaizmirrsti, Laura, — tu vēl esī tikai mācekle un tev aiz mugurras irr tikai niecīgs gabaliņš no garrum garra ceļa.
Laura nicīgi nošņaukājās. — Jā gan. Bet es jau esmu pilnībā izņēmusi cauri profesora Mēbiusa Miedziņa grāmatu!
— Tā irr tikai theorrīja!
— Labi! Bet pirmie vingrinājumi man izdevās vienkārši lieliski. Tu taču pats teici, Persij!
Skolotāja seja satumsa. — Neiedomājies, ka glaimojot varresī manī aptīt ap pirrkstu! Tu tāpat nesaņemsi manu piekrrišanu.
Laura jau grasījās kaut ko sparīgi atcirst, bet tad savaldījās. Tas neko nedos, viņai ienāca prātā. Persiju tā nevarēs piespiest mainīt domas. Jāmēģina viņu pārliecināt citādi.
— Un ko tad, ja bez šīs miglas mēs nevarēsim atrast Apskaidrības kausu? — viņa vaicāja, cenzdamās runāt rāmā balsī.
Persijs domīgi pacēla uzacis. — Šāda iespēja ir visnotaļ rreāla. Un tā līdzinātos trragedijai.
Viņš kādu brīdi klusēja un, iegrimis domās, skatījās uz priekšu.
Kad viņš turpināja, Laurā atkal pamodās cerība.
— Man šķiet, ka ir vēl vienā prroblēma, Laura, — mēs gan zinām, ka Mariuss miglu irr paslēpīs bibliotēkā, bet diemžēl nav zināma ne diena, ne stunda...
— Ir gan! — Laurai iekrita prātā. — Viņš man teica, ka tik tikko paguvis to noslēpt, iekams viņi tēti notvēruši. Tai jābūr dienai, kad viņš pazuda.
— Ziemas saulgrriežu dienai, tu domā?
— Tieši tā! Un, tā kā viņš vēl bija vakariņās, tas būs noticis vēlāk. Turpmākajās stundās vai naktī.
— Un ja nu tu maldies?
— Es nemaldos, Persij. Pilnīgi noteikti ne. — Laura lūdzoši palūkojās fizkultūras skolotājā. Taču viņai par vilšanos viņš vēlreiz papurināja galvu.
— Nē, Laura, tāpat nekas neiznāks. Vienkarrši pārrāk daudz rriska. Tu taču zini, ka no sapņa pats saviem spēkiem tik ārrri nevarr rikr laukā. Un, nokļūstot nopietnās brriesmās, tev tas maksās dzīvību!
Laura juta kaklā sakāpjam kamolu. Viņa noklepojās un uzmeta Persijam Valjantam izmisušu skatienu. Meitene bija tuvu asarām. — Ļauj man vismaz pamēģināt! — viņa lūdza. — Tikai vienu vienīgu reizīti. Turklāt tu būsi tepat pie manis un varēsi raudzīties, lai man nekas nenotiek.