Tarkans pavērās līdzenumā, ber tur nebija nekā neparasta. Ne miņas no kustības, pat ne visniecīgākās. Nevienas aizdomīgas ēnas. Vispār nekā. Viņš pagriezās pret savu biedru, un tas viņam aicinoši pamāja. Kādu brīdi Tarkans vēl vilcinājās, bet tad atzvēlās pret mūri blakus Marunam.
— Beidzot būsi nācis pie prāta, — vecais nomurmināja, aizvēra acis un pēc maza brītiņa jau krāca.
Bet Tarkans nevarēja iemigt. Viņš nejutās īsti labi savā ādā.
Kastors Dītrihs, gandrīz sešdesmit gadu vecs, spēcīgi noaudzis vīrs, bija nesteidzīgi atspiedies pret zirga steliņģa nožogojumu. Kaut ko prātodams, viņš ievilka dūmu no pīpes un vēroja Lauru, kura ar drānas gabalu slaucīja sviedros izmirkušo sirmi. Meitene acīm redzami vēl atradās šaušalīgā pārdzīvojuma varā, par kuru bija stāstījusi. Viņa bija bāla un drebēja, kaut gan zirgu stallī bija patīkami silts.
Zemnieks izņēma no mutes pīpi, izpūta dūmu mākonīti un tik tikko manāmi pašūpoja galvu. — Man neliekas, ka tu to būtu tikai izfantazējusi, — viņš sacīja.
Laura nolaida roku ar lupatu un uzmeta viņam skatienu.
— Bet cita izskaidrojuma taču nav. Vai ne? — viņa gandrīz vai bezpalīdzīgi vaicāja.
Kastors neatbildēja. Viņš atkal bija ielicis mutē pīpi un likās pārdomājam. Pīpes tabakas spēcīgā smarža iecirtās Laurai degunā, nomākdama ierastās staļļa un dzīvnieku smakas. Blakus aizgaldos bija dzirdama zirgu sprauslāšana, zirgu pakavu atsirieni pret zemi un pat žokļu malšanās, nepārtraukti plūcot no redelēm smaržīgo sienu.
— Vai ne? — Laura atkārtoja, un jautājums jau līdzinājās lūgumam.
Zemnieks Dītrihs samiedza ciešāk tumšās acis. — Tev rīt būs dzimšanas diena, vai tā? — viņš vaicāja.
Laura nobrīnījās. — Tā gan. Kā jūs to zināt?
Vīrietis noslēpumaini pasmaidīja. — Tas neko nemaina, Laura. Drīz vien uzzināsi. Galu galā tu esi dzimusi trīspadsmitnieka zīmē.
— Trīspadsmitnieka zīmē? Ko tas nozīmē?
Kastors Dītrihs tikai viegli nošūpoja galvu. — Pacieties mazliet, — viņš atteica. — Drīz vien tu sapratīsi! Tici man, Laura!
Viņš piegāja tuvāk Viesulim un laipni noglāstīja zirdziņam kaklu. — Viesulim pēc tā ellišķīgā jājiena traki gribēsies dzert. Iedod viņam labi daudz ūdens un nežēlo sienu. Viņš to ir pelnījis! — Tad viņš izgāja no staļļa.
Kad Dītrihs ienāca pagalmā, jau bija iestājusies tumsa. Degunā koda saltais ziemas gaiss. Viņš izpleta nāsis un pāris reižu paošņāja gaisu kā dzīvnieks, kas meklē pēdas. Tad pavērās debesīs, kurām priekšā bija savilkušies tumši mākoņi. Naktī būs vētra. Kastors Dītrihs apgriezās apkārt un pa atvērtajām staļļa durvīm pameta skatu uz Viesuļa steliņģi, kur Laura redelēs lika sienu.
Viņš bija noraizējies par meiteni — pamatīgi noraizējies.
Vējš pierima. Debesīs biezie mākoņi pārstāja trako skrējienu un aizsedza abus mēnešus. Kalderānas plakankalne bija ieslīgusi piķa melnā tumsā.
Pie vecā Pļavumeža malas, no kurienes līdz pat Grāla cietoksnim stiepās Čalojošā zāle, viss bija kluss. Tikai koku biezā lapotne viegli čabēja. Tad vēlreiz atskanēja nakts svilpja sauciens, kas tik traki bija izbiedējis Tarkanu. Ilgi un žēlabaini tas atbalsojās tumsā, līdz atbildēja otrs putns. Vēl īsu brīdi bija dzirdams trešais sauciens, tad atkal iestājās klusums.
Neīsts, biedējošs klusums, ko pārtrauca tikai aizsmakuši čuksti.
Tad no meža parādījās pirmā migla.
Bieza un melna tā šaudījās starp kokiem un vēlās uz priekšu pa līdzenumu. Sekoja vēl citi neskaitāmi, melni miglas vāli, kas, pārsniegdami vīra augumu, visi pēkšņi sacēlās kā tumša armija — armija, kas bez mitas auga augumā. Miglas vāli sačukstējās. Čukstošā migla Avanterrā nebija nekas neparasts. Tā — gluži kā dziedošie vēji un dejojošās ēnas — pastāvēja jau kopš laika gala. Taču šai čukstošajai miglai piemita kas īpašs, jo tajā bija jaušama dzīvība, kaut arī to nudien drīzāk varēja nojaust nekā samanīt.
— Visi uz priekšu! — migla nočukstēja, un tās vāli pār Čalojošās zāles līdzenumam tuvojās Blāzmoraldai. Sešu bultas šāvienu attālumā no Orāla pils tie apvienojās varenā, melnā straumē, kas gandrīz nedzirdami vēlās tuvāk un tuvāk.
Necik ilgi, un tie sasniegs biezos mūrus austrumu torņa tuvumā.
— Pilnīgas aplamības! — Sajellas balsī skanēja aizkaitinājums. — Prātu izdzīvojuša, veca vīra muldēšana, — viņa turpināja, biezā strūklā ieliedama eļļu no pudeles metāla bļodā. Otrā rokā viņai bija putotājs, un ar to viņa drudžaini maisīja bļodas saturu. — Trīspadsmitnieka zīmē, tam tak nav nekādas jēgas! Galu galā rīt ir piektais datums, nevis trīspadsmitais. Un tava zodiaka zīme ir Strēlnieks. Kā tas zemnieks var apgalvot, ka tu esi dzimusi trīspadsmitnieka zīmē?
Laura paraustīja plecus. — Nav ne jausmas, — viņa atteica.
Un tad klusi piebilda: — Tētis gan noteikti zinātu! Viņš vismaz zinātu, kur to var atrast. — Tad meitene pagriezās un izgāja no virtuves.
Sajella noskatījās pakaļ ar baltu aci. — Tētis gan noteikti zinātu! — viņa izmēdīja pameitu.
Piepeši viņai aizrāvās elpa. Acis iepletusi, viņa raudzījās bļodā. Eļļas pudele kā piesalusi palika gaisā, un putojamais pielipa bļodas malai.
— Johaidī! — viņa nolādējās. — Nolāpītā majonēze atkal sagājusi dēlī!
Sajella iesvieda putojamo izlietnē un iegāza tur arī bļodas saturu. Atkausētie krabji ielidoja atkritumu kastē. Tad viņa noņēma priekšautu, uzmeta to uz pakaramā un izgāja no virtuves. Gaitenī Sajella no pults paķēra pārnēsājamo telefonu un uzspieda numuru. Picas piegādātāja telefonu viņa jau sen zināja no galvas.
Tarkans satrūkās. Vai viņš nudien bija aizmidzis vai arī rikai snauduļoja? Viņš ieklausījās. Pa labi klusi krāca Maruns, bet vairāk nekas arī nebija dzirdams. Pilnīgi nekā, ne vēja pūsmiņas. Un piepeši viņam atkal ienāca prātā — melnie spēki varot pakļaut pat vēju, kad viņiem to ievajagoties, tā bija mācījis bruņinieks Paravains.
Tarkans pielēca kājās, paķēra zobenu un pavērās pāri sargtorņa dzeguļiem. Austrumos no Blāzmoraldas bija savilcies milzīgs, melns miglas vāls. Puisis pārsteigts aizmiedza acis. Neko tamlīdzīgu viņš vēl nebija redzējis. Melnā migla bija bieza, necaurredzama, un savādā kārtā šķita, ka tā ir dzīva. Baisā dūmaka lēnām kāpa augšup gar mūri, pāri torņa apmalei jau nolaidās pirmais miglas plīvurs. Piepeši Tarkans sajuta ledainu aukstumu, kas strāvoja no miglas, un ieraudzīja briesmīgos stāvus, ko bija ietinusi dūmaka — bruņiniekus melnās bruņās. Miglas aizsegā tos gandrīz vai nebija iespējams saskatīt. Stāvu aprises arvien izplūda, likās, ka
rie sakūst ar kustīgajiem miglas vāliem. Mākonim cauri vīdēja tikai asinssarkanās acis, kurās kvēloja gluži vai elles liesmas. Tarkans sastinga kā paralizēts: tie bija Tumsas Spēku karotāji!
Bruņinieks gribēja skaļi iesaukties, lai brīdinātu, taču kliedziens aizķērās rīklē. Viņš spēja izdvest tikai apslāpētas skaņas, gluži kā kāda nešpetna vara viņam būtu laupījusi elpu. Tarkans gārdza un izmisumā tvēra pēc gaisa. Zobens izslīdēja no nespēkā nolaistajām rokām un šķindēdams nokrita zemē, kad pāri torņa apmalei pārvēlās šausminoša miglas gūzma. Tarkana priekšā stāvēja pats Borborons, Melnais pavēlnieks! Kad jauneklis ieraudzīja dzeļoši sarkanās acis, kas viņu bez žēlastības nopētīja, bija jau par vēlu. No miglas iznira varens zobens un trāpīja Tarkanam tieši kaklā. Jaunais bruņinieks nokrita uz ceļiem, no viņa mutes izlauzās asiņu straume un vaids.