— Es varrēšu uzmanīt rikai ravū kerrmeni, kas paliks tagadnē. Bet to, kas notiks arr tavu sapņū telū, es nespēšu ietekmēt ne mazākajā mērrā!
Laura norīstījās. Viņai bija skaidrs, ka ielaižas ārkārtīgi bīstamā pasākumā. Bet vienalga, viņa prātoja. Man, vienalga, jāmēģina.
Man vienkārši jāmēģina!
— Lūdzu, Persij! — viņa čukstēja. — Lūdzu!
Fizkultūras skolotājs klusēdams raudzījās meitenē. Viņa gaišzilajās acīs vīdēja liela nopietnība.
— Lūdzu, Persij! — Laura lūdzoši atkārtoja.
Beidzot Persijs Valjants padevās. — Labi, lai tā arrl būtu! Bet tikai tad, ja tu man kaut ko svēti apsolīsi: lai kas tev, ceļojot laikā, arrī neatgadītos, tu nekādā ziņā nedrrikstī iejaukties. Norrunats?
— Norunāts!
Viņi izlēca no segliem, piesēja zirgus pie nokrituša koka kailajiem zariem, kurš bija izgāzts pēdējo dienu vētrās, un apsēdās uz resnā stumbra. Fizkultūras skolotājs caururbjoši paskatījās savā skolniecē.
— Tu dodies ārrkarrtīgi ielās brriesmās, Laura, — viņš vēlreiz brīdināja. — Rrīkojies, cik uzmanīgi vien iespējams, jo uz spēles irr likta tava dzīvība.
Laura norija siekalas. Skaidrs. Skaidrs, ka viņai padomā bija bīstams pasākums. Beigu beigās viņa vēl nekad nebija trenējusies šai savādajā sargātāju mākā. Nekad vēl nebija pieņēmusi sapņu tēlu un tajā devusies uz citu vietu vai citu laiku un nezināja, vai tas vispār izdosies. Viņai gandrīz vai nebija dots laiks, lai pamācītos. Taču nebija citas izvēles — viņai bija jāmēģina.
Persijs uzmundrinoši uzsita pa plecu. — Ievērrro to, ko lasīji grramatā un ko es tev izstastijū nodarbībā, un uzticies gaismas spēkam. Tad viss izdosies, Laura. Labi?
Laura piespieda sevi droši pasmaidīt.
— Tagad aizver acis un koncentrē visas domas un visu enerģiju uz to vietu un laiku, kur tu vēlies ienirt. Kolīdz būsi kļuvusi par vienu veselu ar savām domām, mēģini atraisīties no sevis pašas. Pilnībā uzticies laika upei un ļauj tai sevi nest.
Laura aizvēra acis un koncentrējās. Viņa izdzēsa galvā visas pārējās domas, līdz viņu bija pārņēmis tikai ceļojuma mērķis un laiks. Pasaule visapkārt pakāpeniski pierima. Zirgu sprauslošana un mīņāšanās kļuva klusāka un klusāka, līdz viņas ausis sasniedza tikai pārliecinošā Persija Valjanta balss. Viņš izrunāja sensenos buramvārdus, ar kuriem sargātāji devās sapņu ceļojumos jau kopš laiku pirmsākumiem:
— Laika upe, ieklausies,
Laika upe, atveries,
Laika upe, es jau nāku,
Uzņem mani savās skavās!
Laura juta, kā Persija balss arvien vairāk pieklusa, līdz izplēnēja tālumā. Augumu pārņēma patīkama kņudoņa, un visbeidzot viņa ieraudzīja gaismu. Spoža un starojoša tā ietvēra meiteni, griezdamās arvien straujāk un straujāk, līdz viņu ieskāva viens vienīgs mirdzošs virpulis. Laura atradās tam tieši vidū un sajuta sevi kā vienu veselu ar gaismu. Viņai kļuva kvēloši karsti, tomēr vienlaikus arī pārņēma ārkārtīga viegluma sajūta. Viss ķermeņa svars likās kā izgaisis — un viņa zināja, ka tas ir īstais ceļš.
Piepeši gaisma pazuda, un karstums bija kā ar roku atņemts. Lauru ieskāva melna tumsa, un vaigu skāra vēss vējiņš. Viņa atvēra acis un saprata, ka sasniegusi sapņu ceļojuma mērķi.
16. nodaļa CEĻOJUMS SAPNĪ
Laura stāvēja mūra ēnā. Paskatoties apkārt, viņa ieraudzīja, ka atrodas Rāvenšteinas pils pagalmā. Pils logi hija tumši, un nekur nemanīja degam nevienu gaismiņu. Noteikti bija jau vēls. Iespējams, pēc pusnakts. Nakts bija skaidra, un bija piesalis. Lauras elpa, izplūzdama no mutes, pārvērtās mazos mākonīšos. Bālais, vēl gandrīz pilnais mēness stāvēja augstu pie debesīm, apmirdzēdams visu ar blāvu gaismu. Tagad Laura atskārta, kāpēc visu pēcpusdienu pretēji Kastoram un Nikodēmam Dītrihiem bija saodusi spēcīgu sniega smaržu — visu zemi sedza bieza sniega kārta.
Aukstums izspiedās līdz ādai, un, par spīti biezajai vējjakai un cepurei, Laurai sāka sair. Tomēr meitene apmierināta pasmaidīja. Viņa atcerējās, ka pēdējo ziemas saulgriežu pēcpusdienā vispirms bija uzsnidzis sniegs un tad kļuvis šausmīgi auksts. Viss liecināja par to, ka viņa trāpījusi pareizajā dienā.
Laura pavērās visapkārt. Sniegs bija neskarts, tajā nebija nevienas pēdas. Meitene neticīgi pašūpoja galvu — viņa savā sapņu tēlā bija nolaidusies pagalmā kā ne no kurienes. Uzmanīgi pasperot soli, kāja sniegā atstāja skaidru nospiedumu. Gandrīz vai neticami — tas nebija tikai sapnis, bet viņa arī miesīgi atradās pagātnē. Neaptverami, Laura nodomāja. Tas patiešām bija izdevies. Ceļojumi sapnī ir reāli iespējami!
Piepeši viņa tālumā sadzirdēja satrauktu vārnu ķērkšanu. Viņa ieklausījās. Šaubu nebija — nāves vēstnešu klaigas no Bendes-meža. Tātad Lūkass bija maldījies — vārnas naktī tomēr negulēja!
Tai pašā acumirklī viņa ieraudzīja vīrieti. Viņš vēl bija labu gabaliņu tālāk, bet gluži nepārprotami bēga. Viņš paniskā steigā skrēja no Bendesmežā puses uz pili. Zem viņa kājām putēja sniegs, un garais mētelis plīvoja viņam nopakaļ.
Laura iespiedās dziļāk mūra ēnā. Viņa nekādā ziņā negribēja, lai viņu atklāj. Un tad jau parādījās vajātāji — trīs tumši stāvi, kas bēglim teju vai mina uz papēžiem. Viņš vēl bija gabaliņu priekšā, bet sekotāji šo atstatumu arvien saīsināja. Viņiem tuvojoties, Laura ieraudzīja, ka viņi bija aplikuši melnas bruņas.
Melno bruņinieku bruņas.
Lauras sejā parādījās izbrīns. Ko gan tas varēja nozīmēt? Vai esmu aizceļojusi pārāk tālu laikā? Rāvenšteinā taču jau gadsimtiem ilgi vairs nebija redzēti vīrieši melnās bruņās. Vai esmu kaut ko izdarījusi nepareizi?
Bēglis tagad gandrīz jau bija sasniedzis pils pagalmu. Laura dzirdēja, kā viņš noguris elsa un kā čīkstēja viņa zābaki, cīnoties caur biezo sniegu. Te mēness stars apgaismoja vajātā vīrieša seju — un Laura tūdaļ pazina, kas tas bija.
Tētis!
Laura pārsteigta tvēra pēc gaisa. Viņa juta nepārvaramu vēlmi pieskriet pie tēva un mesties viņam ap kaklu.
Tētis. Beidzot!
Viņa žigli paspēra soli Mariusa Leandera virzienā. Taču te ienāca prātā Persija Valjanta brīdinājums: lai kas tev, ceļojot laikā, arrī atgadītos, tu nekādā ziņā nedrrikstī iejaukties!
Laura aprāva soli. Laikam būs labāk, ja turēšos pie Persija padoma, viņai ienāca prātā, un meitene aši atkāpās ēnā. Viņa stāvēja, cieši piespiedusies pie sienas, un, elpu aizturējusi, sekoja notikumiem, kas risinājās acu priekšā.
Mariuss steigšus metās ap stūri. Šaurais celiņš, kas veda gar internāta ēkas sānu sienu, bija notīrīts un nokaisīts ar smiltīm. Mariuss jau grasījās skriet pa to, kad piepeši izšķīrās par ko citu. Viņš apstājās un ar veiklu lēcienu pazuda aiz biezā ligustru dzīvžoga, kas no vienas puses piekļāvās takai. Bija jau dzirdami vajātāju soļi un elpa, kad Mariuss pēkšņi pamanīja, ka viņa pēda bija atstājusi skaidri redzamu nospiedumu dziļajā sniegā blakus ceļam. Viņš žigli izliecās no dzīvžoga aizsega un ar rokām aizrausa nodevīgo pēdu. Viņam vēl izdevās laikus ielīst patvērumā, jo pēc mirkļa tvarstītāji jau iznira ap stūri.
Nespēdami uziet upura pēdas, viņi pārsteigti apstājās. Melnie vīri sabāza galvas kopā un apspriedās. Laura varēja dzirdēt, kā viņi satraukti sačukstējās.